Kaut kad bija R.E.M.

Tā kā beidzot esmu atvaļinājumā, kādu laiku nesanāca pievērsties virtuālajai videi- tāpēc arī izpalika R.E.M. koncerta apskats. Tagad, jau ar noilgumu, varu pievērsties šim notikumam.

Pirmo R.E.M. koncertu Rīgā, kā jau minēju, neapmeklēju, līdz ar to šo "inteliģento rokeru" uzstāšanās vērošana man bija pirmreizējs piedzīvojums. Un, lai arī neko negaidīju, vilšanos nepiedzīvoju, drīzāk sajūsmu - gan par mūziķu atdevi, gan scenogrāfiju.

Iespaidīgākais, kas, visticamāk, ilgu laiku atstās pēdas pelēkajās šūniņās - skatuves noformējums. Mūziķi bija izvēlējušies sarežģītāko ceļu, tā vietā, lai uz parastiem ekrāniem tiktu translēts on-line viss uz skatuves notiekošais (kā to darījuši vai visi Rīgā pabijušie stāri), uz sienas aiz viņiem bija izvietoti četri ekrāni, kas ik pa brīdim pārtapa neskaitāmos mazākos. Un Staipa lēkāšana tika kombinēta ar jau iepriekš sagatavotiem kadriem, uzdrošināšos apgalvot, ka šis, uz vietas tapušais videomateriāls pamatīgi "iekabināja" lielai daļai mūzikas televīzijās redzamo videoklipu - organisks vizuālā un muzikālā apvienojums bija bauda gan acīm, gan ausīm.

Šī nebūs tā reize, kad, izmantojot koncerta organizatoru izsūtīto setlisti, mēģināšu izlikties, ka pārzinu R.E.M. diskogrāfiju, jo tā tas patiešām nav. Uz koncertu devos, zinot vien viņu visu laiku lielākos hitus (no kuriem liela daļa skanēja koncertā - nebija "Everybody Hurts", kas man pavisam noteikti nepietrūka, un nebija "Shiny Happy People" par ko gan saskābu), kā arī pēdējo albumu "Accelerate". Taču šoreiz zināšanai/ nezināšanai nebija loma sajūtu radīšanā. Jo kvalitatīva mūzika, pat, ja neietilpst man tuvākajā žanrā, vienmēr ir baudāma, šī reize nebija izņēmums. Ja koncerta lielāko daļu noklausījāmies sēdot tribīnēs, tad uz beigām, kad sāka skanēt hīti, jau devāmies zālē izlēkāties. Un "The End Of The World" bija lieliska tieši izskaņai - tā, lai neliktos, ka ir par daudz, taču arī nebūtu mazuma piegaršas.

Šoreiz kārtējo reizi gan pārliecinājos par kādu personisko īpatnību - ja koncerts ilgst vairāk par pusotru stundu, es vairs nespēju uztvert notiekošo, tāpēc beigu daļa bieži vien kļūst nogurdinoša gan uztverei, gan prātam. Un to var glābt vien zināmu melodiju skanējums.