Nacionālromantisma apogeja. Melnā kaķa Mājas restorāns - Meistaru iela 10/12

Reizēm ir tādi rīti, kad saproti - šī diena nebūs izdevusies, ja nedabūšu skābu kāpostu zupu. Protams, var jau mājās vārīt, bet tam nepieciešamas vairākas stundas, labi kāposti, pareizi nokūpināta gaļa... Tāpēc ir jāiet kāpostu zupas medībās. Kur meklēt skābu kāpostu zupu? Visticamāk, to var atrast vietās, kas tiek pozicionētas kā latviešu virtuve - piemēram, "Citi laiki" Brīvības ielā (kas gan svētdienās, diemžēl, nestrādā). Iespējams, arī latviskuma citadelē muzikālajā krogā "Ala",  es tikai nezinu, uz kurieni tas tagad kārtējo reizi pārcēlies. (Jā, iepriekšējā reizē, kad organisms diedelēja šo rudenīgajam laikam tik piemēroto ēdienu, beigu  beigās attapāmies "Pie Kristapa kunga", ja atkal nepametīšu šo blogu uz pāris mēnešiem, tam tiks veltīts nākamais ieraksts.) Tā nu, lēnām dodoties uz pašu metropoles sirdi, atminējos, ka jau labu laiku esmu gribējusi apskatīties, kas tagad "Melnajam kaķim" vēderā, galu galā, sensenos laikos tur ne viena vien biljarda partija izspēlēta.

"Melnais kaķis" vairs nav tas pats  "Melnais kaķis", kas pirms gadiem desmit. Vairs nav džinkstošo un mirgojošo spēļu automātu, biljarda galdu, viegli zilgana dūmaka pāri ļaužu pūļiem un neprātīgi disko ritmi. Spēļu ellīte palikusi pagātnē - tagad "Melnais kaķis" ir "Mājas restorāns", piepičkāts ar nacionālromantisma rakstiem, zvēru un putnu izbāzeņiem, kā arī ēdienkarti tieši tajā garā, kādu pirmajā brīdī iedomājamies "latviešu virtuvi".

Restorāna galvenais motīvs ir etnogrāfiskie raksti, kas klāj gan sienas, gan daļēji griestus. Mēbeles pretendē uz laisku buržuāziju, dominē lakots koks un piesātināti toņi. Tālākajā zālē kāds PETAs aktīvists, visticamāk, ar sirdi aizietu - greznā lustra ir sakabināta no briežu ragiem, no tālāka stūra glūn izbāzts āpsītis, kā arī vairāki putni sastinguši pirms nekad nenotikušā lidojuma. Kiča nepārvaramais šarms, un nevajag izlikties, ka esam tik tuvu Skandināvijai, nē, rīdzinieku raksturā nav taisnas līnijas, baltas sienas un minimālisma stilā izturēti galdi taisnām kājiņām, reizēm vajag atlaist to uz Eiropas robežas mītošo dvēseli un iegāzties drapērijās.

Bet ne jau interjeru vērtēt es tur devos. Skābu kāpostu zupa bija, iespējams, labākā, kādu jebkad esmu ēdusi - skāba, asi pikanta, ar ļoti labu žāvētu gaļu, silta, tāda, ka sasilda ne tikai kuņģi, bet arī dvēseli (Ls 2,60). Taču tā tāda skābēto kāpostu zupas īpatnība - tajos brīžos, kad organisms to pieprasa, visticamāk, tā arī šķitīs pati labākā, kas jebkad ēsta. Dainim gan diez ko neveicās ar pasūtījumu - brokastu ēdienkarte pieejama tikai līdz plkst.12 (man šī ir mistērija, kāpēc gan lai to brokastu ēdienu nevarētu pasniegt arī vēlāk, vai tiešām krogos ir speciālie brokastu pavāri, kas pēc 12 dodas mājās, paņemot līdzi olas un visu pārējo), ķilavu pastēti šodien neviens negribēja gatavot, tāpēc nācās palikt pie kartupeļu pankūkām ar lasi (Ls 4,20). Vismaz man kartupeļu skaidiņās sacepts kartupeļu biezenis nekādi neasociējas ar kartupeļu pankūkām, bet varbūt tā tikai mana personīgā problēma. Lai arī ēdienkartē nav minēts, tomēr ir dabūjams arī "Užavas" alus "no krāna", cena - kā jau lielākajā daļā Vecrīgas uz tūristiem orientēto restorānu, Ls 2,80 par puslitru.

Starp citu, ar tiem skābētajiem kāpostiem ir interesanti, kaut kā lielākajai daļai prātā ir iesakņojies stereotips, ka tas tāds normāls vācu ēdiens. Izrādās, nē, skābētos kāpostus Eiropā pirms apmēram tūkstoša gadu jau Čingizhana tatāru ordas ievedušas savās seglu somās.  Renesansi gan skābētie kāposti Eiropā piedzīvojuši ap 16.gs., bet arī ne tik viennozīmīgi var rādīt ar pirkstu uz  tagadējās Vācijas teritorijas pusi, pamatīgi pētījusi gan vēl neesmu, taču pavirši pārskatot visādus interneta resursus, izskatās, ka fermentētā ēdmaņa varētu būt vairāk uz Austrumeiropas pusi cēlusies. Esmu atvērta informācijai, ja kāds var ko precīzāku pastāstīt.

Kopumā "Melnā kaķa" virtuves piedāvājums ir tieši tāds, lai tur aizvestu papusdienot tradicionāli orientētus (visās nozīmēs) draugus, radiniekus, ārzemju viesus - tur ir gan Carnikavas nēģi, gan foreļu ikri, gan dažādi pagatavots medījums. Ar ēdienkarti, dzērienkarti un pat visādām bildītēm var iepazīties šeit.  Jā, un, protams, absolūti lieliskā skābu kāpostu zupa, visu cieņu pavāram. Tik nākamreiz, kad tiešām laipnā un ļoti jaukā viesmīle paprasīs, vai gribam maizi, es teikšu nē - jo šis ir viens no tiem gadījumiem, kad par maizi ir jāsamaksā atsevišķi - un lats par pāris bagetes un vienkāršākās rupjmaizes šķēlēm ir, manuprāt, par daudz (un vispār man nepatīk, ka par maizi prasa piemaksāt, tāds nelāgs nestils, jo īpaši, ja, maizes groziņu piedāvājot, nepasaka, ka tas ir par papildus samaksu). Jā, un arī, lai cik jauka viesmīle nebūtu, dzeramnaudu neatstājām - jo jau rēķinā ir 10% "restorāna uzcenojums", kas, manuprāt, ir samērā patizls formulējums - varētu padomāt, ka visam pārējam nav nekāda uzcenojuma un tā vispār ir labdarības "zupas virtuve".  Renata (oficiantes vārds ir izlasāms uz čeka, manuprāt, jauki), piedod, ceru, ka no tiem 10% tiešām kas atlec arī apkalpojošajam personālam.

Bet kopumā nav slikti. Tiešām. Paldies par zupu :) 

Eļļa un olīvas. Olive Oil, Pils laukums 4 - 3

Par itāļu virtuves trūkumu Rīgā it kā nevar sūdzēties - joprojām pat ļoti dzīvelīgs ir šī tipa restorānu vietējais flagmanis, seniors Da Sergio (kādu laiku nav būts, taču pieļauju, ka joprojām tur viss ir ļoti garšīgi, tuvākajā laikā būs jāpārliecinās), Klusajā centrā "itāļi" uzglūn vai no katra stūra, un kur nu vēl Vidusjūras virtuves inkorporācija lielas daļas restorānu regulārajā piedāvājumā.

Šajā svētdienā, kad liela daļa Rīgas skrēja maratonu, vēl citi sauļojās AB dambī un māju pagalmos, un nekas vairs neliecināja par vakardienas milzu krusas graudiem, nolēmām izmest riņķīti ar vellapēdiem. Sliktas ziņas AB dambja faniem - arī šovasar vismaz pagaidām nekas neliecina, ka tur būtu ieplānota kāda peldošā ēstuve, ja kādam ir savādāka informācija, neturiet sveci zem pūra (ir arī labā ziņa - nekas neliecina arī par smilšu figūru invāziju aiz milzīga, neestētiska žoga). Taču kaut kur jāpaēd bija, līkumojām pa Vecrīgu, līdz atdūrāmies pie plašas terases Pils laukumā, tieši pretī šobrīd remontā esošajai Prezidenta pilij. Vieta saucas Olive Oil, kas vien jau sakairina garšas kārpiņas. Pilnais nosaukums ir Olive Oil Trading Co, restorāna mārketings koķetē ar mafijas piesaukšanu un solījumu tos, kas iederas, uzņemt "ģimenē", taču tas viss ir otršķirīgi. Uzmetot aci pie durvīm piekārtajai ēdienkartei bija skaidrs - šī būs mūsu šodienas pusdienu vieta. Nepārspīlētas cenas, gana plašs piedāvājums un vēl tā skaidri nenodefinējamā sajūta, ka vajadzētu būt labi. Un, atzīšu, nevīlos.

Iekštelpu interjeru sanāca novērtēt tikai garāmejot, jo kurš gan pavasara +30 grādos sēdēs telpās, taču vismaz pirmais iespaids palika gana pozitīvs. Ceriņkrāsas sienas, mājīgi rūtoti, iestīvināti galdauti, balti galdiņi sakrāmēti viens otram plecu pie pleca, toni uzdod intīmi sienas skapīši, greznas lustras un ķieģeļu kolonnas. Lielais smiekls par cepurēm - ja iegriezīsieties šajā iestādījumā, sapratīsiet. Savukārt terasē ir fundamentāli soli ar mīkstu tapsējumu, nedaudz ļodzīgi galdiņi, koku un lielo širmju paēna un gana daudz privātās telpas. Biju pārsteigta, ka svētdienā, kad gandrīz visas āra terases bija pārpildītas, mēs bez grūtībām okupējām pašu ērtāko stūrīti, taču ir pamatotas aizdomas, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties.

Uzkodu groziņš.

Ēdienkarte ir mazas burtnīciņas formātā, orientēties ir viegli, tik jāpieņem tik sarežģītais lēmums - ko šoreiz ēst.Atzīšos, labi savārītas zupas ir viena no manām vājībām, tieši tāpat kā visādas uzkodas. Līdz ar to mana izvēle bija bruschetta (Ls 3,60) (brusketa, starp citu, nevis brušeta) ar mocarellas sieru un tradicionālajiem pesto un tomātiem, kā arī jūras velšu zupa, Olive Oil piedāvā Cioppino - virumu, kurā tiek samestas visas jūras veltes un zivis, kas patrāpās pa rokai, to aizdarot ar tomātiem (Ls 2,90). Dainis ilgi svārstījās starp visādiem salātiem, līdz beigās noapaļojās uz tītara gaļas kupātiem (todien - dienas piedāvājumā, Ls 6,50), kam piedevās paredzēti termiski neapstrādāti dārzeņi un salātlapas. Ar dzērieniem gāja sarežģītāk - ja es jau vēl pirms atradām Olive Oil, zināju, ka gribēšu mohito, tad jēdziens "alus" ir gana stiepjams, turklāt daļa no ēdienkartē piesolītajiem nebija dabūjami, fināla lēmums - būs Krušovice. Ar visu Olive Oil gastronomisko piedāvājumu var iepazīties viņu mājas lapā.

Brusketas ar mocarellu un pesto.

Neliela sajūsma sākās jau brīdī, kad atnesa uzkodu maizītes - vēl siltas, kraukšķīgu garoziņu un gaistošu timiāna noti. Turklāt trauciņā klāt olīveļļā piepilināts balsamico etiķis. Un vēl vienā trauciņā - ķiplokos un garšaugos marinētas olīvas. Absolūti svētki izsalkušiem vēderiem. Maizi Olive Oil cep uz vietas, par ko liels prieks. Savukārt brusketas, kā paskaidroja viesmīle, izpildījumā mēdz varēt - šajā gadījumā tās bija divas gareniski sagrieztas minibagetes, reizēm esot arī sešas maizītes, viss atkarīgs no tā, kāda maize patrāpās pavāram vistuvāk :) Tiesa, gribētu atzīmēt, ka  tiešām nesūdzētos, ja arī uz galda noliktu eļļas un etiķa pudeles, taču tas bija mudinājums pamērcēt maizi arī olīvu marinādē, fantastiska garša!

Tītara kupāti, pa labi - Cioppino ar lielo karoti.

Brusketas bija kraukšķīgas, vajadzīgajā daudzumā uzsūkušas mocarellas un tomātu slapjumu, pazuda krietni ātrāk, nekā būtu gaidījuši. Un tad nāca galvenie ēdieni. Pirmajā brīdī mana Cioppino šķita pārāk vienkārša, bez īpašiem akcentiem... kamēr nepiegāzu klāt dāsni sarīvēto Parmas sieru (vai kādu no tā ekvivalentiem konsistences ziņā). Būtu naivi cerēt, ka šeit, Rīgā, Vidusjūras mošķi zupā varētu nonākt pavisam svaigi, taču tāda sajūta radās - visticamāk, pareizi atkausēti, ar ko, par nožēlu, daudzi restorāni grēko. Tiešām lieliska zupa, braukšu ēst vēl. Savukārt Daiņa izvēlētie kupāti lika pārskatīt visu, ko es zinu par maltās gaļas izstrādājumiem. Sulīgas, aromātiskas desiņas, garšaugi un smalki sakapāti dārzeņi nebija žēloti, savukārt par piedevu dārzeņiem radās sajūta, ka tie uz dažām minūtēm noturēti balzamiko, tā sasniedzot kārtīgu, apaļu garšu.  Kupātiem kā aizdars tika pasniegta brūkleņu mērce, bet tā tika izmantoti tikai izklaides nolūkos, jo paši gaļas izstrādājumi bija gana krāsaini un izgaršojami. Gandrīz aizmirsu atzīmēt - pie kupātiem tika palūgta sarkanvīna glāze bez papildus prasībām, viesmīle atnesa godīgu Primitivo, kas gana labi piederējās. Vīnu karti pārlasīju pavirši, ko pamanīju - t.s. "mājas vīns" ir, Ls 10 lielajā tilpumā, nebija gan noprecizēts, vai tas ir 0,75 vai litrs. No deserta gan atteicāmies, taču tikai tāpēc, ka vietiņas puncīšos vairs nebija.

Es noteikti šajā vietā atgriezīšos, jo gribu pagaršot risotto ar sparģeļiem, palūkot, kā šajā vietā tiek izpildīts Carpaccio, galu galā, apskatīties, kādas īsti ir picas un saņemties kādam desertam. Vieta, kur nākt ar mammām un tētiem, māsām un brāļiem, labiem draugiem un tuviem kolēģiem. Olive Oil noteikti ir viens no maniem šīs tikko kā sākušās sezonas labākajiem atklājumiem, brauksim inspicēt vēl. Un ir sajūta, ka tur kādu vakaru varētu sēdēt ļoti, ļoti ilgi, līdz beidzas vīns un saule jau pazudusi Daugavā.

____________________________________________
Gluži nemanot šis blogs ir jau krietni pārkāpis 10 000 skatījumu slieksni. Es tiešām ceru, ka šie teksti jums ir kā palīgs brīžos, kad gribas apēst vai izdzert kaut ko garšīgu, tikai nav skaidrs, ko un kur. Neklusējiet - pastāstiet, kuras vietas būtu vērts pamanīt un aprakstīt, par kurām esat bijuši sajūsmā un par kurām - vīlušies.

Britu virtuve Rīgas centrā. Queens Pub, Antonijas 9. SLĒGTS

Vispār jocīgi ar to tradicionālo britu virtuvi. Ilgāku laika posmu patērējot, tā var sākt kļūt kaitinoša, taču tajā pašā laikā saprātīgos daudzumos tā ir ļoti mājīga, vienkārša un pavisam noteikti - latvietim saprotama. Lai arī pavisam nesen dažas dienas pavadījām Londonā un pārmaiņas pēc "nešļūcām pa kreisi" uz visādām indiešu vai taizemiešu ēstuvēm, tā vietā spītīgi ieturoties kārtīgos angļu pabos (visi fish'n'chips, bangers and mash, sendviči etc), kā rezultātā kādu laiku to visu it kā nevajadzētu gribēties, tomēr gastronomiskās alkas ir tāds grūti prognozējams pasākums.

Līdz ar to, kad 1.maijā bija jāsaprot, kur var pasēdēt saulainā terasē, pie viena droši novietojot velosipēdus, pēc neliela riņķīša izmešanas izvēlējāmies Queens Pub, to, kas Antonijas ielā 9. Jā, turpat, kur sensenos laikos dzīvoja lieliskais restorāns Botānika (nupat jau tas sāk kļūt par sliktu stilu, gandrīz katrā ierakstā raudāt par šīs ēstuves bēdīgo galu, bet turpmāk mēģināšu valdīties; šis gan nav solījums). Šī nebija pirmā reize, kad tur iegriezāmies - alus izvēle ir ļoti pieklājīga, ap trīsdesmit vai pat vairāk zortēm, tur ir dabūjams pat mans mīļais Boddingtons eils (Ls 2,60 par pinti). Piebildīšu, ka arī vīna un citu dzērienu cienītāji var izvērsties. Un arī ēdienkarte ir gana iedvesmojoša, vismaz iepriekš viss tur garšotais ir gana augstā līmenī. Jā, un tā kā šī vieta sevi pretenciozi prezentē kā britu krogu, tur var pretendēt arī uz britu virtuvi. Bet par to nedaudz vēlāk.

Tumšajā gadalaikā no nokrišņiem un brāzmām var patverties pagrabstāvā izkārtotajās telpās, kur valda

vecināts koks, tumši sarkanas ādas mēbeles, no televizoriem rēc sporta komentētāji un atmosfēra ir kā jau tādā normālā britu pabā. Neuzspēlēta un vienkārša. Tagad klāt ir saule, silts vējiņš un atvērta terase - ar ērtiem zviļņiem, stabiliem galdiem un lielisku skatu uz Antonijas ielu. Viesmīles ir profesionālas un nemanāmi klātesošas, tā radot sajūtu, ka tiešām esi tur gaidīts.Neuzkrītoši tiek pasvītrota britiskā ievirze - piemēram, gaidot ēdienu, var iepazīties ar dažādiem interesantiem faktiem par karalieni Elizabeti II. Nenoliedzami izglītojoši.

Pīrāgs ar siera un sēņu pildījumu

Vispār es pieļauju, ka man ir slikta britu pīrāgu karma. Londonā es tos medīju, medīju, taču dabūju tikai neilgi pirms prom braukšanas - acīmredzot, tik iecienīts paēdiens, ka jau ap septiņiem vakarā krājumi beigušies. Kas tad ir britu pīrāgs? Pavisam noteikti tas sastāv no mīklas (visbiežāk - kārtainās) un kaut kāda pildījuma. Taču izpildījums var pat ļoti atšķirties. Tik ļoti, ka no sākuma, saņemot savu pasūtīto sēņu un siera pīrāgu (Ls 4,50), gribēju sūtīt pavāru stažēties Londonā. Tātad - kas ir jāzina par britu pīrāgu. Tas var būt tradicionāls pīrāgs, kādu mēs to saprotam - apaļš mīklas veidojums ar visu ko garšīgu iekšā. Tieši tāds man viņš patīk, garšo un bieži vien gribu vēl.  Taču pastāv arī versija, ka garšīgais ir iekrāmēts keramikas bļodiņā un pārsegts ar mīklas cepuri (pastāv pamatotas aizdomas, ka versiju varētu būt ļoti daudz, un es te pat nerunāju par pildījumu). Lūk, un tādu pīrāgu piedāvā Queens Pub, nu, vismaz to, kas ar sēnēm un Čedaras sieru (ir vieta eksperimentiem - pieejami vēl trīs citi dažādi pīrāgu veidi). Vismaz konkrētais ēdiens man vairāk atgādināja žuljenu, tāpēc nācās viesmīlei prasīt karotīti. Tomēr, ja neskaita personīgo nezināšanu, kā rezultātā nedabūju cerēto, bija garšīgi.

Grieķu burgers

Tā kā noskaņojums uz smalkajām matērijām nebija arī manam mūžīgajam līdzgaitniekam, viņa izvēle bija hamburgers grieķu stilā - ar fetas sieru un jēra gaļu (Ls 4). Queens Pub vispār piedāvā visādus interesantus hamburgerus, ir pat ķīniešu hamburgers ar šitake sēnēm! Lūk, un tas hamburgers bija pavisam labs un gards - ierastās bulkas vietā bija maizīte ar kraukšķīgu garozu, kas attāli līdzinājās nelielai ciabatai, siers un gaļa, kā arī dārzeņi netika žēloti. Jā, un vēl gardais Boddingtons, un ārā saulīte, un vispār brīvdiena nedēļas vidū... Forši.


Pieļauju, ka šī būs viena no terasēm, par kurām Antonijas ielā visu vasaru notiks cīniņš. Vismaz es plānoju tur iegriezties vēl kādas reizies - man ļoti interesē, kā izskatīsies "zivs ar fritiem", kas aizdomīgi izklausās pēc fish'n chips lokālās versijas. Un vēl ceptais Čedaras siers. Un visādas zupas. Un tie pārējie pīrāgi. Jā, un ja vēl uz galdiem parādīsies HP klasiskā mērce, īsta britu kroga sajūta būs garantēta.

Laba alus pārstāvniecība. Valmiermuižas tirgotava - bufete, A. Briāna iela 9a

No sākuma bija neliels veikaliņš, kurā tirgoja alu. Nenoliedzami, ļoti labu alu. No Valmiermuižas. Pamazām veikaliņš sāka paplašināties - līdz ar visādām tepat, Latvijā tapušām ēdmaņām plauktos parādījās arī tējas, dažādi vaska nieki, skaistuma lietiņas, pirtsslotas un kas tik vēl ne. Vēlāk, gluži neuzkrītoši pa vienam vien ieradās galdiņi - ielavījās viens, otrs, vasarā pa pārītim iekārtojās arī ārā, Briāna pasāžā. Tieši blakus Fontaine Deli Snack Rīgas franšīzei. Galdu kļuva arvien vairāk, vaska sveču - mazāk. Nu jau veiksmīgi aizvadītajā ziemā Valmiermuižas alus pārstāvniecība Rīgā ir piedzīvojusi vērienīgas pārmaiņas un no pašu darītā alus un citu labu lietu tirgotavas kļuvusi par vērā ņemamu krodziņu, kas piedāvā pārbaudītu Latvijas garšu un kvalitāti. Turklāt jāatzīmē - par visnotaļ demokrātiskām cenām.

Valmiermuižas alus darītava cienītāju sirdis iekarojusi jau pirms vairākiem gadiem. Visticamāk, katram no alus garšotājiem personīgā vēsture ar Valmiermuižu veidojusies savādāk, man atmiņā palikušas degustācijas jaunu alus šķirņu izstrādei no 2010.gada tolaik vēl pilnu krūti elpojošajā Rock'n'Riga (RIP). Un lielie prieki, kad Valmiermuiža savu Rīgas pārstāvniecību atvēra pilsētas rajonā, kura tuvumā pati uzturos vizbiežāk. Un tagad prieki, atgriežoties pārstāvniecībā pēc nelielas pauzes un redzot izmaiņas, ir vēl lielāki, jo šajā pilsētas rajonā, un varbūt pat visā pilsētā tiešām pietrūka līdzīga iestādījuma, kur gardu muti paēst un alu nodzerties.

Jāatzīst, es neesmu sajūsmā par formātu, kurā galdiņi ir blakus veikala letei un gardumu pircēji lūr manā šķīvī. Taču Valmiermuižas pārstāvniecībā risinājums ir gana pārdomāts, lai veikala pircēji un krogus mēbeles viens otram netraucētu. Lete ar lielo vitrīnu, kur var atrast labas lietas no Latvijas ražotājiem - dažādus sierus, žāvējumus, kūpinājumus, konservus, ir arī medījumi un, protams, "izlejamais" alus -, ir no kroga daļas nodalīta ar aizslietni. Mīkstās mēbeles, tumšs koks, klusināti un piesātināti toņi - Valmiermuižas interjera autors ir turējies pie pārbaudītām un klasiskām vērtībām, atsvaidzinošus akcentus piešķir dzīvie un zaļojošie dīgsti, piemēram, zirnīšu kušķi stikla glāzītēs. Vienkārši un gaumīgi.Turklāt vasarā darbosies arī āra terase.

Zirnīšu & spinātu krēmzupa, fonā - skābu kāpostu virums.

Protams, pavēlnieks Valmiermuižas virtuvē ir alus - tas atrodams ne tikai glāzēs un kausos, bet arī otrajos ēdienos un pat desertos. Ar aktuālo alus piedāvājumu var iepazīties mājas lapā, protams, jārēķinās, ka uz vietas pārstāvniecībā kāda no šķirnēm var būt izbeigusies. Valmiermuižas kūrētāji ir gana draudzīgi - vietu blakus Latvijas ziemeļos saražotajam atradis gan spēcīgais Brenguļu alus, gan Iļģuciema medalus. Piedāvājumā ir arī dažādi Latvijā ražoti mājas vīni un sidri, kā arī nelielās partijās gatavoti dažādi uzlējumi, degvīni un liķieri. Gana plašs ir arī bezalkoholisko dzērienu klāsts - zāļu tējas, svaigi spiestas sulas, kvass un kafija dažādām gaumēm.

Siera izlase. Sastāvdaļas var mainīties.

Taciņa uz Valmiermuižas pārstāvniecību jau iestaigāta, līdz ar to šis tas jau nobaudīts un atzīts par labu esam. Zaļo zirnīšu un spinātu krēmzupa (Ls 3,20) smaržo un garšo pēc īstas vasaras - maigo dārzeņu garšu papildina svaigā siera krēms, savukārt skābu kāpostu zupa (Ls 3,50) derēs tiem, kas izbadējušies, nosaluši vai vienkārši vēlas ko kreptīgu. Noteikti vērts pagaršot kazas siera salātus (Ls 3,60), kas aizdarīti ar anšovu mērci un visādām citām garšīgām lietām - viegli un vienlaikus garšām bagātīgi. Ja pasēdēšana pie alus kausa ievelkas, droši var ņemt vai nu Latvijas sieru izlasi (Ls 2,20), kas tiek pasniegta ar alū sautētiem sīpoliem, gaļēdāji novērtēs gaļas izlasi, turklāt droši var palūgt pie bāra sagriezt jebkuru no vitrīnā atrodajamiem našķiem, piemēram, medījumu. Īpaši gribas atzīmēt grauzdiņus (Ls 2,20) - aizmirstiet par eļļā noslīkušajiem kubiciņiem ar ķiplokiem, šeit grauzdiņi ir drīzāk kaltēti, netrekni un turklāt komplektā nāk zilā siera mērce! Par plīstošiem traukiem var neuztraukties - uzkodas tiek pasniegtas uz dažādi apdarinātiem koka dēlīšiem. Taču mans lielākais gastronomiskais pārsteigums Valmiermuižā - tik prastās un nepelnīti aizmirstās kartupeļu klimpas. Liriska atkāpe - cik līdz šim bija nācies saskarties ar kaut ko klimp/knēdeļveidīgu, tas beidzās ar "nekad vairs!". Priekšstati tika laboti Itālijā, kur beidzot sadūšojos pagaršot gnoči (kartupeļu klimpu radinieki) un tajā brīdī nesapratu, kā varēju bez tiem dzīvot. Lūk, un Valmiermuižā var dabūt kartupeļu klimpas sēņu mērcē ar vītinātu briedīti un cieto sieru. Mmmm. Nopietni, ja arī jums ir aizspriedumi pret klimpām, šeit tos var pavisam vienkārši labot. Vēl - ja tikai sākat iepazīties ar Valmiermuižas piedāvājumu, noteikti palūdziet drabiņu cepumus. Lielisks našķis, turklāt idejiski absolūti atbalstāms kā bezatlikumu ražošanas produkts. Pajautājiet, kas tas īsti ir - būsiet pārsteigti. Pagaidām ēdienkarte nav diez ko plaša, bet, un es atkal atkārtošos - tas arī nav nepieciešams, jo vismaz es krietni vairāk uzticos ēdinātavām, kur ir maza izvēle, kas liek ticēt, ka produkti nebūs aizstāvējušies pašā tumšākajā stūrī. Nu un, ja vēl ar šo nepietika -   ar visu ēdienkarti var iepazīties mājaslapā. Par alu es neko neteikšu - katram ir savi alus dzeršanas paradumi un iemīļotākās garšas, es parasti izvēlos gaišo filtrēto, taču arī šī izvēle nav akmenī cirsta un visi Valmiermuižas ali ir gana labi, lai neraudātu arī gadījumos, ja iemīļotā zorte ir jau izdzerta.

Kad ir jāiet uz Valmiermuižas pārstāvniecību? Vispirms jau - kad gribas alu, ko, protams, var iegādāties arī līdzi nešanai dažādos formātos, turklāt pieejams arī aprīkojums lielākām balītēm. Vēl - kad gribas pasēdēt ar draugiem - tiesa, jārēķinās, ka lielākām kompānijām, ja iepriekš nav pieteikta rezervācija, atrast vietu var būt problemātiski. (Un vispār, ir vērts šeit un ne tikai šeit izmantot iespēju galdiņus rezervēt, tas parasti atvieglo dzīvi. ) Un noteikti tad, kad gribas garšīgi paēst. Un alu. Un pēdējais ar katru dienu arvien vairāk kļūs aktuāli, jo beidzot nav šaubu - priekšā ir skaista, koša un silta vasara.

Ar baltu krītu... Bistro Priedaine, Strēlnieku iela 1a

To, ka šefpavārs Henrihs Erhards (HE's Vīna studijas restorāns, Cotton, ex-Botanica Cafe) marta sākumā atvēris jaunu ēstuvi pašā centrā, pa ausu galam biju dzirdējusi, par ko nopriecājos, jo, atzīšu, man joprojām ļoti pietrūkst Botānikas. Tā, ka ļoti, ļoti. Protams, būtu nejēdzīgi gaidīt no jaunā Bistro Priedaine konceptu, kas savulaik man īsti nezināmu iemeslu dēļ nav izdzīvojis skarbajā Klusā centra restorānu konkurencē, līdz ar to tiešām ar interesi gāju raudzīties, ko gan piedāvā Strēlnieku ielas jaunais iemītnieks.

Plašs, gaišs un askētisks, ar Rīgā pēdējā laikā tik populāro minimālisma un vecinātu mēbeļu, baltu galdu un krēslu, un muižas cienīgu lustru kombināciju - nenoliedzami, Bistro Priedaine ir vieta pieklusinātām sarunām, laiskai pēcpusdienai draugu lokā. Uzreiz pie ieejas ir milzīga, masīva bāra lete, kur var pasūtīt ēdienu līdzi ņemšanai, plauktos kautri dižojas dažādas burciņas ar pesto, kaltētiem tomātiem, konservētām smiltsērkšķu ogām un citiem našķiem, visas greznotas ar šefpavāra iniciāļiem HE's. Uz tāfeles sarakstīts piedāvājums dažādiem pīrāgiem un limonādēm, pankūkām, darbadienu pusdienām un tā tālāk. Un tālāk - divas milzīgas zāles, galdiņi lielākoties itāļu stilā - divvietīgi un cieši blakus, taču ir arī romantiskāks stūrītis ar dīvānu, kā arī vietas lielākām kompānijām. Galdautu vietā - pārstrādāta papīra loksnes. Ieejot zālē, top skaidrs, kāpēc nosaukumā ietverts Priedaines vārds (kas no sākuma samulsināja, jo tiešām padomāju, ka būs jābrauc uz Jūrmalas Priedaini) - ar baltu krītu un melnu ogli uz sienām ir radīts īsts mežs ar putniem, durstīgi adatainiem zariem un kukainīšiem.

Bistro Priedaine ir divas ēdienkartes - viena darba dienām, otra brīvdienām. Iepriekš mājaslapas ēdienkartē nolūkotais biešu pīrāgs ar kazas sieru, diemžēl, sestdienās nav dabūjams, taču ir arī citas gana labas alternatīvas. Mana izvēle šoreiz krita par labu lasim ar jūras velšu sautējumu (Ls 6)  un baltās šokolādes siera kūkai (Ls 2,50), savukārt galda biedrs Dainis izvēlējās boršču (Ls 3) un papardelle pastu ar svaigo sieru (Ls 3,20; plānā bija mencas kotlete, taču tā bija paguvusi izbeigties). Ēdienkartē ir tikai "soft" dzērieni, līdz ar to par vīnu un alu nācās jautāt viesmīlim. Kas pozitīvi - ir t.s. "mājas" vīns, kuram ar darīšanu mājās ir visa attāls sakars, taču ir skaidrs, ka zem šī kodētā nosaukuma slēpjas ļoti vienkāršs un pats lētākais vīns. Diemžēl nepastāv iespēja vīnu pasūtīt karafē, kā ierasts ar "mājas" vīnu, vienīgais pieejamais formāts ir glāze (Ls 2,50).  Alus - tikai Užavas un tikai pudelē. Un es tiešām būtu priecīga, ja apmeklētājiem tiktu izsniegta arī dzērienu karte, tagad skatos mājaslapā un tur tā ir. Toties ir fantastisks mājas kvass un vismaz šosestdien bija svaiga kļavu sula,  kas lika sajust, ka pavasaris ir pavisam tuvu (visiem atspirdzinošajiem dzērieniem viena cena - Ls 1,80 par puslitru).

Laša fileja bija izcepta tuvu ideālam - ar kraukšķīgu garoziņu un tajā pašā laikā nepārceptu iekšpusi, arī rīsu sautējums garšoja izcili, jo īpaši maigie kalmāra gabaliņi, kas kontrastēja ar "al dente" dārzeņiem. Brīdī, kad pagaršoju Daiņa izvēlēto boršču, mani pārņēma zaļa skaudība - kāpēc gan tas nebija mans pasūtījums. Bagātīga, bieza garša, spēcīgs aromāts, riskēšu teikt, ka viena no labākajām boršča versijām, ko nācies baudīt. Arī pasta bija ļoti laba, īstās konsistences, šķiet, ka šefpavāram "al dente" dārzeņi ir gana mīļa ēdiena sastāvdaļa, jo arī te tie bija pievienoti, gluži tādi paši, kā jūras velšu& rīsu sautējumam. Ļoti saldo baltās šokolādes siera kūku pasniedz ar skābu ogu mērci, turklāt tā ir dekorēta ar macaroni cepumiņu, un tā vien gribas palūgt papildporciju. Par ēdienu tiešām bijām sajūsmā.

Bet. Un man ļoti negribas šo "bet" rakstīt, taču nāksies. Jebkuru labu restorāna konceptu var sabojāt tizls, jā, nebaidīšos šī vārda, TIZLS viesmīlis. Un šis ir tas gadījums. Protams, vienmēr ir iespējams, ka viesmīlim tā ir pirmā darba diena, ka viņš ir neizgulējies, vai vienkārši pārguris, taču uz restorāniem un citām ēdināšanas vietām mēs ejam, lai baudītu ne tikai ēdienu, bet arī servisu. Un vismaz otrajā no tikko minētajiem šoreiz nekāda baudījuma nebija. Lai arī restorāns bija pustukšs, apkalpošana bija ļoti lēna, īsti nesaprotu, kāpēc nosaukumā ir ietverts "bistro", ja galu galā, lai saņemtu visu pasūtīto, vajadzīgas gandrīz divas stundas. Tajā pašā laikā jezgu, gatavojoties kaut kādam banketam, viss apkalpojošais personāls paguva sataistīt pamatīgu, pie viena gandrīz notriecot mani no kājām. Pirmo reizi piedzīvoju, ka man nepienākas maize kā uzkoda pirms ēdiena, pat par papildus naudiņu ne, var jau būt, ka tas atbilst bistro koncepcijai, es tik nesapratu, kam bija domāti tie mazie šķīvīši. Vēl - visiem nāktu par labu, ja tomēr viesmīļi atgrieztos pie gadsimtos pārbaudītās metodes un pasūtījumu pierakstītu - tad nesanāktu aizmirst par pasūtīto pastu (kas Dainim tika atnesta tikai tad, kad es jau biju ķērusies pie deserta; un arī tas nenotika uzreiz, jo nācās labu brīdi gaidīt, lai noķertu viesmīli un palūgtu neatnesto dakšiņu). Un mums arī nenāktos samaksāt par nepasūtītu un neizdzertu vīna glāzi - to, ka vienas sarkanvīna glāzes vietā rēķinā ir ieskaitītas divas, pamanījām tikai tad, kad jau bijām samaksājuši un restorānu pametuši. Skāde nav liela, jo, pateicoties visam iepriekšminētajam, šīs bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad kategoriski nolēmu neatstāt nekādu dzeramnaudu, un tie divarpus lati būtu gandrīz tie paši tradicionāli ievērotie 10% no rēķina. Taču, atzīšu, lai arī sīkums, tomēr nepatīkami. Šī nav vienīgā vieta Rīgā, kur labu restorāna piedāvājumu krietni sabojā nejēdzīgi viesmīļi - es tiešām nezinu, kāpēc tā sanācis, ka atsevišķās vietās strādā cilvēki, kuriem vai nu nepatīk savs darbs, vai arī trūkst zināšanu un līdz ar to tas nemaz arī nepadodas. Varbūt viņiem vajadzētu aiziet uz Spicy Affair, kur strādā viena no smaidīgākajām viesmīlēm Rīgā, uz Vinometru, kur vakara noskaņojumu krietni uzlabos plecīgais puisis, kas savulaik tika iepazīts jau pieminētajā Botānikā, galu galā, kaut vai uz Muklāju pie Lienes un Kristapa, un paskatīties, kā ir jāstrādā ar cilvēkiem. Es tiešām ticu un ceru, ka visas iepriekšminētās ķibeles var norakstīt uz pieredzes trūkumu un/ vai sliktu viesmīļa garastāvokli, vai vismaz visbanālāko pēc-piektdienas sagurumu. Un tas viss tuvākajā laikā izmainīsies uz labo pusi, jo jāņem vērā - Bistro Priedaine ir atvērts tikai nedaudz ilgāk par mēnesi. Un tur patiešām ir ļoti, ļoti garšīgi.

Ja nu nepieciešams alibi...Alibi, Kalēju iela 51

Smejiet, smejiet par šērošanu un laikošanu © - reizēm sausais atlikums no pāris peles klikšķiem (kas, nenoliedzami, mēdz nokaitināt draugus, paziņas un vienkārši sekotājus) ir visnotaļ garšīgs. Gluži negaidot jau pirms laba laika tiku pie sarkanas aploksnes no Baltic Taste (kam vērts pievērst uzmanību arī ārpus visādām loterijām), kur iekšā bija dāvanu karte divām personām restorānā/ grilbārā "Alibi". Jūs par tādu esat dzirdējuši? Es nebiju. Taču tagad šis zināšanu caurums ir aizlāpīts un droši varu ieteikt šo vietu visiem apsvilinātas gaļas cienītājiem.

Pēdējā laikā manas attiecības ar dzīvnieku izcelsmes pārtiku (gaļa, piena produkti, olas) ir pavisam nesaprotamas pat man pašai, kur nu vēl apkārtējiem - kādu brīdi tā no ēdienkartes tiek izslēgta pilnībā, tad atkal parādās, atkal pagaist... Taču tā bija sestdiena, kurā pēc ilgas riņķošanas pa Vecrīgu nolēmām - lai būtu steiki. Un tā nu sagadījās, ka manā sarkanajā somā bija arī sarkanā aploksne ar dāvanu karti, un bija skaidrs, ka tas ir īstais brīdis doties ekskursijā uz vismaz pēdējos gados visretāk apmeklēto Vecrīgas nostūri - Alberta laukumu.

"Alibi" ir paslēpies stūrītī, pirmajā brīdī pat nepamanāms. Pati ēstuve ir niecīga - daži galdiņi, bāra lete, miniatūro virtuvīti ar grila krāsni no pārējās telpas slēpj tikai aizslietnis. Dominē sarkanā un melnā salikums, metālisks spīdums un briesmīga mūzika. Cik var spriest, vismaz piektdienās "Alibi" notiekot pamatīgas ballītes - mūsu ierašanās brīdī, neilgi pēc krodziņa atvēršanas, viesmīle vēl tikai tecēja pēc vīna. Taču tā trūkumu pilnībā atsvēra, iespējams, pats draudzīgākais un laipnākais bārmenis Alberta laukumā.

Kā jau var secināt pēc vārda "grilbārs", galvenā šīs ēstuves specialitāte ir grilēta gaļa, grilētas zivis, grilēti putni, grilētas jūras veltes... Ja labi pacenšas, ēdienkartē sev ko piemērotu var atrast arī veģetārietis, taču, ja dzīvās radības neēd pārliecības dēļ, labāk uz turieni nedoties, ir taču daudz citu vietu, kur tik izteikti pēc ceptas gaļas nesmaržo. Par nosaukumu "Alibi" tā arī netiku skaidrībā - vai tā ir vieta, kas nodrošina alibi (piemēram, Ušakovam, ja atkal ar kādu žurnālistu notiek kāda nelaime), vai tā ir vieta, pēc kuras apmeklēšanas ir nepieciešams meklēt alibi...

Mana izvēle "Alibi" bija grilēta brieža karbonāde ar zirņu biezeni, galdabiedrs izdomāja, ka dienu jāturpina uz popkultūras nots (lai būtu vismaz kāds atsvars lielajai augstās mākslas devai pēc "Arsenāla" apmeklējuma) un izvēlējās hamburgeru ar frī kartupeļiem. Ar visu ēdienkartes piedāvājumu var iepazīties grilbāra mājaslapā. Karbonāde ar sarkanvīna mērci bija tiešām labs, mīksts, aromātisks grilējums ar patīkamu struktūru, tik diemžēl jāatzīmē lielākajai daļai Rīgas krogu raksturīgā nelaime - retu reizi, ja paprasu jēlu steiku, tas tiešām ir jēls. Šis vismaz pēc manas gaumes jau bija vidēji cepts. Taču šķelto zirņu biezenis bija tiešām izcils, ja nu kāds par visu vari grib sastādīt latviešu tradicionālās virtuves kanonu, to noteikti tajā vajadzētu iekļaut. Bišķiņ smukāk būtu, ja ūdeni pasniegtu karafē, nevis plastmasas pudelītē, taču, iespējams, tā ir tikai mana piekasīšanās sīkumiem.

Savukārt hamburgeram līdz absolūtai perfekcijai pietrūka tikai pašu cepta bulciņa, līdz ar to vairāk par deviņām ballēm piešķirt nu nekādi nevar. Bet tas arī vienīgais kotlešmaizes mīnuss, jo dārzeņu kombinācija perfekta, gaļa - garšīga un smaržoja tas viss vispār pēc dievu ēdiena ©.
Kad jāiet uz "Alibi"? Noteikti - ja gribas labi un sātīgi paēst gaļu. Tā ir vieta pusdienām divatā vai arī kopā ar pāris draugiem, šķiet, lielākām kompānijām tur varētu rasties grūtības ar sarūmēšanos. Var iet arī viens pats un uzsist klaču ar bārmeni, kura vārdu, diemžēl, neatceros. Un, starp citu - piektdienu vakaros visi dzērieni uz pusi lētāk. 

Garāža, kurā viss ir garšīgi. Bārs Garāža, Aldaru iela 10

Pēc ilgākas klusēšanas šajā blogā jāatgriežas ar pavisam nelāgām ziņām - savas durvis uz visiem laikiem slēdzis burvīgais zaļumu restorāns "Botanica Cafe", nezināmā virzienā arī izgaisis restorāns "Dorian Gray", kuru, lai arī gana bieži apmeklēju, šeit aprakstīt nepaguvu,  tā radot pamatu bažām, ka varbūt arī uz AB dambja būs gastronomiski konceptuālas izmaiņas. Ja jums zināms, kas vairāk, priecāšos, ja pastāstīsiet.
Taču viss nebūt nav tik melns, kā es tikko kā samālēju. Lai arī pēdējais ēdamvietas apraksts šeit publicēts februārī, tomēr pa šo laiku ir atklātas visādas jaukas un jaunas vietas - ceru, ka saņemšos aprakstīt "Fazendu" Baznīcas ielā, arī "Ladig's Cafe", kur pavisam nesen atgriezāmies pēc vairāk nekā gadu ilgas pauzes, vēl ir arī stāsts par "Trīs pavāriem" un vēl šis tas. Noteikti ir jāizvērš jauna rubrika - velosipēdiem draudzīgie restorāni, jo nupat gandrīz vai piespiedu kārtā regulāri nākas ieturēties "Pienā", neslēpiet, kuros krogos vēl var iekšā stiept metāla bērīšus, priekšā vēl gara vasara - noderēs.

Šodien izvēlējos pastāstīt par restorānu "Garāža". Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz jāsaka, ka šī vieta atrodas Vecrīgā, Aldaru ielā 10, un ar vīna bāru "Garage" Berga bazārā to vieno tikai nosaukums. Taču ar vīnu arī šajā "Garāžā" viss ir vislabākajā kārtībā - kā ierasts, ķērāmies pie t.s. "mājas vīna", kur vismaz sarkanajā izpildījumā tā ir pudele Argentīnas shiraz/cabernet (Ls 8 pudele). Dabūjams arī Valmiermuižas alus (0,5l - Ls 2, pārējos pieminēt nav vērts. Viss vislabākajā kārtībā ir arī ar ēdienkartes piedāvājumu - lai arī jau sākotnēji biju noskaņojusies, ka gribu zupu, tomēr ieraugot visu ko garšīgu, piemēram, liellopa filejas tartaru, spinātu pankūkas ar lasi un avokado, jēriņu ar biešu un grūbu risoto, gandrīz paliku neuzticīga savām sākotnējām vēlmēm. Tomēr beigu beigās pasūtītajā sīpolu zupā nevīlos - varbūt varēja būt nedaudz mazāk salda, tomēr buljona aromāts bija tik spēcīgs, ka laizīdamies izleksēju vienu karoti pēc otras, jāatzīmē arī simpātiskais mīklas un siera veidojums, kas aizstāj ierasto karstmaizes cepuri. Galdabiedrs toties dabūja lielisku pastu - ģeniālu savā vienkāršībā, ar spinātiem, valriekstiem un mīlīgi sagrieztām sēnītēm. Garšīgi. Lielisks ir arī uzkodu gals - no sākuma noprovējām siera plati, kur draudzīgi sadzīvo gan Latvijā, gan citās valstīs sietie kārumi, turklāt tiem papildus pievienoto vērtību sniedz viegli atvēsinošā, krēmīgā mērce, kas ēdienkartē pieteikta kā ābolu/ vīģu darinājums, tomēr man šķiet, ka sagaršoju arī piparmētras. Un noteikti pamēģiniet uzkodu plati "pie alus" - uz vietas kaltēti seleriju, burkānu un kartupeļu čipsīši, kam nav nekāda sakara ar metāliskās pakās nopērkamiem kartupeļu izstrādājumiem, kā arī krāsnī cepta rupjmaize ar sieru - tik piesātinātas garšas, ka pat negribējās tās īpaši papildināt ar klāt pasniegto spēcīgo un intensīvo ķiploku mērci. Ar visu ēdienkartes piedāvājumu var iepazīties šeit.

Bāra dizainā valda totāla eklektika -mākslīgā āda, metāla konstrukcijas, dēļu paneļi, ķieģeļu sienas, naivi krāsaini spilventiņi un mirgojošas elektrozaļas lampiņas. Ir pat diskobumba! Atklāta arī vasaras terase ar gaiša koka galdiņiem. Man visvairāk iepatikās kabīne, kurā arī pavadījām vairākas stundas, pilnībā nošķirti no ārpasaules - lieliska vieta sarunām, ko citiem dzirdēt nevajadzētu.  Savukārt tie, kam nav līdzi paķēries sarunu partneris, šķiet, ir laipni gaidīti pie bāra letes, kas ir patiešām plaša un gaiša. Kas man nepatika? Ka nebija pieejams wi-fi, lai arī to solīja uzlīme uz durvīm. Tas arī vienīgais. Ja "Garāžu" būtu jānovērtē kādā visnotaļ subjektīvā punktu likšanas mehānismā, ko es šeit nemaz negrasos darīt, to skaits būtu pavisam tuvu maksimumam.

Bildes šoreiz nebūs, taču "Garāžas" mājaslapā jums ir iespēja iepazīties ar visu krogu vēl pirms tā apmeklēšanas klātienē - http://www.garazabars.lv/360.html

Vairāk steiku, vairāk alus. Steaks & Beer, Aldaru iela 11

Brīdī, kad bija jāizvēlas vieta pasēdēšanai ar draugiem ar uzstādījumu "alus" un labas vakariņas, nedaudz apjuku. Pirmais, kas nāca prātā, protams, bija "Pie Kristapa kunga", beļģi "Bon Vivant", nedaudz novārtā pamestā "Lidojošā varde", taču alkas pēc kaut kā jauna, nezināma, bija tik lielas, ka nosvērāmies par labu paziņu ieteiktajam "Steaks& Beer" (Aldaru 11). Kopumā - ēst ir garšīgi, alus izvēle ir maza, vietas arī ļoti maz - vismaz pirmajā stāvā, jo mūsu četru cilvēku kompānija nebija arguments ieslēgt gaismu vienu līmeni augstāk. Turklāt, ņemiet vērā - tas ir sporta bārs, kas nozīmē, ka pie bāra letes bariņš vīriešu pašos spēka gados fanos par futbolu, hokeju vai vēl kaut ko citu, visādi skaļi uzvedīsies un arī citādi uzturēs visnotaļ skaņu pārpilnu atmosfēru.

Pati vieta ir tiešām miniatūra, iekārtojusies mazā namiņā, tieši blakus visiem pazīstamajam "I Love You". Pirmajā stāvā ir četri vai pieci galdiņi, pie kuriem vairāk par četriem cilvēkiem nesasēsties, lielākā rosība notiek pie bāra letes. Pēc visa spriežot, ir reizes, kad gaļa tiek uzcepta sanākušo acu priekšā, jo grils ir pie bāra, taču mums to vērot darbībā neizdevās. "Roku nomazgāšanas" stūrītis ir pagrabstāvā, kur jākāpj lejā pa spirālveida kāpnēm, turoties pie trošu margas. Muzikālais noformējums - absolūti nepretenciozs, ar noslieci populārās mūzikas virzienā. Vizuālais noformējums - dominē dažāda sporta atribūtika, taču es pat necentīšos izlikties, ka saprastu, vai tās šalles un vimpeļi simbolizēja piederību kādam futbola klubam vai kādai hokeja līgai. Boksa cimdus gan atpazinu.

Nenoliedzami, būtu naivi cerēt, ka vietā, kuras nosaukumā skaidri pateikts, ka būs steiki un alus, gaidīt kaut ko līdzīgu "S.Brevinga salonam" ar vairākiem simtiem alus šķirņu, taču ieraugot, ka piedāvājumā ir vien "Aldaris", "Carlsberg" un vēl kaut kas tamlīdzīgs, uz brīdi iestājās apjukums, līdz sev par laimi pamanījām "Užavas" alus krānu. Tātad, vismaz viens alus noteikti ir. Savukārt steiki šīs iestādes izpratnē

ir liellopa fileja dažādās mērcēs. Kas ir pozitīvi, jo, lai sabojātu liellopa fileju, ir ļoti jāpacenšas, ko, par laimi, neviens kā izaicinājumu nebija uztvēris.

Izvēlējos liellopa filejas steiku ar pašu mājās taisītu BBQ mērci (ap Ls 7), lai arī neviens neprasīja, kādu tieši to vēlos, tomēr izdevās nobļauties, ka "man, lūdzu, tādu asiņaināku". Tādu arī dabūju - apkārt kraukšķīgi apceptu, iekšā vēl sārtu, mērce bija gaumīgi rūgteni dūmaina, kas pareizi kontrastēja ar gaļas maigo garšu, ar garšvielām nebija pārspīlēts. Piedevās dabūju kartupeļu biezeni (vairāk tādā kā īru gaumē, ar bekonu un sīpoliem) - jo kroketes bija beigušās. (Sk.1.attēlu, atvainojos par kvalitāti, jo fotografēts ar telefonu). Vispār jāatzīst, ka daudz kas no ēdienkartē piesolītā dabūjams nebija, jo, kā izrādās

, piedāvājums tiekot mainīts, taču tas, kas tika atnests uz šķīvjiem, bija ļoti garšīgi. Piemēram, pīles zupa (ap Ls 3 - 4, sk.2. bildi) - sātīgs buljons ar visādiem makaroniem, sēnēm un sēkliņām, atzīšos, sastāvdaļas pat neatceros - austrumu virtuve nav mana stiprā puse. Labs bija arī liellopa burgers - uz vietas cepta, svaiga maizīte, dāsns dažādu dārzeņu klāsts un pareizi sacepta kotlete, klāt piedevās - uz vietas gatavoti frī kartupeļi. Sieru izlase (ap Ls 5) bija žanrā viens no labākajiem piedāvājumiem, ar maigu kazas sieru, mīksto sieru izlasi, šķiet, lielākoties tie bija Latvijā ražotie sieri, tostarp Trikātas Blue, par ko liels prieks. Par Cēzara salātiem gan galdabiedrene sarauca degunu, bet es jau esmu samierinājusies, ka, ja ir īpašas gaidas no šī ēdiena, labāk Rīgā to nepasūtīt, līdz ar to šis aspekts tālāku iztirzāšanu neprasa.

Romantiskam vakaram divatā - absolūti nepiemērota vieta. Iet kopā ar draugu kompāniju (nelielu kompāniju) iedzert alu un garšīgi paēst - gluži piemēroti. Es plānoju tur vēl noteikti atgriezties, kad ļoti gribēsies ēst, jo gribas pagaršot arī pīles kāju un vēl visu ko interesantu. Rēķinieties ar pārēšanos. Labu apetīti! :)

Sociālajos tīklos "Steaks&Beer" dzīvo Twitter un Facebook.

Klusā centra itāļu pagrabiņš. Rossini, Pumpura iela 6

Parasti jau par meteoroloģiju cilvēki sākot runāt tad, kad citu tematu nav, taču es nevarēju novaldīties, nepieminot, ka 2011.gada 26.decembrī gaisa temperatūra bija +10 grādi. Kas nozīmēja vien to, ka sēdēt telpās ir absolūta apgrēcība, tāpēc devāmies ielās ar totālu misijas apziņu - pabarot Rīgas kanāla pīles. Ļoti izklaidējošs un uzjautrinošs pasākums vismaz stundas garumā par 42 santīmiem - tik Lāčplēšielas Top! veikalā maksā divi baltmaizes kukulīši. Taču, ja baro kādu, tad vienā brīdī sagribas arī pašam paēst - devāmies lūkot, kurš no restorāniem Klusajā centrā strādā arī otrajos Ziemassvētkos. Brīdi svārstoties starp diviem itāļu restorāniem uz J.Alunāna ielas, "Ottellu" un "Rossini", tomēr nosvērāmies par labu otrajam. Kā izrādījās, ļoti laba izvēle.

"Rossini" iekārtojies pagrabiņā, vairākās zālēs. Ķieģeļu velves, mazi, cieši sastumti koka galdiņi, pie sienām senu dagerotipiju kopijas, kopumā ar pretenzijām uz senatnīgumu un arī mājīgumu. Pusdienās devāmies ap trijiem, kad iegājām restorānā, tas bija patukšs un kluss, tiesa gan, situācija pārdesmit minūšu laikā izmainījās - pēc ne pārāk ilga brīža attapāmies trokšņojošu ģimeņu ielenkumā. Muzikālais noformējums samērā kosmopolītisks, pētot vāciskos uzrakstus uz galdiņiem, secinājām, ka šī vieta vairāk atgādina nevis Itālijas restorānus, bet gan itāļu emigrantu ēstuves Amerikā (paldies par kārtējiem stereotipiem seriālam "Boardwalk Empire").
Ēdienkarte ir pabieza, vairākas lapas atvēlētas antipasti un salātiem, seko dažādas zupas, risotto, zivju ēdieni, gaļas ēdieni, kā arī strēķītis picu - "Rossini" sevi prezentē kā restorānu - picēriju. Ādas vākos iesieto sējumu noslēdz saldie ēdieni, tostarp arī mājās gatavots saldējums. Dzērienu karte ir pieklājīga, piedāvājums nosedz visus cenu līmeņus. Tā kā bija slinkums domāt par īpašām garšām, paņēmu tradicionālo mājas vīnu - 0,35 l karafe parasta, ieapaļa sarkanvīna -Ls 4,50. Alus cienītāji var dabūt Valmiermuižas brūvējumu - Ls 2,40 puslitrs.

Kā antipasti izvēlējāmies Cozze alla Marinara - baltvīnā sautētas mīdijas ar tomātiem un ķiplokiem, kā arī Carpaccio di Manzo - liellopa karpačo ar rukolu, Parmas sieru un trifeļu eļļu. Mīdijas nekādus pārsteigumus neizraisīja, kā arī bija paredzēts - godīgi izkarsēti moluski ar dārzeņu vieglu noti, kuru pievienotā vērtība ir smaržīgs buljons, ko piebeigt kopā ar apgrauzdētu maizīti. Savukārt karpačo bija tik lielisks, ka es vienu brīdi apsvēru to šķīvi galdabiedram vienkārši atņemt - perfekta garšu buķete ar trifeļu akcentu.

Lai arī jau tā dēvētās uzkodas bija tieši tik bagātīgas, lai aizstātu vienu parastu ēdienreizi, mēs tomēr atkal uzkāpām uz vecā grābekļa un sagaidījām vēl pa vienam ēdienam. Protams, pārēdāmies. Manis izvēlētā jūras velšu zupa sicīliešu gaumē bija aromātisks virums, kurā varēja atrast kalmāra gabalus, lielās garneles, mazos astoņkājīšus, laša gabaliņus, mazas garnelītes un vēl šo to, viss sasautēts kopā ar laikam jau tomātiem, garšas ziņā nedaudz atgādināja labāko uhu, kas ēsta Rīgā - Neiburga 1.janvāra ēdienu pirms nu jau laikam gada. Lazanju nepagaršoju, taču galdabiedrs saka, ka bijusi ļoti barojoša, tipiski itāliska -sierīga, krēmīga un tumīga, bez dārzeņiem, ar Boloņas mērci, vai vismaz to, ko latvieši izprot ar šo nosaukumu. Absolūti piemērota fiziskā darba strādniekiem. Nu jā, un desertam spēka nepietika.

Man šķiet, ka "Rossini" ir lieliski piemērota vieta, kur aiziet kopā ar draugiem, droši uz turieni var vest arī mammu un tēti. Vai arī pasēdēt divatā, pamielojoties ar visādiem garšīgi pagatavotiem našķīšiem. Kaut gan romantiskai divvientulībai itāļu garā es drīzāk izvēlētos Matīsa ielas "Da Sergio", rezervējot galdiņu otrā stāva "iekšbalkonā". Vienīgais sīkums, kas man "Rossini"neiepatikās - saņemot rēķinu, izrādījās, ka par maizes groziņu ir jāmaksā papildus, turklāt maizītes šoreiz bija versijas par fokaču, plānas strēmelītes, kas lika domāt par picas mīklas atgriezumiem, nevis mīkstas un pufīgas bulciņas, ko tradicionāli ierasts noēst kopā ar balzamiko un olīveļļu. Taču to kompensēja lieliskās viesmīles, kas turpināja smaidīt par spīti tam ka nepārtraukti bija jādreifē apkārt ar šķīvju piekrautām rokām.
Bildes šoreiz nebūs, bet varat paskatīt "Rossini" mājaslapu, tur arī pdf formātā redzama aktuālā ēdienkarte.

Kopumā šis gads ir bijis vairāku lielisku gastroatklājumu pilns, gan dažādu ēstuvju, gan arī personīgās pieredzes ziņā, dažus no maniem eksperimentiem varat palasīt arī žurnālā "Dienas Ēdieni" (kādā no nākamajiem numuriem būs stāsts par to, kā mājās pagatavot terijaki mērci un ko ar to darīt). Apmeklētākās 2011.gada barotavas - "Muklājs" un "Madride", kur īpašo šarmu piešķir gandrīz nepārtraukta īpašnieku klātbūtne, kā arī ar fantāziju radīta ēdienkarte. Gada atklājums vīnu jomā - veikali pie Ģertrūdes baznīcas un Zaļajā ielā, kur var dabūt ļoti normālus mājas vīnus pa tiešo no mucas pudelē. Neskatoties uz to, ka slodze darbā un studijās kļūst jo dienas, jo lielāka, es ceru, ka nākamgad pietiks laika arī šim blodziņam - es labāk nemaz neteikšu, cik stāsti un par kuriem restorāniem joprojām ir neizstāstīti. Acīmredzot, viss vēl priekšā. Visticamāk, šis būs pēdējais 2011.gada ieraksts šeit, tāpēc - Laimīgu Jauno! Nākamgad visiem novēlu atvērtu prātu un pozitīvu noskaņu eksperimentiem un jaunatklājumiem visdažādākajās dzīves jomās, arī virtuvē.

Mīla un gaspačo. Madride, Kr.Valdemāra 61

Es vēl ne reizi neesmu bijusi Spānijā - ceļojums uz šo valsti pagaidām ir vēl nepiepildīts sapnis. Tādēļ priekšstatu par spāņu gastronomisko pusi veidojuši tikai Rīgā atrodami artefakti -dažādas olīvas un vītināta zirga gaļa mazajos veikaliņos Dominā un Galleria Riga, spāņu vīni lieltirgotavu plauktos un citi sīki našķi, kas rada ilūziju, taču pilnvērtīgu ainu neveido. Taču pagājušonedēļ atklājām vēl vienu vietu, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties spāņu virtuvē - Valdemāra un Hanzas ielu stūrī, izrādās, jau kopš pērnā rudens darbojas bārs "Madride", pilnais oficiālais nosaukums - "Madride - El Oso y el Madroņo", ko jau priekš sevis esmu nodēvējusi ne vairāk, ne mazāk, kā par "tapotavu".

Lai nemulsina pirmajā brīdī no skata necilās telpas - gaisotni te rada mūzika, sarunas, galugalā, vīns un tapas. "Madridē" saimnieko latviete un spānis, piedāvājot nelielu gabaliņu Spānijas. Ja izdodas iekarot saimnieku sirdis, var uzzināt dažādus un pavisam raibus stāstus par spāņiem, viņu paražām un dzīves filozofiju. Tapotavas iekārtojums ir vienkāršs, daži galdiņi, bāra lete, ēdienkartes uzdrukātas uz krāsainām A4 lapām. Stūrī mētājas žurnālu kaudze. Taču par vienkāršu nenosaukt ēdamlietu piedāvājumu. Galvenais akcents - protams, uz tapām. Kumoss pa kumosam un, skat, jau esi pārēdies, lai arī sākotnējais plāns nebūt nav tāds bijis.

Chorizo desa ar medu, zilais siers ar riekstiem, dažādas kroketes, mīdiju un anšovu tapas, pildīta paprika, cietais siers ar aveņu marmelādi - te es pieminu tikai nelielu daļu no plašā tapu klāsta, kumosiņu cenas svārstās Ls 0,25- 1 robežās. Anda un Asinto (tā taču pareizi izrunā Jacinto? :)) nes tik vienu mazus baltus šķīvīšus vienu pēc otra, garšas jūk, mijas, papildina viena otru. Sajūta kā pie brīnumu lādes, nekad nezināsi, kas būs nākamais. Ēdienkartē ir arī dažādas karstās uzkodas, ko jau var uztvert kā nopietnāku ēdmaņu - tortiļas, dažādi pagatavotas garneles, pildīta bagete, gaļas iesmiņi. Es izvēlos Boquerones fritos - apceptas ķilavu māsīcas, saimniece mudina ēst "pa spāniskam", ar visām spurām un asakām, pēc pirmā mēģinājuma tomēr nolemju zivteles lobīt. Tādas nedaudz savādākas reņģītes. Sātīgi un garšīgi. Pretēji vīna speciālistu ieteikumiem, lai arī lielākajā daļā uzkodu dominē jūras veltes, izvēlamies sarkanvīnu, biezu un tumīgu kā vasaras nakts, tas nāk no "Vīna studijas". Ēdienkartē ir arī Dienas ēdiens un Dienas zupa, taču par to kvalitātēm nāksies pārliecināties citureiz.

Nenoliedzami, tapotavas "hailaits"ir gaspačo (gazpacho) zupa. Dabūjams glāzītēs un bļodiņās, aukstais, homogēnais un pikantais virums ir ideāls padzēriens/ paēdiens vasaras svelmē. Runā, ka Rīgā "īstu" gazpacho dabūt esot ļoti sarežģīti -nu te tas tapis pēc andalūziešu labākajām tradīcijām, ir gan izmērcēta baltmaize, gan olīveļļas šļuka, viss kārtīgi sablenderēts ar tomātiem, ķiplokiem, ko tik vēl visu ne. Izrādās, gazpacho spainītī var dabūt arī līdzi uz mājām - ja ir aizdomas, ka nākamais rīts pēc vīna un gardumu baudīšanas varētu būt tāds lēnīgāks. Kā pārliecināmies sestdienas rītā, nudien noder.

Reizi pa reizei, lielākoties piektdienās, "Madridē" taisa lielo paelju - informācijai var sekot tapotavas Facebook profilā. Tad gan galdiņu jārezervē iepriekš, savādāk vieta var arī neatrasties. Mums vēl šis piedzīvojums priekšā, taču, tā kā labu paelju Rīgā gandrīz vai ar uguni jāmeklē, esam pavisam pārliecināti, ka būs jāpiedalās.

"Madride" ir tapusi ar mīlestību, divu cilvēku satikšanās ir devusi arī rīdziniekiem iespēju iemīlēt spāņu virtuvi un tradīcijas. Negaidiet šeit baltus galdautus, smokingā tērptus oficiantus un liegas vijoles skaņas sveču gaismā - "Madride" ir dzīva, īsta un nesamākslota.

Doriana vasaras rezidence. SLĒGTA

Kad iedomājos par AB dambi, prātā uzplaiksnī vairākas nesaistītas ainas - skats no filmas "Elpojiet dziļi" (pateicoties kurai es labu laiku biju pārliecināta, ka AB dambis ir tapis padomijas laikā - izrādās, nē, jau pirms vairākiem gadsimtiem tur bijusi kuģu piestātne), baznīcu torņi, kas dīgst no zemes un peldošā terase.

Pagājušajā vasarā "Kapteiņa Enriko pulksteņa" terase AB dambī bija viena no iecienītākajām atpūtas vietām - pārdomātā virtuve, unikālā atrašanās vieta un neikdienišķie skati bija par iemeslu tam, kādēļ "Enriko" telefona numurs bija pieglabāts pa rokai, savādāk pie brīva galdiņa netikt. Šovasar telefona numurs ir mainījies, mainījies arī nosaukums - restorāns blakus peldošajai galerijai "Noass" pārdēvēts par "Doriana Greja grilbāru" (tā arī nesapratu, varbūt pareizāk ir to saukt "Grilbārs "Dorian Gray""?), kā arī tā apmēri ir sarukuši. Taču, lai nemulsina pārmaiņas - saimnieko joprojām tie paši ļaudis, kam piederēja nu jau pagātnē palikušais "Kapteiņa Enriko pulkstenis". Un nupat vairs nav šaubu - grilbāram Rīgas skaistākajā vietā ir pavisam tieša saistība ar foršo restorānu pašā šaurākajā Rīgas ieliņā, mūsu iemīļoto "Dorian Gray", kura aprakstīšanai tā arī vēl neesmu pieķērusies. Viņu pārraudzībā arī bārs "Baseins" pie Doma baznīcas.

Šogad grilbārs ir aizkrauts - pa dambi izpleties smilšu skulptūru festivāls, ko slēpj pamatīga izmēra žogs, i nedomā pārlūrēt. Tomēr tiekot līdz "Noasam" var atviegloti uzelpot. Skatu uz Vecrīgas torņiem nekas neaizsedz. Pazuduši gan ērtie dīvāni, kur laiski izplāties veselam bariņam - terase guvusi striktākas līnijas, sterilāku paskatu. Toties kastītēs aug garšaugi un turpat stūrī darbojas grila vīrs.

Ja jau grilbārs, tad grilbārs. Būtu muļķīgi pieprasīt klimpas ar sējas pazvērīti vai arī debesmannā (es gan nupat vairs neesmu pārliecināta, vai tiešām tas nebija piedāvājumā), tādēļ skatāmies grilējumu lapā. Visādu kustoņu daļas, kā arī zivis zaļumu groziņos un augļu mērcītēs, lai arī izvēle nav milzīga, sareibst galva, tāpēc izvēle ir Dienas zivs un Dienas gaļa (porcija ap Ls 5). Parasti dienas piedāvājums ir nekļūdīga izvēle - vismaz es rēķinos, ka būs svaigi produkti, nesamudrītas garšas un pareizās proporcijas šefpavāra gaumē. Šī reize nav izņēmums. Mana forele no oglēm norauta tieši īstajā brīdī, lai āda būtu nedaudz apgruzdējusi, bet baltā gaļa - sulīga, savukārt cūkas karbonāde bija pareizajā izmērā un pareizajā marinādē ar nelielu balzamiko pieskārienu. Piedevas var izvēlēties visdažādākās, mēs paņēmām grilētus kartupeļus ar zaļumiem, tiesa gan, varētu vēlēties vairāk dārzeņu, viens pliks tomātiņš līdzsvaru neveido. Pievērsiet uzmanību traukiem - tie gluži kā no omītes skapja izvilkti, patīkams kontrasts pēc Rīgas krogos un restorānos tik tradicionāli sterilā baltuma.

"Užavas" alus vairs nav dabūjams, par ko ļoti žēl, arī "Valmiermuižas" alus nav. Tā vietā var izvēlēties "Tērvetes" vai "Lāčplēša" brūvējumus (ap Ls 2 puslitrā). Ja nu vēl gribas panašķēties, var paņemt mazo olīvu bļodiņu (Ls 1) vai arī uz vietas ceptu maizīti.






"Doriana Greja grilbārs" varētu būt lieliska vieta lēnām pusdienām divatā, ar ģimeni, vai draugu bariņā. Tikai šī vasara tāda... saraustīta. Pēdējo nedēļu laikā nepārtraukti esam pārvietojušies no vienas valsts uz otru, iekrājušies stāsti par visādiem krogiem ārpus Latvijas, tikai nav nojausmas, kad to visu pierakstīt. Stilīgā brokastvieta Vapiano, azerbaidžāņu ieskrietuve pie Tallinas zoodārza, Viliošiai netālu no Mažeiķiem, RibHouse Roskildē; droši vien kaut ko jau esmu piemirsusi, lai visu atminētos, jābrien cauri digitālajām bilžu kaudzēm. Un vispār - vasara ir tas laiks, kad ir jādodas brīvā dabā, nevis jāsēž pilsētas krogos :) Dodoties piknikā, rekomendēju iegriezties kādā no "Sky" veikaliem un paņemt gruzīnu cepamdesiņas, lielisku žanra paraugu, kur aitu zarnās sastampāta cūkas un vistas gaļa, tā riktīgi nav žēlota kinza un citas garšvielas. Ja nu cepšanas vietai blakus var atrast lozberu lapas - būs ļoti labi, apsolu :)

Atkalsatikšanās ar ... suni. Andalūzijas Suns, Elizabetes iela 83

No vienas puses - ko gan jaunu var pateikt par "Andalūzijas suni". Visticamāk, ka katrs krogu un restorānu mīļotājs tur savu reizi pabijis, kārtīgi paēdis vai padzēris un izveidojis savu priekšstatu. No otras - ziniet, vietas mēdz mainīties. Vai arī - mēdz mainīties attieksme. Par sevi pavisam noteikti varu teikt, ka, ja kāda ēstuve man patikusi pirms gadiem pieciem, tas nebūt nenozīmē, ka sajūsmā par tās piedāvājumu būšu arī šodien.

"Andalūzijas sunī" nebijām bijuši kādu laiku. Taču svētdienas pēcpusdienā, kad "Dorian Gray" grillbārā bija kāzas, arī "Garage" bija okupējuši kaut kādi korporatīvi banketētāji, nolēmām, ka tā būs gana laba vieta pusdienām. Ēdienkarte ir gana bagātīga, viss tik garšīgs, tik garšīgs, ka bija samērā grūti izvēlēties. Uzkodas ir samērā tradicionālas, tā kā vasaras neatņemama sastāvdaļa, protams, ir alus, pieejami ir ķiploku grauzdiņi, kas vismaz vakardien, bija vienkārši baisi (sadeguši, sausi, bez ķiplokiem), vēl visādi antipasti, taču rekomendēju izvēlēties springrolls. Šī, iespējams, ir labākā pavasara rullīšu versija pilsētā, lai arī no rullīša tur palicis tikai nosaukums, ne forma. Dārzeņu maisījums ir bagātināts ar kariju, turklāt čilli mērce ir tieši tik asa, lai ēdājs pietvīktu un sajūsmā grābtu pēc vēl vienas šļukas.

Salātu cienītāji var nomēģināt Cēzara salātus (man ir apnicis eksperimentēt, labus vēl neesmu dabūjusi un nupat jau atmetu cerības, tāpēc pagaršojiet un pastāstiet), ir arī visādi citādi, lielā mērā salātu pieejamību nosaka piedāvājums. Zupas nenogaršojām, bet man ir plāns tomēr nomēģināt to jūreņu virumu. Toties "otro ēdienu" klāsts ir tiešām pamatīgs. Sēdi un domā, ko tagad darīt. Pēc ilgas spriešanas izvēle krita par labu Alberto pastai ar marinētu vistas fileju un bambusa groziņā tvaicētiem jūras mēles veltnīšiem ar lasi.

Alberto pasta bija tiešām ļoti laba. Vista gaumīgi iemarinēta, viegli balsamico akcenti, zaļumi, penne pasta izvārīta līdz precīzākajai konsistencei, īpaši sajūsmas saucieni no manas puses atskanēja, saprotot, ka pākšu pupiņas un visi pārējie dārzeņi ir tiešām svaigi, nevis no bundžas vai saldētavas nākuši. Šo tiešām no sirds rekomendēju, ja gribas ko vienkāršu, nesamudrītu un tajā pašā laikā ļoti garšīgu.

Taču groziņš bija fail. Un šī ēdiena fail nespēj mazināt pat fakts, ka tās bija svētdienas pusdienas pēc samērā jautras ballītes, kad organismam gribas ko pikantāku. Dārzeņi bija pārāk "raw", bez garšvielām un sāls, ļoti ceru, ka maldos, taču mazie burkāniņi un atkal jau pākšu pupiņas bija no saldēto dārzeņu maisiņa (atšķirībā no Daiņa paņemtās pastas, šņuk), jūras mēle bija, taču ne kā veltnītis. Visu kaut nedaudz glābtu kāda mērce, vai nu uz jogurta, vai arī pesto bāzes, bet mērces nebija. Bija citrona šķēle, kā arī uz galda sāls un pipari. It kā dārzeņi bija smuki iztvaicēti, taču garšu harmoniju nevarēja just, neuzrunā ideja, ka vienā kišmišā ir paprika, puķkāposti, jau minētie pākšaugi, saknes, etc. Tiesa gan, tam visam bija arī labā puse. Izskatījās jau ļoti smuki. Un, kā sapratu, ideālas pusdienas novājēšanas diētu piekopējām.

Tomēr, par spīti bambusa groziņam es noteikti iesaku tur iet pusdienās. Atmosfēra ir omulīga, karstā dienā šis ir viens no labākajiem vasaras dārziem pilsētā, ēdiens ar izņēmumiem ir garšīgs, Užavas alus garšo tiešām pēc Užavas alus. Ar cenu līmeni var iepazīties kroga mājaslapā - www.andaluzijassuns.lv , jāpiebilst, ka realitātē uz vietas ēdienkarte ir nedaudz savādāka. Joprojām nav mainījies uzstādījums - popularizēt mākslu, viena no iekšsienām joprojām ir noklāta dažādām grafikām. Bunjuela garu īsti nejūt, taču gan jau kaut kur, pašā tumšākajā stūrī, tas joprojām ir.

Pārdaugavas vīna dārzs. Vīnoga, Mazā Nometņu iela 34a

Āgenskalna "Vīnoga" no nostāstiem bija kļuvusi jau par tādu nedaudz mītisku vietu, tāpēc kādā laiskā sestdienā, iepriekš izstaigājot Miera ielas republiku, Kalnciema tirdziņu un Botānisko dārzu nolēmām, ka tā būs pati piemērotākā vieta vēlajām pusdienām. Lai arī atrašanās koordinātes nojautu tikai aptuveni, tomēr sameklēt bija samērā vienkārši - 2.tramvaja pietura pie Āgenskalna tirgus ir pietiekoši precīzs orientieris. Jāatzīst, ka pirmajā brīdī šķita - nebūs mums pusdienas "Vīnogā", jo ēku rotāja aizdomīgas sastatnes. Lūk, un tieši zem bleķa stalažām ir durvis uz "Vīnogu".
.
Tipisks romantisms a la latviensis - pirmā doma, ieejot nelielajā krodziņā. Lakotu un beicētu dēļu estētika, "Lido" cienīgi galdiņi, kā arī klusināta gaisma. Samērā bieži ko tādu nācies pieredzēt ceļmalas krodziņos Latvijas ārēs.

Ēdienkarte samulsināja. Lai arī iepriekš dzirdētais lika gaidīt itāļu virtuvi vulgaris, mums pavērās kosmopolītisms visā tā krāšņumā. Vienuviet austrumāzijas zupiņas, karbonādes, pastas un dažādi salāti. Dominējošais, šķiet, franču akcents. Jāatzīst, es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nav pārāk lielā sajūsmā par pārāk plašu ēdienu izvēli, jo tas liek aizdomāties par sastāvdaļu svaigumu un nostāvēšanās pakāpi. Nevarot izvēlēties no dāsnā piedāvājuma, lūdzu pēc padoma oficiantei. "Saka, ka mums esot labākie Cēzara salāti pilsētā," pēc šāda pieteikuma bija skaidrs, ka, ja nu labākie, tad jāņem, lai arī nekad tā īsti neesmu izpratusi attiecīgā ēdiena šarmu. Skaidrāks tas netapa arī šajā gadījumā - anšovi ir laba lieta, vien pieticīgās proporcijās, taču "Vīnogas" Cēzarsalātu mērce būtībā no tiem vien sastāvēja, tā nomācot romiešu salātlapu kautro, taču izteiksmīgo tekstūru un aromātu, nepārliecināja arī bekona un vistas filejas kombinācija. Toties siera skaidiņu cepure bija īsti laikā.

Daiņa izvēlētais liellops vīna mērcē toties būtu izraisījis sajūsmas saucienus jebkuram fiziskā darba strādniekam - porcija patiešām milzīga, basmati rīsi gaumīgi atjaukti ar melnajiem, pati gaļa lieliski izsautēta un maiga. Lieliska iespēja pārēsties. Par vīnu izvēli var teikt tikai labāko, kvalitātes un cenas attiecības ir ļoti pārdomātas. Čeku tagad slinkums meklēt, bet, šķiet, salāti ir Ls 3+, otrie ēdieni - Ls 5 +, vīni visplašākajā diapazonā, bet normālu var atrast piecīša robežās.

Interesanti, kas gan ir otrajā stāvā, kas mūsu apmeklējuma reizē bija slēgts, bet kopumā "Vinogai"var veltīt lielākoties atzinīgus vārdus (Cēzara salātiem gan nē). Laba vieta, kur paslēpties no ikdienas divatā, vai arī lielākā kompānijā. Ja es būtu Āgenskalna rezidents, droši vien šajā restorānā (? drīzāk gribētos teikt - krodziņā vai traktierī) iegrieztos samērā regulāri. Dzīvojot citā Rīgas pusē, iemeslus braukt tieši uz turieni vēl nepamanīju, taču jums ir visas iespējas mani pārliecināt par pretējo.

Ejam pie Visvalža. Muklājs, Baznīcas iela 37

Sestdienas sākotnējais plāns bija beidzot apmeklēt „Baseinu”, jo ļoti mīlam šo cilvēku citus gastronomiskos projektus – „Dorian Grey” un grilbāru vasarā uz AB dambja (kuru katru brīdi jau atkal būs!), taču, kad pie durvīm sapratām, ka bārs „Baseins” patiešām ir bārs un izsalkušos tur pabaros tikai ar dažādas kaloritātes kokteiļiem (ok, arī kaut kādām nenozīmīgām uzkodām), bija jādomā, ko darīt tālāk.

Apsverot visus par un pret, izstaigājot gan Vecrīgas labo pusi, gan Antonijas un Pulkveža Brieža ielas, īdot par to, ka viss jau zināms un paliek garlaicīgi, beigās tomēr izvēlējāmies pat ļoti, ļoti, ļoti pārbaudītu vērtību. „Muklāju” Baznīcas ielā, kurā nebijām iegriezušies jau vairākus mēnešus, tieši tik ilgi, lai kļūtu jau nedaudz neērti par pavisam netīšo ignoranci.

Tātad, kad īsti ir jāiet uz „Muklāju”? Tad, kad gribas garšīgi paēst, gudri pad!rst par būtisko (mūžīgo, skaisto un intelektuālo), kā arī samalkoties vīnu. (Par vīnu neliela piebilde – vēl nesen gauži raudāju par „Sky&More” aizvērto „Montelvini”, taču atklājām jaunu „izlejamo vīnu” paradīzi, pagrabiņā pie Vecās Ģertrūdes. Litrā ap Ls 4 un tiešām baudāms itāļu vīns vulgaris). Nenoliedzami, „Muklāja” lielākā vērtība ir Visvaldis (domājam Visvaldis – sakām „Muklājs”, domājam „Muklājs”- sakām, ka jāaiziet pie Visvalža). Es pat nezinu nevienu citu krogu Rīgā, kur saimnieks gandrīz nepārtraukti būtu uz vietas, komentētu ēdienu izvēli, vienmēr interesētos vai garšo, kā arī bieži vien būtu lieliska kompānija sarunām pie labas mūzikas un laika pārbaudi izturējuša kino vairāku stundu garumā. Sarunas, pēc kurām intelektuālā bagāža noteikti kļūs vismaz par pāris kilogramiem smagāka. Un noteikti nedrīkst nepieminēt lielisko viesmīli Bertu, kura ar sajūsmu atbalstīs visas izteiktās idejas, iedos vintage pelnutrauku un nepārtraukti liks sajusties kā pašam labākajam un gaidītākajam viesim.

Ja man kāds jautātu, ko „Muklājā” noteikti jānogaršo, tā uzreiz pat nezinātu, ko atbildēt. Jo garšīgs tur ir viss. Kalvadosa mērcē sutināts lops, biešu krēmzupa ar zilo sieru, dažādas zupas, salāti... nemaz tā uzreiz neatcerēties, kas mūsu ilgstošās draudzības laikā tur baudīts. Turklāt ēdienkarte lēnām, taču nepārtraukti mainās un vienmēr, ieraugot sarakstu uz tāfeles, garantēts kāds pārsteigums. Jo īpaši, ja tur neiegriežas katru otro nedēļu.

Tāpēc par aktuālo, par vakardien piedzīvotajām garšām. Lai arī jau kādu laiku manas attiecības ar gaļu ir samērā rezervētas, „Muklāja” jēra gaļas izstrādājumu priekšā es padodos un gandrīz vai izkūstu. Pateikt, kura no abām jēra gaļas zupām – soļanka vai arī virums ar turku zirņiem ir garšīgāka, nav iespējams, jo katra ar savu izteiktu raksturu un tekstūru. Soļanka ir labākais no attiecīgā žanra klasikas – mīksta, nedaudz šķiedraina gaļa, no kuras rūpīgi atdalīti taukumi, stingras nierītes, desiņu ripas (aizdomas, ka Sidrabjēra produkcija, bet varu arī aloties) kombinācijā ar sālītiem gurķīšiem, citrona šķēlīšu skābumu un dāsnu krējuma karoti ir vispiemērotākais paēdiens dienai pēc viesošanās „Bombardierī” (draugu iecienīta dzertuve, kur ir, iespējams, lielākā britu alu izvēle Rīgā. Lai piedod cienītāji, bet atmosfēra tur ik reizi kļūst arvien baisāka). Savukārt jēra gaļas zupa ar turku zirņiem ir pagatavota ar cieņu pret jēriņa specifisko garšu un aromātu, to neuzbāzīgi papildinot ar burkānu un aunazirņu maigajām notīm. Vakardienas gastronomisko repertuāru papildinājām ar zilā siera salātiem – svaiga un gaisīga salātlapu un spinātu kārtojuma, dāsni apbērta ar Parmas (vai Monterigo?) siera skaidiņām, apslacīta ar olīveļļu un balzamiko etiķi, kam fināla akcentu piedod asais zilais siers. Un, protams, vīns. Piedāvājumā ir mājas vīns karafēs, ja nemaldos, tieši šobrīd – Montepulciano. Neuzbāzīgs, ar izteiktu aromātu un saldenu virsnoti. Savukārt stiprāku dzērienu cienītāji novērtēs, iespējams, lielāko kalvadosu kolekciju Rīgas bāros.

Ko vēl būtiski zināt par „Muklāju’”? Piemēram, to, ka dažādos stūros – uz bāra letes, palodzēm un pat ķemertiņā atrodami žurnāli, kas jau klasificējas vēsturisku eksemplāru statusam. Kā arī pavisam svaigi izdevumi, no kuriem noteikti jāpiemin žurnāls „Franks”, mans pēdējā laika iepriecinošākais atklājums latviešu valodā. Muzikālais noformējums ir izcils - lielākoties skan džezs. Vēl, ejot uz „Muklāju”, jāparūpējas par skaidras naudas klātesamību – maksājumu kartes tur nepieņem (tuvākie bankomāti – pie Visbijas Brīvības ielā un pretī 1.slimnīcai Bruņinieku ielā). Cenu līmenis – pieņemams, zupas ap Ls 3 -4, salāti tāpat, „otrie ēdieni” – virs piecīša. Diemžēl, svētdienās „Muklājs” atpūšas. Visā pārējā laikā gan – laipni gaidīt. Kas zina, varbūt kādā sestdienas pēcpusdienā tur saskriesimies.

Vērts piefiksēt: Muklāja aktuālajam piedāvājumam var sekot čiepstētavā.

Garšu dārzs. Botānika. SLĒGTS

Zaļš, svaigs un garšīgs – trīs pamatelementi, kas veido “Botanica Café” būtību un piedāvājumu. Vēl noteikti jāpiemin arī vienkāršība, askētisms un pavāra ar Michelin*** pieredzi veidotā ēdienkarte. Mūžam mainīga un satura ziņā – nepārspīlēta. Pa drusciņai no paša labākā.

Pirmie mēģinājumi nokļūt “Botānikā” piedzīvoja neveiksmi – neviena brīva galdiņa. Taču nupat pavisam neviļus šis restorāns Antonijas ielā ir kļuvis par visai iecienītu ēdamvietu. Jo kā nu gan nenāksi vēl un vēl uz vietu, kur toni nosaka sprigana atmosfēra, ar gaumi veidots dizains, iespējams, lieliskākais viesmīlis Rīgā un, protams, jau minētā ēdienkarte. Turklāt, kā izrādījās nedēļas nogalē, vasaras terase jau ir atvērta!

Atturīgo interjeru iedzīvina puķupodiņi, kas “Botānikā” ir, šķiet, pilnīgi visur. Un ne jau ar puķēm pildīti – uz palodzēm dīgst baziliks, rozmarīns un vēl visādi garšu augi, turklāt tie paredzēti ēdiena bagātināšanai un tūlītējai apēšanai. Dodoties “aiz stūra” šaurajā gaitenītī var aplūkot savdabīgu herbāriju un uzzināt visādu augu latīniskos nosaukumus.

Ēdienkarte nav pārāk plaša - parasti piedāvājumā ir pāris zupas, kādi salāti, daži otrie ēdieni un viens, divi deserti. Tiešām patīk šī pieeja, kas garantē kvalitāti. Nupat ēdienkarte atkal ir nomainījusies un no aktuālā piedāvājuma no sirds varu ieteikt pamēģināt butes fileju ar dārzeņu/ garneļu sacepumu un arī jēra plovu. Bute ir precīzi iztīrīta, par asakām nav jāsatraucas un maigā garša ir tik netverama un pienīga – jāsaka banāli, mutē kūst! Piedevu sacepums ir īsts gastronomijas meistardarbs un, jāatzīst, tā īsti līdz galam nemaz nesapratu, kā tas ir paveikts. Nojausma par olu un arī miltu klātbūtni, veidojot ko līdzīgu groziņa pamatnei, bet tā ir tikai versija. Savukārt jēra gaļas plovs ir veidots pēc labākajām uzbeku tradīcijām, sautējot sešas stundas. Tikpat labu var dabūt vēl tikai “Muklājā” un “Uzbekistānā”. Taču, ja, ieraugot ēdienkarti iestājas apjukums vai arī nevar saprast, ko gan īsti garšas kārpiņas vēlas, var paņemt suši. Vismaz es tā bieži “Botānikā” daru. Jauno versiju ar zuti gan vēl neesmu nomēģinājusi. Izvēli atvieglo arī cenas – ņem, ko gribi, viss maksā vienādi, viens ēdiens – Ls 3,90 (ja ņem divus vai trīs vienam cilvēkam, tad tur cena mainās, bet priekš manis porcijas ir tieši tik lielas, lai pēcāk nekam vairs nebūtu vietas). Litrs mājas vīna – ap Ls 8.

“Fair trade” idejas cienītāji par “Botāniku” būs sajūsmā – produkti tiek iegādāti no Latvijas ražotājiem, turklāt tikai tie, kas atbilstoši vietējai sezonai, līdz ar to arī ēdienkartes piedāvājums cieši sasaucas ar gadalaiku. Maize ir vienkārši burvīga, jo īpaši pilngraudu šķēles, turklāt tiek pasniegta ar saputotu bazilika sviestu (nepajautāju, bet radās aizdomas, ka izmantots lauku krējums). Uz vietas gan to necepot, ceptuve esot pāris kvartālus tālāk. Vārdu sakot, draudzīgi, demokrātiski un ar lielisku ideju. Tiešām patīk.

www.botanica.lv

Traktieris cilvēkiem. Trattoria Del Popolo. SLĒGTS

Jāatzīst, ka manu Vecrīgas atpūtas vietu nemīlēšanas lēkmju sākums sakrita ar to laiku, kad aktīvi sākām apgūt restorānu piedāvājumu. Tieši tāpēc ārpus redzesloka bija palicis lieliskais traktieris “Del Popolo” Vecrīgā, pie Sv.Jāņa baznīcas – vēlme pēc itāļu virtuves tika remdēta “Da Sergio”, kas jau gadiem darbojas Matīsa ielā, pie ugunsdzēsēju depo. Taču kādā rāmā brīvdienā, sēžot “S.Brevinga alus salonā” Berga bazarā (par to - kādu citu reizi), turpat uz vietas iepazīts pārītis pašos labākajos gados padalījās savās “sēņu vietās”, to skaitā “Del Popolo”. Un liels paldies viņiem par to.

Skanēs banāli, taču “Trattoria del Popolo” ir kā mazs gabaliņš Itālijas pašā Vecrīgas centrā. Tas paslēpies šaurā ieliņā starp Sv.Jāņa baznīcu un citiem vēsturiskiem namiem. Pirmajā brīdī restorāns var šķist pavisam neliels, taču, ja palūkojas uzmanīgāk, ir vairākas zāles, turklāt milzīga telpa pagrabstāvā! Muzikālajā noformējumā – īpašais kultūrfenomens itāļu estrāde. Stīvināti balti galdauti, pie sienām antīku flīžu šķembas un citi nieki. Latvieša - viensētnieka vēlmes ignorētas - galdiņi viens otram novietoti tikpat tuvu kā restorānos Ziemeļitālijā.

“Del Popolo” apmeklējām svētdienas pēcpusdienā, jāsaka, cilvēku pietiekami daudz. Ēdienkarte nav pārspīlēti milzīga un prātu nejauc, taču piedāvājums ir gana daudzveidīgs un interesants. Mēs nomēģinājām tunča tartaru – izcils, nezinu, vai tiešām no ne-saldētas zivs, bet vismaz tāda ilūzija radās (vēl jo vairāk tādēļ, ka Dienas piedāvājumā). Prosciutto šķinķī ievīstītie sparģeļi bija tieši tik labi, lai apsvērtu uzsākt sparģeļu audzēšanu (jāatzīstas, sēklas ir iepirktas, taču, kas no tā sanāks – nezinu, cik palasījos, šie asni ir gana kaprīzi un tas arī attaisno to cenu lielveikalos).

“Otrie ēdieni” šoreiz palika ārpus mūsu redzesloka, tā vietā – zupas. Uzjautrinoši bija klausīties sajūsmas saucienos par šķelto zirņu zupu ar garnelēm no cilvēka, kuram attiecīgais virums bijusi gastronomiska trauma kopš no pirmsskolas vecuma. Maiga, ar savu raksturu - dīvaini, ka latviešu virtuvē dzeltenie zirņi tiek nepamatoti apieti. Tikpat pārliecinoša arī jūras velšu zupa – tomāti bija jūtami, bet ne uzmācīgi, pietiekamā daudzumā arī visi jūreņi (kopīraits – Neiburgam) – mīdijas, garneles un astoņkājīši.

Svētdienas pusdienas finišējām ar tiramisu, taču desertu piedāvājumā palika vēl viskas interesants, nākamreiz noteikti jāpamēģina Limoncello sorberts. Un jāpalūko, kādas tad īsti ir viņu "pašu gatavotās pastas" - jo uz vietas ceptā maize bija tiešām izcila, ar precīzu rozmarīna noti un šķipsnu salduma.

“Del Popolo” tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “cilvēki”. Šķiet, tas arī būtu precīzākais apzīmējums – “Traktieris cilvēkiem”. Cenu amplitūda - par visu iepriekšminēto, neskaitot vīnu - ap Ls 20. Rēķinā iekļauti 10% par apkalpošanu. Mājaslapa gan viņiem vēl tāda līdz galam nesataisīta, taču priekšstatu var gūt.

PS Laikam šis blogs ir atdzīvojies. Visticamāk, turpmāk tā saturs būs viss, kas man šķiet uzmanības vērts, taču nav izmantojams darbavietas vajadzībām.