Vieta saulainiem cilvēkiem. Trusis KAFE - Dzirnavu iela 43

Ar "Trusi" mēs iepazināmies pamazām un uzmanīgi. Pirmo reizi tur ieskrēju uz limonādes glāzi kopā ar draudzenēm. Otro - uz limonādi un kūkas gabalu. Trešajā reizē bija īstais laiks svētdienas pusdienām. Un pēc trešās reizes varu droši teikt, ka tur var iet un garšīgi paēst. Neslēpšu, lielā mērā "Trusis"manā redzeslokā nonāca lielā mērā pateicoties tam, ka tur darboties sāka viena no labām paziņām, bet pieņemsim, ka interešu konflikta nav. Un kāpēc gan lai būtu, ja arī bez "draugu būšanas" tā ir vieta, kur ieteiktu aiziet pusdienās visiem DzirnavuXValdemāra tuvumā strādājošiem un dzīvojošiem.

Pirmajā brīdī "Truša" plašajiem skatlogiem var arī pajoņot garām, taču, ja pamet skatu uz augšu un

Trusis raugās debesīs.

 savlaicīgi ierauga dzīvnieciņa siluetu, apmaldīties nav iespējams. "Truša" interjers ir gaišs, nedaudz puķains, mazliet sievišķīgs un, pavisam noteikti - mūsdienīgs. Baltās, novecinātās mēbeles, stūrī iestumtās klavieres, neierastas formas grāmatplaukts tā vien rosina domāt, ka tā ir vieta, kur satikties gaišiem un saulainiem cilvēkiem. Kuriem turklāt patīk garšīgi paēst.

Noteikti pirmā lieta, ko "Trusī" jāpiemin kā pagaršošanas vērtu, ir ingvera limonāde (EUR 1,40), kas gatavota uz vietas, dzērienā peld ingvera skaidiņas. Rūgteni salda, spirdzinoša - tas ir mans šī pavasara dzēriens. Otrs - pat tie, kas saldumus īpaši nemīl, pret "Truša" kūkām nepaliks vienaldzīgi. Turpat vitrīnā var aplūkot piedāvājumu, mana favorīte ir zefīru-greipfrūta kūka (EUR 2,50), lai arī pēc nosaukuma var šķist, ka nu būs viena salda ķēpa, citrusa rūgtais skurbums perfekti saspēlējas ar zefīra mākoņaino garšu, turklāt pati kūka gluži vai izkūst mutē. Kūkas gan netiekot ceptas uz vietas, tās atved no, šķiet, Berģiem. Taču viss pārējais gan ir tapis "Truša" virtuvē.

No kreisās: Malduguns alus, korma, ciabata, zupa, ingvera limonāde.

Es "sekoju" "Truša" aktivitātēm Facebook lapā, cik novērots, ēdienkarte tur mainās katru dienu, taču vienmēr piedāvājumā ir kāda zupa, kā arī otrais ēdiens, par pilnīgi pieņemamu cenu. Esmu dzirdējusi jūsmīgas atsauksmes par "Truša" pusdienu piedāvājumu, kura vienīgais trūkums esot nepietiekamais daudzums. Taču, ja spriež pēc svētdienas pusdienām, ar kvalitāti viss ir vislabākajā kārtībā. Mana pusdienu izvēle bija jau pieminētā ingvera limonāde un lēcu-dārzeņu-čili zupa, piekodināju oficiantei, ka gribētu tādu asāku, tā rezultātā klāt virumam dabūju mazu bļodiņu ar smalki sakapātu čili. Savukārt Dainis izvēlējās indiešu kormu - dārzeņus, kas sasautēti kopā ar visdažādākajām garšvielām, to skaitā koriandru un kuminu, un tiek pasniegti ar rīsiem. Par rīsiem tas ir tikai mans minējums, taču šķiet, ka tie bija vārīti pienā - vai arī izmantots kāds cits man nezināms triks, lai panāktu tik maigu un pilnīgu garšu un konsistenci. Indiešu virtuves cienītājiem abi ēdieni noteikti patiktu, garšvielu plaukts "Trusī" ir patiešām pamatīgi iepazīts. Čeku esmu veiksmīgi pazaudējusi, taču, cik atceros, zupas porcija (patiešām liela!) maksā ap EUR 3, kormas cena bija nedaudz virs EUR 4. Cenas, ņemot vērā ēdiena kvalitāti, ir patiešām iepriecinošas. Turklāt, cik saprotu, "dienas piedāvājumā" tās ir makam vēl draudzīgākas. Kas daudziem varētu būt svarīgi - veģetārie ēdieni pieejami katru dienu.

Dzērienu karte "Trusī" ir vairāk orientēta uz dažādiem stiprajiem dzērieniem, ir plašs tēju un citu bezalkoholisku dzērienu klāsts. Alus cienītāji novērtēs, ka alus sadaļu pārstāv tikai mazās alusdarītavas "Malduguns" brūvējumi. Pati kafiju dzeru ļoti reti, drīzāk pārpratuma dēļ, tāpēc novērtēt piedāvājumu nespēju, taču mēļo, ka kafija "Trusī" esot ne tikai garšīga, bet arī "organic" un "fair trade".

Krikums no Truša. Ārpus kadra - klavieres un lete.

Diezgan organiski, runājot par "Trusi", iedzīvojies apzīmējums "hipsterkafejnīca". Taču tas vairāk tā draudzīgi smīkņājot. Manuprāt, tā ir vieta, kur aiziet pusdienās jebkurā nedēļas dienā, satikties ar draudzenēm un patērgāt par visu būtisko, divatā var nolīst tumšajā stūrītī... vai arī atnākt uz sestdienas branču (par to sekojiet informācijai mājaslapā). Vēl, kā pārbaudīju, "Trusis" ir viena no tām vietām, kur var rātni sēdēt stūrītī vienatnē un lasīt grāmatu, un nemaz nejusties neērti.Viena lieta gan mani samulsināja - neatradu vietu, kur velosipēdu pieslēgt tā, lai tas būtu saredzams no "Truša" iekštelpām. Tuvākā velonovietne - pie ARS ēkas.

Alus pilsēta. Stargorod - Republikas laukums 1

To, ka jau vairākus mēnešus Rīgā ir atvērta čehu alus darītava - restorāns "Stargorod", šķiet, pamanījis vai katrs regulārs Vecrīgas apmeklētājs, manot pa ielām klīstošas, īsos un kuplos bruncīšos tērptas meitenes cūkas pavadībā. Vismaz es jautro kompāniju esmu satikusi vairākkārt, un, atzīšu, šī ir viena no tām retajām reizēm, kad šāds mārketings attiecībā uz mani ir nostrādājis. Alus = labi. Austrumeiropas virtuve = reizēm labi. Šodien bija tā diena, kad pēc izriņķotiem padsmit kilometriem ar velosipēdiem vajadzēja atrast kaut ko, kur paēst, bet ne pie baltiem galdautiem. Turklāt jāņem vērā svētdienas apgrūtinājumu (ja man šajā jautājumā būtu teikšana, es drīzāk piekristu, ka krogi ir slēgti pirmdienās, taču ne svētdienās, kad pat ļoti negribas mājās gatavot).

Bioētika. 

"Stargorod" it kā ir Rīgas centrā, bet tajā pašā laikā arī nedaudz nekurienē - uz stūra pie "cukurtrauka" un "skābbarības torņa" jeb, ja bez kodētiem nosaukumiem - pie Uģa Šēnberga projektētās celtnes Daugavas malā un Zemkopības ministrijas. Lēnām ripinoties pa bruģētajām ieliņām un izvairoties no pēkšņām plaknes transformācijām, kā arī suņu pastaigu artefaktiem, tuvojoties "Stargorod" okupētajam senajam Rīgas fortifikācijas namam jau gaisā jūtama ēdiena smarža, turklāt tāda dikti uzmācīga. Iebraucot pagalmiņā top skaidrs aromāta avots - stiklotā kastē lēni griežas vesels cūķis. Neesmu veģetāriete, bet kaut kas tajā visā man nešķita pareizi. (Kā vēlāk uzzināju, cūķis tikšot pasniegts galdā vakarpusē - mēs gan to nesagaidījām). Velostāvvietas nav, taču riteņus var pieslēgt pie metāla žoga, tieši pie logiem. Logi ir lieli - skatoties iekšā pēkšņi apjaušam, ka, iespējams, brīvu vietu vairs nebūs. Ārā ir 23.februāris, kuru zināma populācijas daļa joprojām atzīmē, turklāt pa vidu visam joņo klauni, rēgojas kontrabasa grifs un zāle ir, vai!, cik pilna.

Ieejot iekšā, sagaida recepcioniste un bikls garderobists. Uzreiz atmiņā ataust Tallinas "Beer House", arī tur nelaiž iekšā, kamēr mantelītis nav nodots pieskatīšanai. Šķiet, mums paveicies - lai arī pēc recepcionistes reakcijas var nojaust, ka ierašanās bez rezervēta galdiņa nav "ierastā kārtība", tomēr vieta mums atrodas. Pirmajā stāvā (dedukcija ir uzdevumu augstumos, līdz ar to izsecinu, ka kaut kur, visticamāk, ir arī otrais un, iespējams, citi stāvi).

Zāle, kur mūs aizved, ir milzīga. Perifērijā vīd lielie alus katli, pie daža galdiņa piesieti baloni, joprojām apkārt

joņo klauns, meitenes ar ievērojamiem dekoltē nēsā alus kausus. Stūros rēc televizori ar sporta pārraidēm. Vienā brīdī ierodas vokāli instrumentālais ansamblis, stutējot savas;laikam jau Morāvijas inspirētās ādas biksēs ietērptās pēcpuses gandrīz vai man uz pleca. Repertuārā ir viss, sākot no Čeburaškas dziesmas, beidzot ar "Pie Dzintara jūras". Interjerā dominē koks, metāls un pamatīgums. Krēsli ir smagi. Durvis arī. Oficianti - laipni un izpalīdzīgi, gatavi izstāstīt par katra alus īpašībām. Jā, izvēle ir vienkārša - pieejamas tikai trīs alus versijas. Es ņemu pašu vieglāko, "Desmitnieku" - saldens, vienlaikus spirdzinošs, ar knapi manāmu rūgtumiņu. Vēl ir "Lager" (ko nepagaršojām) un "Melnais" kas atgādina kvasu. Alus tiek darīts uz vietas, turklāt, lai neviens nekavētos ar kausu tukšošanu, līdz ar dzērieniem tiek atnests arī smilšu pulkstenis, kas uzstādīts uz 20 minūtēm - pēc "miroņlīnijas" "Stargorod" alus sākot mirt, tāpēc jāizdzer, kamēr pēdējie graudiņi vēl krīt.  Ēdienkarte ir izaicinājums - vispirms ir latviešu ēdieni (ar skābu kāpostu zupu!), tad visādas uzkodas, salātu rindā pasmīnēt liek "Olivjē" salāti, tad vēl zivis, miljons uzkodas, un tad nāk nama lepnums - "Stargorod" specialities. Ļoti daudz gaļas, visādos veidos (bet, starp citu, ir pieejami arī našķi veģetāriešiem, piemēram, kukurūzas vālītes). Adekvāti novērtējot reālās spējas, es izvēlos "Stargorod alus zupu, pasniegtu maizes kukulītī" (EUR 5,40), savukārt Dainis ņem "mājas desu" (EUR 11,90) no īpašā piedāvājuma, kas nav atrodams pastāvīgajā ēdienkartē.

Kārtējā lieliskā iespēja apēst ne tikai zupu, bet arī bļodu.

Zupa ir gluži vai sapņu piepildījums. Spēcīgs buljons, sēņu akcenti, mājas kūpinājumi... un ļoti garšīga maize, kurā ēdiens tiek pasniegts. Līdz perfekcionismam pietrūkst tikai sinhronizācija - es zupu jau gandrīz esmu pieveikusi, un tikai tad atnāk Daiņa ēdiens. Šķīvja nav. Ir dēlītis, kur vienā gropē sinepes, otrā - mārrutki, pa vidu pamatīgs desas riņķis, krāšņi aizdarīts ar štovētiem kāpostiem un pašiem garšīgākajiem kartupeļiem pasaulē (vārīti, pēc tam fritēti). Tā kā oficiants minēja, ka varētu būt par maz piedevu, D. nolēma papildus klāt paņemt knēdeļus (pirmo reizi redzēju šādu knēdeļu variāciju, drīzāk smagi piesmieta maize, nekad vairs) un sālījumus - gurķi bija patiešām lieliski. Ā, un vēl fritētie sīpoli! Ēdiens, ko droši var kvalificēt "guilty

Viss ir gandrīz lieliski. Izņemot tā sauktos knēdeļus.

pleasures" - dietologi raud, kardiologi ķer pēc drapēm... Bet tiešām garšīgi :) Skaidrs, ka tā ir vieta, kur vēlreiz atgriezīsimies. Jo kopumā tas viss izskatās pēc miniatūras Disnejlendas (vai vismaz Lunaparka). Iespējams, kļūdos, taču radās priekšstats, ka ar Čehiju sakara šai iestādei īsti nav, protams, ja neskaita šefpavāru - nauda šīs vietas radīšanai nākusi no Ukrainas, kur ir vēl trīs "Stargorod" ķēdes restorāni (un vēl ir arī ceturtais, Sočos, Rīga ir nr.5). Kas tiešām nesajūsmināja - pirmā valoda, ar kuru pie mums vērsās bija krievu. Pat apkalpojošais personāls, kuram dzimtā ir latviešu valoda.

Kad es atkal apmeklēšu "Stargorod"? Tad, kad kopā ar draugiem gribēsies padzert alu, paēst kaut ko absolūti neveselīgu un vienkārši nomainīt ierasto vidi. Šī iestāde vismaz svētdienā gan bija vairāk tāds ģimeņu pasākums, lielā autostāvvieta bija gandrīz pilna, tomēr man kaut kā salikās, ka vieta, kuras klienta karti vari dabūt tikai tad, ja vienā vakarā esi izdzēris desmit litrus alus, tomēr nav īsti paredzēta bērniem. Un bērnu ēdienkartes arī, starp citu, nav.

"Stargorod" mājaslapu variet izpētīt šeit. Turklāt šī ir vieta, kur svinēt visādus anahronismus. Priekā!