Quo vadis?

Pirms ne pārāk ilga laika iesaistījos kādā gandrīz vai avantūrā, un brīvprātīgi noklausījos vairāk kā 60 jauno Latvijas mūzikas izpildītāju, viņuprāt, labākos skaņdarbus, kas bija iesniegti "MTV Soundwave" konkursam. Galvenais secinājums - bēdīgi, bēdīgi, bēdīgi.

Tā kā konkurss vēl turpinās, nebūtu godīgi saukt vārdus un muzikālo apvienību nosaukumus, taču tendences iezīmējās pavisam spilgti, un pati galvenā no tām - katastrofāls jaunu ideju trūkums, kas licis atgremot populārāko mūzikas stilu korifeju veikumu, diemžēl tieši tik nekvalitatīvi, ka pat par ideju plaģiātismu saukt nebija ne mazākās vēlēšanās. Lai neizklausītos pēc nīgras tantes, uzreiz varu teikt, ka bija arī labas, interesantas dziesmas, kas manāmi izcēlās uz "pelēkās masas", taču tās tiešām bija izņēmumi, kas apstiprināja likumsakarības.
Tātad - kas mums tur bija? Pankroks mūžam dzīvs, jo īpaši poppankroks, un Green Day & Offspring joprojām ietekmē jauno mūziķu prātus (kas varbūt nemaz nav tas sliktākais variants, jo vismaz nespiež izspēlēt virtuozas pasāžas). Eirovīzijas dziesmu komplektiņš, diemžēl, vārda sliktākajā nozīmē. Atraudziņas Krievijas rokmūzikas garā. Dusmīgi puiši, kas paši laikam apgalvo, ka spēlē metal, atļaušos atzīmēt, ka vispār jau tas, ko dzirdēju, nosaucams tikai par troksni. Sēras balādes, kuras iespējams sacerēt, arī uzrakstot attiecīgo skriptu un nodefinējot "if... then". Pašķidra rokmūzika bez ritma struktūras un inovatīviem muzikāliem risinājumiem. Teksti bez jēgas un satura. Vokāli, kuriem skriešus vajadzētu rindā pie dziedāšanas pedagogiem stāties... un visam pāri absolūts paškritikas trūkums. Padrūma ainiņa, vai ne?

Šo visu nolēmu izlikt rakstītā veidā, pateicoties G.Rača blogam Diena.lv . Kurā principā G.Račs diezgan precīzi apraksta situāciju Latvijas mūzikā - ja kādam slinkums lasīt visu, īsais atreferējums: "No Future!". Pārspīlēti? Vai tomēr ne?
Arī nežūrējot konkursos, ikdienā nākas noklausīties diezgan daudz LV tapušu kompozīciju, un aina nav nekāda iepriecinošā. Katastrofāls ideju trūkums noved vien pie tā, ka cilvēki mēģina uzminēt veiksmes formulu, un apžļembā sen jau aprobētas idejas, tās padarot pat vēl nebaudāmākas. Ir taču diezgan muļķīgi, ja, klausoties it kā jaunās, daudzsološās grupas tikpat jaunās un daudzsološās melodijas, rodas vēlme saukt rindām vien māksliniekus, no kuru daiļrades šie jaunie, daudzsološie ir iespaidojušies.

Tiesa gan, lai arī G.Račs precīzi norādīja uz problēmu, atļaušos sviest pamatīgu akmens bluķi arī "MicRec" dārziņā, kuri pēdējos gados diezgan konkrēti nodarbojušies ar latviešu tautas muzikālo debilizāciju (protams, nepārspējot absolūto līderi LR2). Nu labi, ne tikai "MicRec" :) Pat neminot dažādus apšaubāmus projektus, kas tiek pārdoti zem augstākās kvalitātes zīmes, var pievērsties vienai visnotaļ dīvainai un smieklīgai, ja ne traģiskai tendencei, ko var nodēvēt "vecas dziesmas jaunās skaņās". Aiša, Jenny May, Jānis Moisejs, kaut kādu talantu šovu produkti (kā sauca puisi, kas veco labo "Nedalāmā" tikko kā ierakstījis?), un visi drillē tās pašas vecās dziesmas, kas man šķita nosūnojušas jau pašas bērnībā (un tā bija pietiekami sen). Ja arī G.Račs min ideju trūkumu, tad kāda velna pēc peļņas gūšanas nolūkos ekspluatēt jaunos dziedātājus, kas gatavi uz visu, lai viņus pamanītu, piedāvājot ierakstīt senilus meldiņus? Komponistu trūkums, vai? Kas būs tad, kad Z.Liepiņš, R.Pauls, J.Lūsēns vairs nerakstīs? Ir Kārlis Lācis, ir Toms Juhņēvičs, ir Ingars Viļums, kas piedāvā dziesmas tieši izpildītājiem, paši paliekot kautrīgi maliņā. Vai varbūt tomēr jāpārskata Latvijas iespējas, unjāsaprot, ka šeit iespējams tikai absolūtas simbiozes modelis, kad mūziķi paši raksta dziesmas, paši izpilda? Jo, lai arī kā vairāk vai mazāk veiksmīgi PR speciālisti mēģinātu iebarot stāstus par "dīvām", atvainojiet, šeit tādu nav.