Sveiciens van der Rohem

Gaileņu laiks ir tāda mistiska parādība, kuras ietvaros katrs vidējais latvietis vismaz vienu reizi rokā ņem nazi, uz delma uzkarina pītu groziņu (mēs nopirkām Depo, nebija ne vainas, jo īpaši, ja salīdzina ar pašmāju amatnieku cenām), un dodas mežā.

Stop. Nemaz tik vienkārši nav ar to mežā došanos, jo īpaši urbanizētajiem agrāklauķiem, kuru vienīgās zināmās sēņu vietas atrodas vismaz 100 km no tagadējās dzīvesvietas. Tāpēc jābaksta ar pirkstu kartē, jāosta vējš un vienkārši uz dullo jābrauc. Var gadīties, ka paveicas (un mums paveicās, bet es tagad nestāstīšu, kur - ha ha), un tad ķocītis pildās tieši tādā ātrumā, lai pēdējā brīdī pagūtu pateikt stop (vēl spilgtā atmiņā baisie sēņu kalni pēc Rojas apciemojuma, un baravikas, kas banāli novecoja).

Mežā vēlams doties ar pārliecību, ka dodies tikai pastaigāties, jo tad prieks par katru ēdamu sēni ir vēl lielāks, šķiet, visas apkaimes vāveres jau bija pārbesījušās par maniem spiedzieniem: Gailene! (reaģēju ar līdzīgi kā sunītis dīvainajā animācijas niekā "Up"). Bet, esot mežā, nedrīkst aizmirst, ka tur augt ne tikai sēnes. Mežā ir arī ērces (LIC pārbaude - ~ Ls 10, antivielu pret encefalītu līmeņa pārbaude apmēram tikpat). Un mežā ir arī brūklenes. Un par to pēdējo arī ir stāsts.

Var vienkārši sautēt jēru ar defaultajiem dārzeņiem. Un var taisīt gaileņu mērci. Bet var arī izdarīt tā, ka katliņā sīpolus apcep maigi dzeltenus, pieber "Latvijas jēru" pārdevēja laipni iedāvātās garšvielas, un ieliek gabaliņos sagrieztu jēra fileju. Kad filejas aromāts jau kļuvis rosinošs ar nelielu gruzduma piegaršu, ieber sauju notīrītu, bet nesagrieztu gaileņu. Tikmēr krāsnī jau glīši sarindoti un ar olīveļļu apslacīti jaunie kartupelīši ar visu mizu. Čurrrkst! Un tad atgriežas atkal pie katliņa, kas uz plīts, un vieglu roku pieber sauju brūkleņu.

Tik ļoti vienkārši. Un ar to vienu detaļu, kas pasākumu padara Michelin restorāna cienīgu.