otrdiena, 2013. gada 30. aprīlis

Laba alus pārstāvniecība. Valmiermuižas tirgotava - bufete, A. Briāna iela 9a

No sākuma bija neliels veikaliņš, kurā tirgoja alu. Nenoliedzami, ļoti labu alu. No Valmiermuižas. Pamazām veikaliņš sāka paplašināties - līdz ar visādām tepat, Latvijā tapušām ēdmaņām plauktos parādījās arī tējas, dažādi vaska nieki, skaistuma lietiņas, pirtsslotas un kas tik vēl ne. Vēlāk, gluži neuzkrītoši pa vienam vien ieradās galdiņi - ielavījās viens, otrs, vasarā pa pārītim iekārtojās arī ārā, Briāna pasāžā. Tieši blakus Fontaine Deli Snack Rīgas franšīzei. Galdu kļuva arvien vairāk, vaska sveču - mazāk. Nu jau veiksmīgi aizvadītajā ziemā Valmiermuižas alus pārstāvniecība Rīgā ir piedzīvojusi vērienīgas pārmaiņas un no pašu darītā alus un citu labu lietu tirgotavas kļuvusi par vērā ņemamu krodziņu, kas piedāvā pārbaudītu Latvijas garšu un kvalitāti. Turklāt jāatzīmē - par visnotaļ demokrātiskām cenām.

Valmiermuižas alus darītava cienītāju sirdis iekarojusi jau pirms vairākiem gadiem. Visticamāk, katram no alus garšotājiem personīgā vēsture ar Valmiermuižu veidojusies savādāk, man atmiņā palikušas degustācijas jaunu alus šķirņu izstrādei no 2010.gada tolaik vēl pilnu krūti elpojošajā Rock'n'Riga (RIP). Un lielie prieki, kad Valmiermuiža savu Rīgas pārstāvniecību atvēra pilsētas rajonā, kura tuvumā pati uzturos vizbiežāk. Un tagad prieki, atgriežoties pārstāvniecībā pēc nelielas pauzes un redzot izmaiņas, ir vēl lielāki, jo šajā pilsētas rajonā, un varbūt pat visā pilsētā tiešām pietrūka līdzīga iestādījuma, kur gardu muti paēst un alu nodzerties.

Jāatzīst, es neesmu sajūsmā par formātu, kurā galdiņi ir blakus veikala letei un gardumu pircēji lūr manā šķīvī. Taču Valmiermuižas pārstāvniecībā risinājums ir gana pārdomāts, lai veikala pircēji un krogus mēbeles viens otram netraucētu. Lete ar lielo vitrīnu, kur var atrast labas lietas no Latvijas ražotājiem - dažādus sierus, žāvējumus, kūpinājumus, konservus, ir arī medījumi un, protams, "izlejamais" alus -, ir no kroga daļas nodalīta ar aizslietni. Mīkstās mēbeles, tumšs koks, klusināti un piesātināti toņi - Valmiermuižas interjera autors ir turējies pie pārbaudītām un klasiskām vērtībām, atsvaidzinošus akcentus piešķir dzīvie un zaļojošie dīgsti, piemēram, zirnīšu kušķi stikla glāzītēs. Vienkārši un gaumīgi.Turklāt vasarā darbosies arī āra terase.

Zirnīšu & spinātu krēmzupa, fonā - skābu kāpostu virums.
Protams, pavēlnieks Valmiermuižas virtuvē ir alus - tas atrodams ne tikai glāzēs un kausos, bet arī otrajos ēdienos un pat desertos. Ar aktuālo alus piedāvājumu var iepazīties mājas lapā, protams, jārēķinās, ka uz vietas pārstāvniecībā kāda no šķirnēm var būt izbeigusies. Valmiermuižas kūrētāji ir gana draudzīgi - vietu blakus Latvijas ziemeļos saražotajam atradis gan spēcīgais Brenguļu alus, gan Iļģuciema medalus. Piedāvājumā ir arī dažādi Latvijā ražoti mājas vīni un sidri, kā arī nelielās partijās gatavoti dažādi uzlējumi, degvīni un liķieri. Gana plašs ir arī bezalkoholisko dzērienu klāsts - zāļu tējas, svaigi spiestas sulas, kvass un kafija dažādām gaumēm.

Siera izlase. Sastāvdaļas var mainīties.
Taciņa uz Valmiermuižas pārstāvniecību jau iestaigāta, līdz ar to šis tas jau nobaudīts un atzīts par labu esam. Zaļo zirnīšu un spinātu krēmzupa (Ls 3,20) smaržo un garšo pēc īstas vasaras - maigo dārzeņu garšu papildina svaigā siera krēms, savukārt skābu kāpostu zupa (Ls 3,50) derēs tiem, kas izbadējušies, nosaluši vai vienkārši vēlas ko kreptīgu. Noteikti vērts pagaršot kazas siera salātus (Ls 3,60), kas aizdarīti ar anšovu mērci un visādām citām garšīgām lietām - viegli un vienlaikus garšām bagātīgi. Ja pasēdēšana pie alus kausa ievelkas, droši var ņemt vai nu Latvijas sieru izlasi (Ls 2,20), kas tiek pasniegta ar alū sautētiem sīpoliem, gaļēdāji novērtēs gaļas izlasi, turklāt droši var palūgt pie bāra sagriezt jebkuru no vitrīnā atrodajamiem našķiem, piemēram, medījumu. Īpaši gribas atzīmēt grauzdiņus (Ls 2,20) - aizmirstiet par eļļā noslīkušajiem kubiciņiem ar ķiplokiem, šeit grauzdiņi ir drīzāk kaltēti, netrekni un turklāt komplektā nāk zilā siera mērce! Par plīstošiem traukiem var neuztraukties - uzkodas tiek pasniegtas uz dažādi apdarinātiem koka dēlīšiem. Taču mans lielākais gastronomiskais pārsteigums Valmiermuižā - tik prastās un nepelnīti aizmirstās kartupeļu klimpas. Liriska atkāpe - cik līdz šim bija nācies saskarties ar kaut ko klimp/knēdeļveidīgu, tas beidzās ar "nekad vairs!". Priekšstati tika laboti Itālijā, kur beidzot sadūšojos pagaršot gnoči (kartupeļu klimpu radinieki) un tajā brīdī nesapratu, kā varēju bez tiem dzīvot. Lūk, un Valmiermuižā var dabūt kartupeļu klimpas sēņu mērcē ar vītinātu briedīti un cieto sieru. Mmmm. Nopietni, ja arī jums ir aizspriedumi pret klimpām, šeit tos var pavisam vienkārši labot. Vēl - ja tikai sākat iepazīties ar Valmiermuižas piedāvājumu, noteikti palūdziet drabiņu cepumus. Lielisks našķis, turklāt idejiski absolūti atbalstāms kā bezatlikumu ražošanas produkts. Pajautājiet, kas tas īsti ir - būsiet pārsteigti. Pagaidām ēdienkarte nav diez ko plaša, bet, un es atkal atkārtošos - tas arī nav nepieciešams, jo vismaz es krietni vairāk uzticos ēdinātavām, kur ir maza izvēle, kas liek ticēt, ka produkti nebūs aizstāvējušies pašā tumšākajā stūrī. Nu un, ja vēl ar šo nepietika -   ar visu ēdienkarti var iepazīties mājaslapā. Par alu es neko neteikšu - katram ir savi alus dzeršanas paradumi un iemīļotākās garšas, es parasti izvēlos gaišo filtrēto, taču arī šī izvēle nav akmenī cirsta un visi Valmiermuižas ali ir gana labi, lai neraudātu arī gadījumos, ja iemīļotā zorte ir jau izdzerta.

Kad ir jāiet uz Valmiermuižas pārstāvniecību? Vispirms jau - kad gribas alu, ko, protams, var iegādāties arī līdzi nešanai dažādos formātos, turklāt pieejams arī aprīkojums lielākām balītēm. Vēl - kad gribas pasēdēt ar draugiem - tiesa, jārēķinās, ka lielākām kompānijām, ja iepriekš nav pieteikta rezervācija, atrast vietu var būt problemātiski. (Un vispār, ir vērts šeit un ne tikai šeit izmantot iespēju galdiņus rezervēt, tas parasti atvieglo dzīvi. ) Un noteikti tad, kad gribas garšīgi paēst. Un alu. Un pēdējais ar katru dienu arvien vairāk kļūs aktuāli, jo beidzot nav šaubu - priekšā ir skaista, koša un silta vasara.


svētdiena, 2013. gada 14. aprīlis

Ar baltu krītu... Bistro Priedaine, Strēlnieku iela 1a

To, ka šefpavārs Henrihs Erhards (HE's Vīna studijas restorāns, Cotton, ex-Botanica Cafe) marta sākumā atvēris jaunu ēstuvi pašā centrā, pa ausu galam biju dzirdējusi, par ko nopriecājos, jo, atzīšu, man joprojām ļoti pietrūkst Botānikas. Tā, ka ļoti, ļoti. Protams, būtu nejēdzīgi gaidīt no jaunā Bistro Priedaine konceptu, kas savulaik man īsti nezināmu iemeslu dēļ nav izdzīvojis skarbajā Klusā centra restorānu konkurencē, līdz ar to tiešām ar interesi gāju raudzīties, ko gan piedāvā Strēlnieku ielas jaunais iemītnieks.

Plašs, gaišs un askētisks, ar Rīgā pēdējā laikā tik populāro minimālisma un vecinātu mēbeļu, baltu galdu un krēslu, un muižas cienīgu lustru kombināciju - nenoliedzami, Bistro Priedaine ir vieta pieklusinātām sarunām, laiskai pēcpusdienai draugu lokā. Uzreiz pie ieejas ir milzīga, masīva bāra lete, kur var pasūtīt ēdienu līdzi ņemšanai, plauktos kautri dižojas dažādas burciņas ar pesto, kaltētiem tomātiem, konservētām smiltsērkšķu ogām un citiem našķiem, visas greznotas ar šefpavāra iniciāļiem HE's. Uz tāfeles sarakstīts piedāvājums dažādiem pīrāgiem un limonādēm, pankūkām, darbadienu pusdienām un tā tālāk. Un tālāk - divas milzīgas zāles, galdiņi lielākoties itāļu stilā - divvietīgi un cieši blakus, taču ir arī romantiskāks stūrītis ar dīvānu, kā arī vietas lielākām kompānijām. Galdautu vietā - pārstrādāta papīra loksnes. Ieejot zālē, top skaidrs, kāpēc nosaukumā ietverts Priedaines vārds (kas no sākuma samulsināja, jo tiešām padomāju, ka būs jābrauc uz Jūrmalas Priedaini) - ar baltu krītu un melnu ogli uz sienām ir radīts īsts mežs ar putniem, durstīgi adatainiem zariem un kukainīšiem.

Bistro Priedaine ir divas ēdienkartes - viena darba dienām, otra brīvdienām. Iepriekš mājaslapas ēdienkartē nolūkotais biešu pīrāgs ar kazas sieru, diemžēl, sestdienās nav dabūjams, taču ir arī citas gana labas alternatīvas. Mana izvēle šoreiz krita par labu lasim ar jūras velšu sautējumu (Ls 6)  un baltās šokolādes siera kūkai (Ls 2,50), savukārt galda biedrs Dainis izvēlējās boršču (Ls 3) un papardelle pastu ar svaigo sieru (Ls 3,20; plānā bija mencas kotlete, taču tā bija paguvusi izbeigties). Ēdienkartē ir tikai "soft" dzērieni, līdz ar to par vīnu un alu nācās jautāt viesmīlim. Kas pozitīvi - ir t.s. "mājas" vīns, kuram ar darīšanu mājās ir visa attāls sakars, taču ir skaidrs, ka zem šī kodētā nosaukuma slēpjas ļoti vienkāršs un pats lētākais vīns. Diemžēl nepastāv iespēja vīnu pasūtīt karafē, kā ierasts ar "mājas" vīnu, vienīgais pieejamais formāts ir glāze (Ls 2,50).  Alus - tikai Užavas un tikai pudelē. Un es tiešām būtu priecīga, ja apmeklētājiem tiktu izsniegta arī dzērienu karte, tagad skatos mājaslapā un tur tā ir. Toties ir fantastisks mājas kvass un vismaz šosestdien bija svaiga kļavu sula,  kas lika sajust, ka pavasaris ir pavisam tuvu (visiem atspirdzinošajiem dzērieniem viena cena - Ls 1,80 par puslitru).

Laša fileja bija izcepta tuvu ideālam - ar kraukšķīgu garoziņu un tajā pašā laikā nepārceptu iekšpusi, arī rīsu sautējums garšoja izcili, jo īpaši maigie kalmāra gabaliņi, kas kontrastēja ar "al dente" dārzeņiem. Brīdī, kad pagaršoju Daiņa izvēlēto boršču, mani pārņēma zaļa skaudība - kāpēc gan tas nebija mans pasūtījums. Bagātīga, bieza garša, spēcīgs aromāts, riskēšu teikt, ka viena no labākajām boršča versijām, ko nācies baudīt. Arī pasta bija ļoti laba, īstās konsistences, šķiet, ka šefpavāram "al dente" dārzeņi ir gana mīļa ēdiena sastāvdaļa, jo arī te tie bija pievienoti, gluži tādi paši, kā jūras velšu& rīsu sautējumam. Ļoti saldo baltās šokolādes siera kūku pasniedz ar skābu ogu mērci, turklāt tā ir dekorēta ar macaroni cepumiņu, un tā vien gribas palūgt papildporciju. Par ēdienu tiešām bijām sajūsmā.

Bet. Un man ļoti negribas šo "bet" rakstīt, taču nāksies. Jebkuru labu restorāna konceptu var sabojāt tizls, jā, nebaidīšos šī vārda, TIZLS viesmīlis. Un šis ir tas gadījums. Protams, vienmēr ir iespējams, ka viesmīlim tā ir pirmā darba diena, ka viņš ir neizgulējies, vai vienkārši pārguris, taču uz restorāniem un citām ēdināšanas vietām mēs ejam, lai baudītu ne tikai ēdienu, bet arī servisu. Un vismaz otrajā no tikko minētajiem šoreiz nekāda baudījuma nebija. Lai arī restorāns bija pustukšs, apkalpošana bija ļoti lēna, īsti nesaprotu, kāpēc nosaukumā ir ietverts "bistro", ja galu galā, lai saņemtu visu pasūtīto, vajadzīgas gandrīz divas stundas. Tajā pašā laikā jezgu, gatavojoties kaut kādam banketam, viss apkalpojošais personāls paguva sataistīt pamatīgu, pie viena gandrīz notriecot mani no kājām. Pirmo reizi piedzīvoju, ka man nepienākas maize kā uzkoda pirms ēdiena, pat par papildus naudiņu ne, var jau būt, ka tas atbilst bistro koncepcijai, es tik nesapratu, kam bija domāti tie mazie šķīvīši. Vēl - visiem nāktu par labu, ja tomēr viesmīļi atgrieztos pie gadsimtos pārbaudītās metodes un pasūtījumu pierakstītu - tad nesanāktu aizmirst par pasūtīto pastu (kas Dainim tika atnesta tikai tad, kad es jau biju ķērusies pie deserta; un arī tas nenotika uzreiz, jo nācās labu brīdi gaidīt, lai noķertu viesmīli un palūgtu neatnesto dakšiņu). Un mums arī nenāktos samaksāt par nepasūtītu un neizdzertu vīna glāzi - to, ka vienas sarkanvīna glāzes vietā rēķinā ir ieskaitītas divas, pamanījām tikai tad, kad jau bijām samaksājuši un restorānu pametuši. Skāde nav liela, jo, pateicoties visam iepriekšminētajam, šīs bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad kategoriski nolēmu neatstāt nekādu dzeramnaudu, un tie divarpus lati būtu gandrīz tie paši tradicionāli ievērotie 10% no rēķina. Taču, atzīšu, lai arī sīkums, tomēr nepatīkami. Šī nav vienīgā vieta Rīgā, kur labu restorāna piedāvājumu krietni sabojā nejēdzīgi viesmīļi - es tiešām nezinu, kāpēc tā sanācis, ka atsevišķās vietās strādā cilvēki, kuriem vai nu nepatīk savs darbs, vai arī trūkst zināšanu un līdz ar to tas nemaz arī nepadodas. Varbūt viņiem vajadzētu aiziet uz Spicy Affair, kur strādā viena no smaidīgākajām viesmīlēm Rīgā, uz Vinometru, kur vakara noskaņojumu krietni uzlabos plecīgais puisis, kas savulaik tika iepazīts jau pieminētajā Botānikā, galu galā, kaut vai uz Muklāju pie Lienes un Kristapa, un paskatīties, kā ir jāstrādā ar cilvēkiem. Es tiešām ticu un ceru, ka visas iepriekšminētās ķibeles var norakstīt uz pieredzes trūkumu un/ vai sliktu viesmīļa garastāvokli, vai vismaz visbanālāko pēc-piektdienas sagurumu. Un tas viss tuvākajā laikā izmainīsies uz labo pusi, jo jāņem vērā - Bistro Priedaine ir atvērts tikai nedaudz ilgāk par mēnesi. Un tur patiešām ir ļoti, ļoti garšīgi.

trešdiena, 2013. gada 10. aprīlis

Ja nu nepieciešams alibi...Alibi, Kalēju iela 51

Smejiet, smejiet par šērošanu un laikošanu © - reizēm sausais atlikums no pāris peles klikšķiem (kas, nenoliedzami, mēdz nokaitināt draugus, paziņas un vienkārši sekotājus) ir visnotaļ garšīgs. Gluži negaidot jau pirms laba laika tiku pie sarkanas aploksnes no Baltic Taste (kam vērts pievērst uzmanību arī ārpus visādām loterijām), kur iekšā bija dāvanu karte divām personām restorānā/ grilbārā "Alibi". Jūs par tādu esat dzirdējuši? Es nebiju. Taču tagad šis zināšanu caurums ir aizlāpīts un droši varu ieteikt šo vietu visiem apsvilinātas gaļas cienītājiem.

Pēdējā laikā manas attiecības ar dzīvnieku izcelsmes pārtiku (gaļa, piena produkti, olas) ir pavisam nesaprotamas pat man pašai, kur nu vēl apkārtējiem - kādu brīdi tā no ēdienkartes tiek izslēgta pilnībā, tad atkal parādās, atkal pagaist... Taču tā bija sestdiena, kurā pēc ilgas riņķošanas pa Vecrīgu nolēmām - lai būtu steiki. Un tā nu sagadījās, ka manā sarkanajā somā bija arī sarkanā aploksne ar dāvanu karti, un bija skaidrs, ka tas ir īstais brīdis doties ekskursijā uz vismaz pēdējos gados visretāk apmeklēto Vecrīgas nostūri - Alberta laukumu.

"Alibi" ir paslēpies stūrītī, pirmajā brīdī pat nepamanāms. Pati ēstuve ir niecīga - daži galdiņi, bāra lete, miniatūro virtuvīti ar grila krāsni no pārējās telpas slēpj tikai aizslietnis. Dominē sarkanā un melnā salikums, metālisks spīdums un briesmīga mūzika. Cik var spriest, vismaz piektdienās "Alibi" notiekot pamatīgas ballītes - mūsu ierašanās brīdī, neilgi pēc krodziņa atvēršanas, viesmīle vēl tikai tecēja pēc vīna. Taču tā trūkumu pilnībā atsvēra, iespējams, pats draudzīgākais un laipnākais bārmenis Alberta laukumā.

Kā jau var secināt pēc vārda "grilbārs", galvenā šīs ēstuves specialitāte ir grilēta gaļa, grilētas zivis, grilēti putni, grilētas jūras veltes... Ja labi pacenšas, ēdienkartē sev ko piemērotu var atrast arī veģetārietis, taču, ja dzīvās radības neēd pārliecības dēļ, labāk uz turieni nedoties, ir taču daudz citu vietu, kur tik izteikti pēc ceptas gaļas nesmaržo. Par nosaukumu "Alibi" tā arī netiku skaidrībā - vai tā ir vieta, kas nodrošina alibi (piemēram, Ušakovam, ja atkal ar kādu žurnālistu notiek kāda nelaime), vai tā ir vieta, pēc kuras apmeklēšanas ir nepieciešams meklēt alibi...

Mana izvēle "Alibi" bija grilēta brieža karbonāde ar zirņu biezeni, galdabiedrs izdomāja, ka dienu jāturpina uz popkultūras nots (lai būtu vismaz kāds atsvars lielajai augstās mākslas devai pēc "Arsenāla" apmeklējuma) un izvēlējās hamburgeru ar frī kartupeļiem. Ar visu ēdienkartes piedāvājumu var iepazīties grilbāra mājaslapā. Karbonāde ar sarkanvīna mērci bija tiešām labs, mīksts, aromātisks grilējums ar patīkamu struktūru, tik diemžēl jāatzīmē lielākajai daļai Rīgas krogu raksturīgā nelaime - retu reizi, ja paprasu jēlu steiku, tas tiešām ir jēls. Šis vismaz pēc manas gaumes jau bija vidēji cepts. Taču šķelto zirņu biezenis bija tiešām izcils, ja nu kāds par visu vari grib sastādīt latviešu tradicionālās virtuves kanonu, to noteikti tajā vajadzētu iekļaut. Bišķiņ smukāk būtu, ja ūdeni pasniegtu karafē, nevis plastmasas pudelītē, taču, iespējams, tā ir tikai mana piekasīšanās sīkumiem.

Savukārt hamburgeram līdz absolūtai perfekcijai pietrūka tikai pašu cepta bulciņa, līdz ar to vairāk par deviņām ballēm piešķirt nu nekādi nevar. Bet tas arī vienīgais kotlešmaizes mīnuss, jo dārzeņu kombinācija perfekta, gaļa - garšīga un smaržoja tas viss vispār pēc dievu ēdiena ©.
Kad jāiet uz "Alibi"? Noteikti - ja gribas labi un sātīgi paēst gaļu. Tā ir vieta pusdienām divatā vai arī kopā ar pāris draugiem, šķiet, lielākām kompānijām tur varētu rasties grūtības ar sarūmēšanos. Var iet arī viens pats un uzsist klaču ar bārmeni, kura vārdu, diemžēl, neatceros. Un, starp citu - piektdienu vakaros visi dzērieni uz pusi lētāk.