svētdiena, 2013. gada 19. maijs

Eļļa un olīvas. Olive Oil, Pils laukums 4 - 3

Par itāļu virtuves trūkumu Rīgā it kā nevar sūdzēties - joprojām pat ļoti dzīvelīgs ir šī tipa restorānu vietējais flagmanis, seniors Da Sergio (kādu laiku nav būts, taču pieļauju, ka joprojām tur viss ir ļoti garšīgi, tuvākajā laikā būs jāpārliecinās), Klusajā centrā "itāļi" uzglūn vai no katra stūra, un kur nu vēl Vidusjūras virtuves inkorporācija lielas daļas restorānu regulārajā piedāvājumā.

Šajā svētdienā, kad liela daļa Rīgas skrēja maratonu, vēl citi sauļojās AB dambī un māju pagalmos, un nekas vairs neliecināja par vakardienas milzu krusas graudiem, nolēmām izmest riņķīti ar vellapēdiem. Sliktas ziņas AB dambja faniem - arī šovasar vismaz pagaidām nekas neliecina, ka tur būtu ieplānota kāda peldošā ēstuve, ja kādam ir savādāka informācija, neturiet sveci zem pūra (ir arī labā ziņa - nekas neliecina arī par smilšu figūru invāziju aiz milzīga, neestētiska žoga). Taču kaut kur jāpaēd bija, līkumojām pa Vecrīgu, līdz atdūrāmies pie plašas terases Pils laukumā, tieši pretī šobrīd remontā esošajai Prezidenta pilij. Vieta saucas Olive Oil, kas vien jau sakairina garšas kārpiņas. Pilnais nosaukums ir Olive Oil Trading Co, restorāna mārketings koķetē ar mafijas piesaukšanu un solījumu tos, kas iederas, uzņemt "ģimenē", taču tas viss ir otršķirīgi. Uzmetot aci pie durvīm piekārtajai ēdienkartei bija skaidrs - šī būs mūsu šodienas pusdienu vieta. Nepārspīlētas cenas, gana plašs piedāvājums un vēl tā skaidri nenodefinējamā sajūta, ka vajadzētu būt labi. Un, atzīšu, nevīlos.

Iekštelpu interjeru sanāca novērtēt tikai garāmejot, jo kurš gan pavasara +30 grādos sēdēs telpās, taču vismaz pirmais iespaids palika gana pozitīvs. Ceriņkrāsas sienas, mājīgi rūtoti, iestīvināti galdauti, balti galdiņi sakrāmēti viens otram plecu pie pleca, toni uzdod intīmi sienas skapīši, greznas lustras un ķieģeļu kolonnas. Lielais smiekls par cepurēm - ja iegriezīsieties šajā iestādījumā, sapratīsiet. Savukārt terasē ir fundamentāli soli ar mīkstu tapsējumu, nedaudz ļodzīgi galdiņi, koku un lielo širmju paēna un gana daudz privātās telpas. Biju pārsteigta, ka svētdienā, kad gandrīz visas āra terases bija pārpildītas, mēs bez grūtībām okupējām pašu ērtāko stūrīti, taču ir pamatotas aizdomas, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties.

Uzkodu groziņš.
Ēdienkarte ir mazas burtnīciņas formātā, orientēties ir viegli, tik jāpieņem tik sarežģītais lēmums - ko šoreiz ēst.Atzīšos, labi savārītas zupas ir viena no manām vājībām, tieši tāpat kā visādas uzkodas. Līdz ar to mana izvēle bija bruschetta (Ls 3,60) (brusketa, starp citu, nevis brušeta) ar mocarellas sieru un tradicionālajiem pesto un tomātiem, kā arī jūras velšu zupa, Olive Oil piedāvā Cioppino - virumu, kurā tiek samestas visas jūras veltes un zivis, kas patrāpās pa rokai, to aizdarot ar tomātiem (Ls 2,90). Dainis ilgi svārstījās starp visādiem salātiem, līdz beigās noapaļojās uz tītara gaļas kupātiem (todien - dienas piedāvājumā, Ls 6,50), kam piedevās paredzēti termiski neapstrādāti dārzeņi un salātlapas. Ar dzērieniem gāja sarežģītāk - ja es jau vēl pirms atradām Olive Oil, zināju, ka gribēšu mohito, tad jēdziens "alus" ir gana stiepjams, turklāt daļa no ēdienkartē piesolītajiem nebija dabūjami, fināla lēmums - būs Krušovice. Ar visu Olive Oil gastronomisko piedāvājumu var iepazīties viņu mājas lapā.


Brusketas ar mocarellu un pesto.
Neliela sajūsma sākās jau brīdī, kad atnesa uzkodu maizītes - vēl siltas, kraukšķīgu garoziņu un gaistošu timiāna noti. Turklāt trauciņā klāt olīveļļā piepilināts balsamico etiķis. Un vēl vienā trauciņā - ķiplokos un garšaugos marinētas olīvas. Absolūti svētki izsalkušiem vēderiem. Maizi Olive Oil cep uz vietas, par ko liels prieks. Savukārt brusketas, kā paskaidroja viesmīle, izpildījumā mēdz varēt - šajā gadījumā tās bija divas gareniski sagrieztas minibagetes, reizēm esot arī sešas maizītes, viss atkarīgs no tā, kāda maize patrāpās pavāram vistuvāk :) Tiesa, gribētu atzīmēt, ka  tiešām nesūdzētos, ja arī uz galda noliktu eļļas un etiķa pudeles, taču tas bija mudinājums pamērcēt maizi arī olīvu marinādē, fantastiska garša!


Tītara kupāti, pa labi - Cioppino ar lielo karoti.
Brusketas bija kraukšķīgas, vajadzīgajā daudzumā uzsūkušas mocarellas un tomātu slapjumu, pazuda krietni ātrāk, nekā būtu gaidījuši. Un tad nāca galvenie ēdieni. Pirmajā brīdī mana Cioppino šķita pārāk vienkārša, bez īpašiem akcentiem... kamēr nepiegāzu klāt dāsni sarīvēto Parmas sieru (vai kādu no tā ekvivalentiem konsistences ziņā). Būtu naivi cerēt, ka šeit, Rīgā, Vidusjūras mošķi zupā varētu nonākt pavisam svaigi, taču tāda sajūta radās - visticamāk, pareizi atkausēti, ar ko, par nožēlu, daudzi restorāni grēko. Tiešām lieliska zupa, braukšu ēst vēl. Savukārt Daiņa izvēlētie kupāti lika pārskatīt visu, ko es zinu par maltās gaļas izstrādājumiem. Sulīgas, aromātiskas desiņas, garšaugi un smalki sakapāti dārzeņi nebija žēloti, savukārt par piedevu dārzeņiem radās sajūta, ka tie uz dažām minūtēm noturēti balzamiko, tā sasniedzot kārtīgu, apaļu garšu.  Kupātiem kā aizdars tika pasniegta brūkleņu mērce, bet tā tika izmantoti tikai izklaides nolūkos, jo paši gaļas izstrādājumi bija gana krāsaini un izgaršojami. Gandrīz aizmirsu atzīmēt - pie kupātiem tika palūgta sarkanvīna glāze bez papildus prasībām, viesmīle atnesa godīgu Primitivo, kas gana labi piederējās. Vīnu karti pārlasīju pavirši, ko pamanīju - t.s. "mājas vīns" ir, Ls 10 lielajā tilpumā, nebija gan noprecizēts, vai tas ir 0,75 vai litrs. No deserta gan atteicāmies, taču tikai tāpēc, ka vietiņas puncīšos vairs nebija.

Es noteikti šajā vietā atgriezīšos, jo gribu pagaršot risotto ar sparģeļiem, palūkot, kā šajā vietā tiek izpildīts Carpaccio, galu galā, apskatīties, kādas īsti ir picas un saņemties kādam desertam. Vieta, kur nākt ar mammām un tētiem, māsām un brāļiem, labiem draugiem un tuviem kolēģiem. Olive Oil noteikti ir viens no maniem šīs tikko kā sākušās sezonas labākajiem atklājumiem, brauksim inspicēt vēl. Un ir sajūta, ka tur kādu vakaru varētu sēdēt ļoti, ļoti ilgi, līdz beidzas vīns un saule jau pazudusi Daugavā.

____________________________________________
Gluži nemanot šis blogs ir jau krietni pārkāpis 10 000 skatījumu slieksni. Es tiešām ceru, ka šie teksti jums ir kā palīgs brīžos, kad gribas apēst vai izdzert kaut ko garšīgu, tikai nav skaidrs, ko un kur. Neklusējiet - pastāstiet, kuras vietas būtu vērts pamanīt un aprakstīt, par kurām esat bijuši sajūsmā un par kurām - vīlušies.


ceturtdiena, 2013. gada 2. maijs

Britu virtuve Rīgas centrā. Queens Pub, Antonijas 9. SLĒGTS

Vispār jocīgi ar to tradicionālo britu virtuvi. Ilgāku laika posmu patērējot, tā var sākt kļūt kaitinoša, taču tajā pašā laikā saprātīgos daudzumos tā ir ļoti mājīga, vienkārša un pavisam noteikti - latvietim saprotama. Lai arī pavisam nesen dažas dienas pavadījām Londonā un pārmaiņas pēc "nešļūcām pa kreisi" uz visādām indiešu vai taizemiešu ēstuvēm, tā vietā spītīgi ieturoties kārtīgos angļu pabos (visi fish'n'chips, bangers and mash, sendviči etc), kā rezultātā kādu laiku to visu it kā nevajadzētu gribēties, tomēr gastronomiskās alkas ir tāds grūti prognozējams pasākums.

Līdz ar to, kad 1.maijā bija jāsaprot, kur var pasēdēt saulainā terasē, pie viena droši novietojot velosipēdus, pēc neliela riņķīša izmešanas izvēlējāmies Queens Pub, to, kas Antonijas ielā 9. Jā, turpat, kur sensenos laikos dzīvoja lieliskais restorāns Botānika (nupat jau tas sāk kļūt par sliktu stilu, gandrīz katrā ierakstā raudāt par šīs ēstuves bēdīgo galu, bet turpmāk mēģināšu valdīties; šis gan nav solījums). Šī nebija pirmā reize, kad tur iegriezāmies - alus izvēle ir ļoti pieklājīga, ap trīsdesmit vai pat vairāk zortēm, tur ir dabūjams pat mans mīļais Boddingtons eils (Ls 2,60 par pinti). Piebildīšu, ka arī vīna un citu dzērienu cienītāji var izvērsties. Un arī ēdienkarte ir gana iedvesmojoša, vismaz iepriekš viss tur garšotais ir gana augstā līmenī. Jā, un tā kā šī vieta sevi pretenciozi prezentē kā britu krogu, tur var pretendēt arī uz britu virtuvi. Bet par to nedaudz vēlāk.

Tumšajā gadalaikā no nokrišņiem un brāzmām var patverties pagrabstāvā izkārtotajās telpās, kur valda
vecināts koks, tumši sarkanas ādas mēbeles, no televizoriem rēc sporta komentētāji un atmosfēra ir kā jau tādā normālā britu pabā. Neuzspēlēta un vienkārša. Tagad klāt ir saule, silts vējiņš un atvērta terase - ar ērtiem zviļņiem, stabiliem galdiem un lielisku skatu uz Antonijas ielu. Viesmīles ir profesionālas un nemanāmi klātesošas, tā radot sajūtu, ka tiešām esi tur gaidīts.Neuzkrītoši tiek pasvītrota britiskā ievirze - piemēram, gaidot ēdienu, var iepazīties ar dažādiem interesantiem faktiem par karalieni Elizabeti II. Nenoliedzami izglītojoši.

Pīrāgs ar siera un sēņu pildījumu
Vispār es pieļauju, ka man ir slikta britu pīrāgu karma. Londonā es tos medīju, medīju, taču dabūju tikai neilgi pirms prom braukšanas - acīmredzot, tik iecienīts paēdiens, ka jau ap septiņiem vakarā krājumi beigušies. Kas tad ir britu pīrāgs? Pavisam noteikti tas sastāv no mīklas (visbiežāk - kārtainās) un kaut kāda pildījuma. Taču izpildījums var pat ļoti atšķirties. Tik ļoti, ka no sākuma, saņemot savu pasūtīto sēņu un siera pīrāgu (Ls 4,50), gribēju sūtīt pavāru stažēties Londonā. Tātad - kas ir jāzina par britu pīrāgu. Tas var būt tradicionāls pīrāgs, kādu mēs to saprotam - apaļš mīklas veidojums ar visu ko garšīgu iekšā. Tieši tāds man viņš patīk, garšo un bieži vien gribu vēl.  Taču pastāv arī versija, ka garšīgais ir iekrāmēts keramikas bļodiņā un pārsegts ar mīklas cepuri (pastāv pamatotas aizdomas, ka versiju varētu būt ļoti daudz, un es te pat nerunāju par pildījumu). Lūk, un tādu pīrāgu piedāvā Queens Pub, nu, vismaz to, kas ar sēnēm un Čedaras sieru (ir vieta eksperimentiem - pieejami vēl trīs citi dažādi pīrāgu veidi). Vismaz konkrētais ēdiens man vairāk atgādināja žuljenu, tāpēc nācās viesmīlei prasīt karotīti. Tomēr, ja neskaita personīgo nezināšanu, kā rezultātā nedabūju cerēto, bija garšīgi.

Grieķu burgers
Tā kā noskaņojums uz smalkajām matērijām nebija arī manam mūžīgajam līdzgaitniekam, viņa izvēle bija hamburgers grieķu stilā - ar fetas sieru un jēra gaļu (Ls 4). Queens Pub vispār piedāvā visādus interesantus hamburgerus, ir pat ķīniešu hamburgers ar šitake sēnēm! Lūk, un tas hamburgers bija pavisam labs un gards - ierastās bulkas vietā bija maizīte ar kraukšķīgu garozu, kas attāli līdzinājās nelielai ciabatai, siers un gaļa, kā arī dārzeņi netika žēloti. Jā, un vēl gardais Boddingtons, un ārā saulīte, un vispār brīvdiena nedēļas vidū... Forši.


Pieļauju, ka šī būs viena no terasēm, par kurām Antonijas ielā visu vasaru notiks cīniņš. Vismaz es plānoju tur iegriezties vēl kādas reizies - man ļoti interesē, kā izskatīsies "zivs ar fritiem", kas aizdomīgi izklausās pēc fish'n chips lokālās versijas. Un vēl ceptais Čedaras siers. Un visādas zupas. Un tie pārējie pīrāgi. Jā, un ja vēl uz galdiem parādīsies HP klasiskā mērce, īsta britu kroga sajūta būs garantēta.