Beigta lapsa

Protams, protams, vienmēr var piesaukt sakrālo frāzi, ka “skatītāji var balsot ar savām TV pultīm”. Tikpat labi var balsot ar maciņiem, ar kājām, ar galvas māšanu, līkumu mešanu un klusu samierināšanos. Vai nebalsot vispār un izlikties, ka uz konkrēto indivīdu tas neattiecas.

Bet tomēr svētdienas vakarā, ieslēdzot TV3, radās likumsakarīgs jautājums - kam īsti ir domāts TV šovs “Koru kari 2”? Kāds ir tā mērķis un vēstījums? Tikai, lūdzu, nestāstiet man neko par latviešu populārās mūzikas un koru kultūras attīstību. Par pirmo – kāda vēl attīstība, ja tiek drillētas dziesmas, kas ar sūnu bija apaugušas jau manā bērnībā. Par otro – ja tā, tagad visi Dziesmu svētku atbalstītāji sāk trenēties lēkāšanā un dancāšanā pie “foņeras” (un zaudē jebkādas morālas tiesības ņirgāties par “Novaja Volna” izpildītājiem).

Jau labu laiku LV kultūrtelpā klusītēm, savā nodabā risinās diskusijas par to, ka ar mūsu populāro mūziku ir, maigi izsakoties, padziļā dimbā. Jaunu komponistu nav, jaunie dziedātāji ieraksta vecas, ar naftalīnu apputējušas melodijas, tiek izdotas kaut kādas mistiskas kompilācijas un izlases, kurām nevar pamanīt ne intelektuālo, ne eksistenciālo pamatojumu. Un tagad, gluži kā pa krāsmatām dancojot, uzbrukumā vidējā latvieša jau tā nestabilajai mūzikas izjūtai dodas dažādu krāsu kori. To pašu, simtiem reižu redzēto vēžu pavadiņā. Ko īsti ir jāvērtē? Skaņu inženiera filigrāno darbu, apstrādājot ierakstu? Horeogrāfiju un dizaineru darbu? Meiteņu sastīvinātās lokas? Es tiešām, patiešām un no sirds nesaprotu.

Iespējams, raidījuma vadītājas, baltgalvītes Maijas Rozītes beigtā lapsa bija ne jau pliķis dabas aizstāvju sejā (kā to varētu uztvert jebkurš prorietumnieciski orientēts TV skatītājs). Drīzāk kā simbols tam, kas īsti ir Koru kari. Izdreijāta faktūra. Spožs kažoks. Un stikla redzokļi bez dzīvības dzirksteles.

Ekrānšāviņš no www.tv3.lv