Vieta saulainiem cilvēkiem. Trusis KAFE - Dzirnavu iela 43

Ar "Trusi" mēs iepazināmies pamazām un uzmanīgi. Pirmo reizi tur ieskrēju uz limonādes glāzi kopā ar draudzenēm. Otro - uz limonādi un kūkas gabalu. Trešajā reizē bija īstais laiks svētdienas pusdienām. Un pēc trešās reizes varu droši teikt, ka tur var iet un garšīgi paēst. Neslēpšu, lielā mērā "Trusis"manā redzeslokā nonāca lielā mērā pateicoties tam, ka tur darboties sāka viena no labām paziņām, bet pieņemsim, ka interešu konflikta nav. Un kāpēc gan lai būtu, ja arī bez "draugu būšanas" tā ir vieta, kur ieteiktu aiziet pusdienās visiem DzirnavuXValdemāra tuvumā strādājošiem un dzīvojošiem.

Pirmajā brīdī "Truša" plašajiem skatlogiem var arī pajoņot garām, taču, ja pamet skatu uz augšu un

Trusis raugās debesīs.

 savlaicīgi ierauga dzīvnieciņa siluetu, apmaldīties nav iespējams. "Truša" interjers ir gaišs, nedaudz puķains, mazliet sievišķīgs un, pavisam noteikti - mūsdienīgs. Baltās, novecinātās mēbeles, stūrī iestumtās klavieres, neierastas formas grāmatplaukts tā vien rosina domāt, ka tā ir vieta, kur satikties gaišiem un saulainiem cilvēkiem. Kuriem turklāt patīk garšīgi paēst.

Noteikti pirmā lieta, ko "Trusī" jāpiemin kā pagaršošanas vērtu, ir ingvera limonāde (EUR 1,40), kas gatavota uz vietas, dzērienā peld ingvera skaidiņas. Rūgteni salda, spirdzinoša - tas ir mans šī pavasara dzēriens. Otrs - pat tie, kas saldumus īpaši nemīl, pret "Truša" kūkām nepaliks vienaldzīgi. Turpat vitrīnā var aplūkot piedāvājumu, mana favorīte ir zefīru-greipfrūta kūka (EUR 2,50), lai arī pēc nosaukuma var šķist, ka nu būs viena salda ķēpa, citrusa rūgtais skurbums perfekti saspēlējas ar zefīra mākoņaino garšu, turklāt pati kūka gluži vai izkūst mutē. Kūkas gan netiekot ceptas uz vietas, tās atved no, šķiet, Berģiem. Taču viss pārējais gan ir tapis "Truša" virtuvē.

No kreisās: Malduguns alus, korma, ciabata, zupa, ingvera limonāde.

Es "sekoju" "Truša" aktivitātēm Facebook lapā, cik novērots, ēdienkarte tur mainās katru dienu, taču vienmēr piedāvājumā ir kāda zupa, kā arī otrais ēdiens, par pilnīgi pieņemamu cenu. Esmu dzirdējusi jūsmīgas atsauksmes par "Truša" pusdienu piedāvājumu, kura vienīgais trūkums esot nepietiekamais daudzums. Taču, ja spriež pēc svētdienas pusdienām, ar kvalitāti viss ir vislabākajā kārtībā. Mana pusdienu izvēle bija jau pieminētā ingvera limonāde un lēcu-dārzeņu-čili zupa, piekodināju oficiantei, ka gribētu tādu asāku, tā rezultātā klāt virumam dabūju mazu bļodiņu ar smalki sakapātu čili. Savukārt Dainis izvēlējās indiešu kormu - dārzeņus, kas sasautēti kopā ar visdažādākajām garšvielām, to skaitā koriandru un kuminu, un tiek pasniegti ar rīsiem. Par rīsiem tas ir tikai mans minējums, taču šķiet, ka tie bija vārīti pienā - vai arī izmantots kāds cits man nezināms triks, lai panāktu tik maigu un pilnīgu garšu un konsistenci. Indiešu virtuves cienītājiem abi ēdieni noteikti patiktu, garšvielu plaukts "Trusī" ir patiešām pamatīgi iepazīts. Čeku esmu veiksmīgi pazaudējusi, taču, cik atceros, zupas porcija (patiešām liela!) maksā ap EUR 3, kormas cena bija nedaudz virs EUR 4. Cenas, ņemot vērā ēdiena kvalitāti, ir patiešām iepriecinošas. Turklāt, cik saprotu, "dienas piedāvājumā" tās ir makam vēl draudzīgākas. Kas daudziem varētu būt svarīgi - veģetārie ēdieni pieejami katru dienu.

Dzērienu karte "Trusī" ir vairāk orientēta uz dažādiem stiprajiem dzērieniem, ir plašs tēju un citu bezalkoholisku dzērienu klāsts. Alus cienītāji novērtēs, ka alus sadaļu pārstāv tikai mazās alusdarītavas "Malduguns" brūvējumi. Pati kafiju dzeru ļoti reti, drīzāk pārpratuma dēļ, tāpēc novērtēt piedāvājumu nespēju, taču mēļo, ka kafija "Trusī" esot ne tikai garšīga, bet arī "organic" un "fair trade".

Krikums no Truša. Ārpus kadra - klavieres un lete.

Diezgan organiski, runājot par "Trusi", iedzīvojies apzīmējums "hipsterkafejnīca". Taču tas vairāk tā draudzīgi smīkņājot. Manuprāt, tā ir vieta, kur aiziet pusdienās jebkurā nedēļas dienā, satikties ar draudzenēm un patērgāt par visu būtisko, divatā var nolīst tumšajā stūrītī... vai arī atnākt uz sestdienas branču (par to sekojiet informācijai mājaslapā). Vēl, kā pārbaudīju, "Trusis" ir viena no tām vietām, kur var rātni sēdēt stūrītī vienatnē un lasīt grāmatu, un nemaz nejusties neērti.Viena lieta gan mani samulsināja - neatradu vietu, kur velosipēdu pieslēgt tā, lai tas būtu saredzams no "Truša" iekštelpām. Tuvākā velonovietne - pie ARS ēkas.

Alus pilsēta. Stargorod - Republikas laukums 1

To, ka jau vairākus mēnešus Rīgā ir atvērta čehu alus darītava - restorāns "Stargorod", šķiet, pamanījis vai katrs regulārs Vecrīgas apmeklētājs, manot pa ielām klīstošas, īsos un kuplos bruncīšos tērptas meitenes cūkas pavadībā. Vismaz es jautro kompāniju esmu satikusi vairākkārt, un, atzīšu, šī ir viena no tām retajām reizēm, kad šāds mārketings attiecībā uz mani ir nostrādājis. Alus = labi. Austrumeiropas virtuve = reizēm labi. Šodien bija tā diena, kad pēc izriņķotiem padsmit kilometriem ar velosipēdiem vajadzēja atrast kaut ko, kur paēst, bet ne pie baltiem galdautiem. Turklāt jāņem vērā svētdienas apgrūtinājumu (ja man šajā jautājumā būtu teikšana, es drīzāk piekristu, ka krogi ir slēgti pirmdienās, taču ne svētdienās, kad pat ļoti negribas mājās gatavot).

Bioētika. 

"Stargorod" it kā ir Rīgas centrā, bet tajā pašā laikā arī nedaudz nekurienē - uz stūra pie "cukurtrauka" un "skābbarības torņa" jeb, ja bez kodētiem nosaukumiem - pie Uģa Šēnberga projektētās celtnes Daugavas malā un Zemkopības ministrijas. Lēnām ripinoties pa bruģētajām ieliņām un izvairoties no pēkšņām plaknes transformācijām, kā arī suņu pastaigu artefaktiem, tuvojoties "Stargorod" okupētajam senajam Rīgas fortifikācijas namam jau gaisā jūtama ēdiena smarža, turklāt tāda dikti uzmācīga. Iebraucot pagalmiņā top skaidrs aromāta avots - stiklotā kastē lēni griežas vesels cūķis. Neesmu veģetāriete, bet kaut kas tajā visā man nešķita pareizi. (Kā vēlāk uzzināju, cūķis tikšot pasniegts galdā vakarpusē - mēs gan to nesagaidījām). Velostāvvietas nav, taču riteņus var pieslēgt pie metāla žoga, tieši pie logiem. Logi ir lieli - skatoties iekšā pēkšņi apjaušam, ka, iespējams, brīvu vietu vairs nebūs. Ārā ir 23.februāris, kuru zināma populācijas daļa joprojām atzīmē, turklāt pa vidu visam joņo klauni, rēgojas kontrabasa grifs un zāle ir, vai!, cik pilna.

Ieejot iekšā, sagaida recepcioniste un bikls garderobists. Uzreiz atmiņā ataust Tallinas "Beer House", arī tur nelaiž iekšā, kamēr mantelītis nav nodots pieskatīšanai. Šķiet, mums paveicies - lai arī pēc recepcionistes reakcijas var nojaust, ka ierašanās bez rezervēta galdiņa nav "ierastā kārtība", tomēr vieta mums atrodas. Pirmajā stāvā (dedukcija ir uzdevumu augstumos, līdz ar to izsecinu, ka kaut kur, visticamāk, ir arī otrais un, iespējams, citi stāvi).

Zāle, kur mūs aizved, ir milzīga. Perifērijā vīd lielie alus katli, pie daža galdiņa piesieti baloni, joprojām apkārt

joņo klauns, meitenes ar ievērojamiem dekoltē nēsā alus kausus. Stūros rēc televizori ar sporta pārraidēm. Vienā brīdī ierodas vokāli instrumentālais ansamblis, stutējot savas;laikam jau Morāvijas inspirētās ādas biksēs ietērptās pēcpuses gandrīz vai man uz pleca. Repertuārā ir viss, sākot no Čeburaškas dziesmas, beidzot ar "Pie Dzintara jūras". Interjerā dominē koks, metāls un pamatīgums. Krēsli ir smagi. Durvis arī. Oficianti - laipni un izpalīdzīgi, gatavi izstāstīt par katra alus īpašībām. Jā, izvēle ir vienkārša - pieejamas tikai trīs alus versijas. Es ņemu pašu vieglāko, "Desmitnieku" - saldens, vienlaikus spirdzinošs, ar knapi manāmu rūgtumiņu. Vēl ir "Lager" (ko nepagaršojām) un "Melnais" kas atgādina kvasu. Alus tiek darīts uz vietas, turklāt, lai neviens nekavētos ar kausu tukšošanu, līdz ar dzērieniem tiek atnests arī smilšu pulkstenis, kas uzstādīts uz 20 minūtēm - pēc "miroņlīnijas" "Stargorod" alus sākot mirt, tāpēc jāizdzer, kamēr pēdējie graudiņi vēl krīt.  Ēdienkarte ir izaicinājums - vispirms ir latviešu ēdieni (ar skābu kāpostu zupu!), tad visādas uzkodas, salātu rindā pasmīnēt liek "Olivjē" salāti, tad vēl zivis, miljons uzkodas, un tad nāk nama lepnums - "Stargorod" specialities. Ļoti daudz gaļas, visādos veidos (bet, starp citu, ir pieejami arī našķi veģetāriešiem, piemēram, kukurūzas vālītes). Adekvāti novērtējot reālās spējas, es izvēlos "Stargorod alus zupu, pasniegtu maizes kukulītī" (EUR 5,40), savukārt Dainis ņem "mājas desu" (EUR 11,90) no īpašā piedāvājuma, kas nav atrodams pastāvīgajā ēdienkartē.

Kārtējā lieliskā iespēja apēst ne tikai zupu, bet arī bļodu.

Zupa ir gluži vai sapņu piepildījums. Spēcīgs buljons, sēņu akcenti, mājas kūpinājumi... un ļoti garšīga maize, kurā ēdiens tiek pasniegts. Līdz perfekcionismam pietrūkst tikai sinhronizācija - es zupu jau gandrīz esmu pieveikusi, un tikai tad atnāk Daiņa ēdiens. Šķīvja nav. Ir dēlītis, kur vienā gropē sinepes, otrā - mārrutki, pa vidu pamatīgs desas riņķis, krāšņi aizdarīts ar štovētiem kāpostiem un pašiem garšīgākajiem kartupeļiem pasaulē (vārīti, pēc tam fritēti). Tā kā oficiants minēja, ka varētu būt par maz piedevu, D. nolēma papildus klāt paņemt knēdeļus (pirmo reizi redzēju šādu knēdeļu variāciju, drīzāk smagi piesmieta maize, nekad vairs) un sālījumus - gurķi bija patiešām lieliski. Ā, un vēl fritētie sīpoli! Ēdiens, ko droši var kvalificēt "guilty

Viss ir gandrīz lieliski. Izņemot tā sauktos knēdeļus.

pleasures" - dietologi raud, kardiologi ķer pēc drapēm... Bet tiešām garšīgi :) Skaidrs, ka tā ir vieta, kur vēlreiz atgriezīsimies. Jo kopumā tas viss izskatās pēc miniatūras Disnejlendas (vai vismaz Lunaparka). Iespējams, kļūdos, taču radās priekšstats, ka ar Čehiju sakara šai iestādei īsti nav, protams, ja neskaita šefpavāru - nauda šīs vietas radīšanai nākusi no Ukrainas, kur ir vēl trīs "Stargorod" ķēdes restorāni (un vēl ir arī ceturtais, Sočos, Rīga ir nr.5). Kas tiešām nesajūsmināja - pirmā valoda, ar kuru pie mums vērsās bija krievu. Pat apkalpojošais personāls, kuram dzimtā ir latviešu valoda.

Kad es atkal apmeklēšu "Stargorod"? Tad, kad kopā ar draugiem gribēsies padzert alu, paēst kaut ko absolūti neveselīgu un vienkārši nomainīt ierasto vidi. Šī iestāde vismaz svētdienā gan bija vairāk tāds ģimeņu pasākums, lielā autostāvvieta bija gandrīz pilna, tomēr man kaut kā salikās, ka vieta, kuras klienta karti vari dabūt tikai tad, ja vienā vakarā esi izdzēris desmit litrus alus, tomēr nav īsti paredzēta bērniem. Un bērnu ēdienkartes arī, starp citu, nav.

"Stargorod" mājaslapu variet izpētīt šeit. Turklāt šī ir vieta, kur svinēt visādus anahronismus. Priekā!

Nacionālromantisma apogeja. Melnā kaķa Mājas restorāns - Meistaru iela 10/12

Reizēm ir tādi rīti, kad saproti - šī diena nebūs izdevusies, ja nedabūšu skābu kāpostu zupu. Protams, var jau mājās vārīt, bet tam nepieciešamas vairākas stundas, labi kāposti, pareizi nokūpināta gaļa... Tāpēc ir jāiet kāpostu zupas medībās. Kur meklēt skābu kāpostu zupu? Visticamāk, to var atrast vietās, kas tiek pozicionētas kā latviešu virtuve - piemēram, "Citi laiki" Brīvības ielā (kas gan svētdienās, diemžēl, nestrādā). Iespējams, arī latviskuma citadelē muzikālajā krogā "Ala",  es tikai nezinu, uz kurieni tas tagad kārtējo reizi pārcēlies. (Jā, iepriekšējā reizē, kad organisms diedelēja šo rudenīgajam laikam tik piemēroto ēdienu, beigu  beigās attapāmies "Pie Kristapa kunga", ja atkal nepametīšu šo blogu uz pāris mēnešiem, tam tiks veltīts nākamais ieraksts.) Tā nu, lēnām dodoties uz pašu metropoles sirdi, atminējos, ka jau labu laiku esmu gribējusi apskatīties, kas tagad "Melnajam kaķim" vēderā, galu galā, sensenos laikos tur ne viena vien biljarda partija izspēlēta.

"Melnais kaķis" vairs nav tas pats  "Melnais kaķis", kas pirms gadiem desmit. Vairs nav džinkstošo un mirgojošo spēļu automātu, biljarda galdu, viegli zilgana dūmaka pāri ļaužu pūļiem un neprātīgi disko ritmi. Spēļu ellīte palikusi pagātnē - tagad "Melnais kaķis" ir "Mājas restorāns", piepičkāts ar nacionālromantisma rakstiem, zvēru un putnu izbāzeņiem, kā arī ēdienkarti tieši tajā garā, kādu pirmajā brīdī iedomājamies "latviešu virtuvi".

Restorāna galvenais motīvs ir etnogrāfiskie raksti, kas klāj gan sienas, gan daļēji griestus. Mēbeles pretendē uz laisku buržuāziju, dominē lakots koks un piesātināti toņi. Tālākajā zālē kāds PETAs aktīvists, visticamāk, ar sirdi aizietu - greznā lustra ir sakabināta no briežu ragiem, no tālāka stūra glūn izbāzts āpsītis, kā arī vairāki putni sastinguši pirms nekad nenotikušā lidojuma. Kiča nepārvaramais šarms, un nevajag izlikties, ka esam tik tuvu Skandināvijai, nē, rīdzinieku raksturā nav taisnas līnijas, baltas sienas un minimālisma stilā izturēti galdi taisnām kājiņām, reizēm vajag atlaist to uz Eiropas robežas mītošo dvēseli un iegāzties drapērijās.

Bet ne jau interjeru vērtēt es tur devos. Skābu kāpostu zupa bija, iespējams, labākā, kādu jebkad esmu ēdusi - skāba, asi pikanta, ar ļoti labu žāvētu gaļu, silta, tāda, ka sasilda ne tikai kuņģi, bet arī dvēseli (Ls 2,60). Taču tā tāda skābēto kāpostu zupas īpatnība - tajos brīžos, kad organisms to pieprasa, visticamāk, tā arī šķitīs pati labākā, kas jebkad ēsta. Dainim gan diez ko neveicās ar pasūtījumu - brokastu ēdienkarte pieejama tikai līdz plkst.12 (man šī ir mistērija, kāpēc gan lai to brokastu ēdienu nevarētu pasniegt arī vēlāk, vai tiešām krogos ir speciālie brokastu pavāri, kas pēc 12 dodas mājās, paņemot līdzi olas un visu pārējo), ķilavu pastēti šodien neviens negribēja gatavot, tāpēc nācās palikt pie kartupeļu pankūkām ar lasi (Ls 4,20). Vismaz man kartupeļu skaidiņās sacepts kartupeļu biezenis nekādi neasociējas ar kartupeļu pankūkām, bet varbūt tā tikai mana personīgā problēma. Lai arī ēdienkartē nav minēts, tomēr ir dabūjams arī "Užavas" alus "no krāna", cena - kā jau lielākajā daļā Vecrīgas uz tūristiem orientēto restorānu, Ls 2,80 par puslitru.

Starp citu, ar tiem skābētajiem kāpostiem ir interesanti, kaut kā lielākajai daļai prātā ir iesakņojies stereotips, ka tas tāds normāls vācu ēdiens. Izrādās, nē, skābētos kāpostus Eiropā pirms apmēram tūkstoša gadu jau Čingizhana tatāru ordas ievedušas savās seglu somās.  Renesansi gan skābētie kāposti Eiropā piedzīvojuši ap 16.gs., bet arī ne tik viennozīmīgi var rādīt ar pirkstu uz  tagadējās Vācijas teritorijas pusi, pamatīgi pētījusi gan vēl neesmu, taču pavirši pārskatot visādus interneta resursus, izskatās, ka fermentētā ēdmaņa varētu būt vairāk uz Austrumeiropas pusi cēlusies. Esmu atvērta informācijai, ja kāds var ko precīzāku pastāstīt.

Kopumā "Melnā kaķa" virtuves piedāvājums ir tieši tāds, lai tur aizvestu papusdienot tradicionāli orientētus (visās nozīmēs) draugus, radiniekus, ārzemju viesus - tur ir gan Carnikavas nēģi, gan foreļu ikri, gan dažādi pagatavots medījums. Ar ēdienkarti, dzērienkarti un pat visādām bildītēm var iepazīties šeit.  Jā, un, protams, absolūti lieliskā skābu kāpostu zupa, visu cieņu pavāram. Tik nākamreiz, kad tiešām laipnā un ļoti jaukā viesmīle paprasīs, vai gribam maizi, es teikšu nē - jo šis ir viens no tiem gadījumiem, kad par maizi ir jāsamaksā atsevišķi - un lats par pāris bagetes un vienkāršākās rupjmaizes šķēlēm ir, manuprāt, par daudz (un vispār man nepatīk, ka par maizi prasa piemaksāt, tāds nelāgs nestils, jo īpaši, ja, maizes groziņu piedāvājot, nepasaka, ka tas ir par papildus samaksu). Jā, un arī, lai cik jauka viesmīle nebūtu, dzeramnaudu neatstājām - jo jau rēķinā ir 10% "restorāna uzcenojums", kas, manuprāt, ir samērā patizls formulējums - varētu padomāt, ka visam pārējam nav nekāda uzcenojuma un tā vispār ir labdarības "zupas virtuve".  Renata (oficiantes vārds ir izlasāms uz čeka, manuprāt, jauki), piedod, ceru, ka no tiem 10% tiešām kas atlec arī apkalpojošajam personālam.

Bet kopumā nav slikti. Tiešām. Paldies par zupu :) 

Čehijas noskaņas Rīgas centrā. Sveiks, Šveik! - Stabu iela 23

Mācieties no manām kļūdām, ne savējām - ja garastāvoklis ir neglābjami draņķīgs, nekādā gadījumā nedrīkst iet un meklēt jaunus krogus. Pirms pāris gadiem tieši tā sabojāju visu priekšstatu par jauko čehu krodziņu Sveiks, Šveik! - aizgāju nīgra, nekas nepatika, mūzika par skaļu, alus dvinga par stipru, virtuve pārāk kaitinoša... Nekas no tā visa nav taisnība. Tieši pirms Jāņiem izdomājām, ka dosim "Šveikam" vēl vienu iespēju, kas bija ļoti prātīga doma - alus izvēle gana korekta, ēdienkarte iepriecinoša un uzjautrinoša vienlaicīgi, turklāt terase uz Stabu ielas ir pietiekoši kolorīts risinājums.

Sveiks, Šveik! sevi pozicionē kā čehu krogu, turklāt uzsver - "nākamais tūvākais krodziņs, kas ir līdzīgs šīm,
atrodas Prāgā" (citāts no mājaslapas, apsveru iespēju piedāvāt salabot viņiem tekstus, kas vismaz pareizrakstības ziņā ir dramatiski). Nu un melots tur nav ne grama - čehu alus, čehu virtuve, knēdeļi, fundamentāli gaļas kalni, viss ir sātīgs un riktīgi dūšu piesienošs. Protams, jāatzīmē arī pat ļoti draudzīgās cenas, smaidīgās oficiantes un visnotaļ mierīga atmosfēra. Nokāpjot pagrabstāvā, varēs arī sasveicināties ar pašu krietno kareivi!

Mūžīgā klienta šķīvis.

Vasaras sezonā, ja paveicas, var dabūt galdiņu āra terasē, savukārt iekštelpas ir izkārtotas divos stāvos, dominē sarkanie ķieģeļi, vecināts koks, pieklusināts apgaismojums un neuzbāzīga mūzika. Trepes gan ir pietiekami stāvas, lai ar alus garšošanu īpaši neaizrautos, kaut gan ko garšot tiešām ir - pirmkārt jau pārstāvētas klasiskās čehu darītavas ar  Staropramen, Bernard, Kozel, Pilsner Urquell aliem, ir arī pa starptautiskai notij kā Hoegaarden, dabūjami arī vietējo darītavu brūvējumi. Madonas alus gan vairs dzērienu sarakstā nav, par ko nedaudz žēl - tomēr savā ziņā eksotika.

Ēdienkarte ir nopietna folianta biezumā - visa veida siltās un aukstās uzkodas, dažādas zupas, protams, ka knēdeļi un dažādā formātā pagatavotas vistu iekšas, sava sadaļa ir arī veģetāriešiem, kādā brīdī var pat apjukt - nez, ņemt paipalu seno čehu gaumē vai varbūt Morāvijas podiņu? Sautētu trusi? Cūkas stilbiņu? Alus gulašu? Tiesa, uzreiz jāatzīmē - apetītei, apmeklējot Sveiks, Šveik! jābūt labai, jo porcijas ir gana pamatīgas. Tā kā "Šveikā" ieradāmies pavakariņot nākamajā dienā pēc draugu kāzām (vēlreiz - laimīgu dzīvošanu Laurai un Edmundam!), uz pārāk ekstravagantiem gastronomiskiem atvēzieniem īsti spējīgi nebijām. Drīzāk pavisam vieglām vakariņām... un alum :)

Baraviku zupa maizes podiņā.

Knēdeļi ar baraviku mērci.

Uzkodām izvēlējāmies "Mūžīgā klienta šķīvi" (Ls 3,50) ar visādiem Latvijā tapušiem sieriem, gaļas izstrādājumiem, viegli iemarinētiem gurķiem un mārrutkiem. Mani uzrunāja baraviku zupa maizes podiņā (Ls 3,50) - izrādījās, ka pēc konsistences tas vairāk ir sautējums, ne zupa, taču ļoti garšīgi un ar gana pamanāmu baraviku dominanti. Un tā taču ir šarmanta iespēja - reizē ar zupu nograuzt arī "šķīvi". Dainim bija kartupeļu knēdeļi ar baraviku mērci (Ls 2,60) - smaržīgs un gards ēdiens. Tā kā gaļas norma tika izpildīta jau ar uzkodu šķīvja likvidēšanu, uz citu reizi atlikām pēc seno čehu receptēm taisīto desiņu nogaršošanu, taču piedāvājums izskatās gana daudzsološs.

Sveiks, Šveik! noteikti ir vieta gaļas ēdienu un alus cienītājiem, tāpēc tur jāiet gana izsalkušiem un izslāpušiem. Un kopā ar draugiem - jo ēdienkartē ir visādi piedāvājumi tieši lielākām kompānijām, visādas pannas un kas tik vēl viss ne. Jā, un galīgi par ļaunu nenāktu pirms tam pārlasīt Hašeku.

Ligzda Matīsielas debesīs. Ecocatering Telpa - Matīsa iela 8

Vienā brīdī attopies - vasara ir klāt. Un tāpēc ir jāmeklē vietas, kur pavakariņot zem skaidrām debesīm, ārpus telpām, turklāt, ņemot vērā krusas pēdējā laikā arvien pieaugošo koeficientu saulaino dienu bilancē - tomēr zem jumtiņa. Lielākā daļa Rīgas krogu un restorānu, iestājoties pašam siltākajam gadalaikam, kaut kā pamanās savu iespēju robežās atvērt terases - par ko liels paldies. Taču, būsim reālisti - ja piektdienas vakarā vai sestdienas pēcpusdienā ļoti gribas pasēdēt ārā, paēst un iemalkot kādu dzērienu, konkurence ir liela.

Par Ecocatering biju dzirdējusi gana daudz, arī garšojusi visādus ievērības vērtus našķus viņu izbraukumu virtuvēs Kalnciema ielas tirdziņā un Berga bazāra Bazārā. Lasījusi visu ko par jauno, ambiciozo "šefu" Rihardu Frīdenbergu Kalniņu. Un no draugiem un paziņām saklausījusies  par Ecocatering pusdienu vietu Matīsa ielas plašajā pagalmā, tieši pretī Vidzemes tirgum kā ko tādu, ko neapmeklēt būtu vienkārši noziegums. Vārdā Telpa.  Tomēr bija jāpienāk īstajam brīdim, lai nolemtu - tieši tā būs mūsu izvēle sestdienas nesteidzīgām "pēcpusdieniņām" (pēc n-to svītrojumu izdarīšanas paši-zināt-kā biļetenos, vēlīnas pastaigas pa Rīgas piekarsētajām ielām un arvien pieaugošas vēlmes atkrist kaut kur ēnā un iedzert ko spirdzinošu).

No aizkulisēm.

Pirmā reize Ecocatering Telpā ir kā došanās nezināmajā - skaidrs, ka jāiet iekšā pa noplukušajām durvīm, jākāpj augstu pa dienvidnieku stilā apbružātajām kāpnēm, kur blakus karājas velosipēds, un tad pēkšņi uzsmaida trekns eņģelītis pašu debesu ieskauts. Pirms doties iekšā gaitenī, pametiet skatu pa labi - logs ir vesela mākslas darba cienīgs. Uzreiz uz durvīm arī nepretencioza zīmīte ar telefona numuru Telpas rezervācijām. Atzīšu, ieejot iekšā, pirmajā brīdī apjuku - uzreiz aiz sliekšņa sagaida siltas un aukstas ēdiena paplātes, aiz stūra paveras terase, uz kuras dzērienu krūkas ar piparmētru lapiņām. Paguvu padomāt - nav mums lemts satikties, droši vien kāds korporatīvais pasākums. Izrādās - nē! Tā ir Telpas ikdiena. Samaksā "piecīti" un ēd, kamēr vairs nelien. Ledus ūdeni ar piparmētrām arī dzer par to pašu cenu. Ja gribas kādu citu dzērienu, būs jāpiemaksā, virs bāra letes plaukti ir gana  pilni. Alus krāns gan pagaidām tikai viens - vecā, labā "tērvetīte" (puslitrs - Ls 2). Sauciet to kaut vai par tik modīgo "branču". Blondā viesmīle uzsver - no šejienes neviens neaiziet nepaēdis. Pat baloži mierīgi klīst starp neskaitāmajiem galdiņiem un milzu podos sastādītām puķēm un kokiem.

Maza daļa no plašā piedāvājuma. 

Telpas piedāvājums ir veģetārieša sapnis. Un ne tikai veģetārieša - vasaras karstumā gaļa nudien nav tas vēlamākais sabiedrotais, lai cik dziļi zemapziņā nebūtu iesēdies šašliku un citu grilētu lopiņu fragmentu vilinājums. Virtuves piedāvājumā dominē graudaugi, dažādi dārzeņi, zaļumi un nedaudz izcila siera. Ir arī pa putna gabalam - vismaz man šķita, ka tā vista nav gluži no rūpnieciskajiem būriem nākusi. Taču pievērsīšos tuvāk ēdienam - izvēle ir gana plaša, mūsu apmeklējuma brīdī galda karalis bija lēcas, ar kazas sieru un rukolu galma, kā arī dažnedažādāko piedevu klātbūtni. Lai arī pie katra ēdiena nav paskaidrojumi, kas tūlīt nonāks jums vēderā, viesmīļu pulciņš ir gatavs visu apstāstīt.

Atzīšu, ka vismaz man absolūtais favorīts bija vienīgais "siltais" ēdiens - lēcas ar kazas sieru, sparģeļiem un vēl dažādiem garšaugiem. Lai arī tik ļoti iemīļotie sparģeļi konsistences ziņā sajūtami nebija, tomēr savu īpašo garšu tie piešķīra. (Starp citu, sparģeļiem Latvijas lauksaimniecības vēsturē bija ļoti būtiska nozīme, žēl, ka šis specifiskais un laiku paģērošais, kaprīzais dārzenis nav atkal atgriezies zemnieku ikdienā). Nu un tad tālāk - lēcas ar baklažāniem, pupiņas ar bietēm, pērļu grūbas ar lakšu pesto un paipalu oliņām, mocarellas siers no kazas piena ar pesto, lēcas ar Parmas sieru un rukolu, kuskuss ar al dente dārzenīšiem un granātāboliem... atzīšos, es vairs neatceros visas kombinācijas.  Taču, ieliekot pa nepilnai ēdamkarotei šķīvī no katra paēdiena (izņemot pastas salātus, kas ir viens no

Personīgās preferences.

retajiem ēdieniem, no kura mēģinu izvairīties jebkādā izpildījumā), šķīvis pilns un tad var sākties degustācija. Ak, gandrīz aizmirsu vienu no krāšņākajiem gastronomiskajiem darinājumiem - karamelizētajiem sīpoliem aveņu mērcē! Par tiem pie sevis nosmējos: ja līdz šim dzirdēts, ka ketčups ir glābējs neēdamu ēdienu gadījumos, tad ar šiem sīpoliem varētu apēst jebko, ko pat etiķaina tomātu mērce neglābj. Jā, un vēl par lēcām - mani tiešām priecē, ka arvien vairāk līdztekus tradicionālajai trīsvienībai kartupeļi/ rīsi/ pasta restorāni piedāvājumā iekļauj lēcas, bulguru, grūbas, pupas un pupiņas, kuskusu....

Telpas ar karoti pasmeļamā ēdienkarte ir īsta bauda - garšo, izgaršo, katrs kumāss ir savādāks, taču nevienā neiztrūkst koncepts - spēcīga pamata garša, pāris virsnotis, reizēm žonglēšana ar konsistenci (ar bietēm sajauktās pupiņas man bija par cietu, taču tā ir gaumes lieta, Dainis bija sajūsmā), tajā pašā laikā bez neprātīgām virāžām, viss ļoti saprotams. Starp citu, ar garšošanu ieteicams neaizrauties, vietas desertam (kā ar mums tas gadījās, ābolu pīrāgs palika neaiztikts) var arī nepietikt.

Telpa ir vieta, kur iet ar draugiem, nesteidzīgi iesēsties terasē, vērot ugunsdzēsēju mašīnu histēriju, Vidzemes

Telpas terase. Tā, lai jūs neapmaldītos :)

tirgus garāmejošo kolorītu, ļauties gastronomiskam laiskumam. Pagaidām absolūti oficiāli neapstiprināta informācija - tuvākajā laikā esot gaidāmas nelielas izmaiņas -  "branča" piedāvājums būs tikai līdz plkst.17, pēc tam tiks ieslēgta grila ēdienkarte. Sekojiet jaunumiem mājaslapā.  Viņiem ir arī Twitter konts. Ja jau gaļa, tad nepieciešams arī alus, cerams, ka tā piedāvājums kaut nedaudz paplašināsies :) Un noteikti būs jāiet pārbaudīt, kas īsti būs tajā grila piedāvājumā - mājaslapā tiek solīts, ka visas ēdiena sastāvdaļas ir ekoloģiski tīras. Zinot, cik fantastiskus "šerolē" steikus un dažādas gardas jēra daļas piedāvā Latvijas zemnieki, Telpas cilvēkiem ir plašs lauks, kur izvērsties. Ko arī novēlu - kvalitatīvu ēdamvietu nekad nevar būt par daudz, pat tik mazā galvaspilsētā, kāda ir Rīga. 

_____________________________________________________
Bildes šoreiz ir izcili bēdīgas, kas nozīmē, ka ir jāmaina telefonu, ja negribas līdzi kameru staipīt. Jā, negribas :)  Tomēr man gribējās parādīt kaut nojausmu par to, kas ir Telpa. Tāds izaicinājums rūpnīcas Veldze paliekām. Vieta, kur atrast savu Telpu. Un sākt apdzīvot to.

Britu virtuve Rīgas centrā. Queens Pub, Antonijas 9. SLĒGTS

Vispār jocīgi ar to tradicionālo britu virtuvi. Ilgāku laika posmu patērējot, tā var sākt kļūt kaitinoša, taču tajā pašā laikā saprātīgos daudzumos tā ir ļoti mājīga, vienkārša un pavisam noteikti - latvietim saprotama. Lai arī pavisam nesen dažas dienas pavadījām Londonā un pārmaiņas pēc "nešļūcām pa kreisi" uz visādām indiešu vai taizemiešu ēstuvēm, tā vietā spītīgi ieturoties kārtīgos angļu pabos (visi fish'n'chips, bangers and mash, sendviči etc), kā rezultātā kādu laiku to visu it kā nevajadzētu gribēties, tomēr gastronomiskās alkas ir tāds grūti prognozējams pasākums.

Līdz ar to, kad 1.maijā bija jāsaprot, kur var pasēdēt saulainā terasē, pie viena droši novietojot velosipēdus, pēc neliela riņķīša izmešanas izvēlējāmies Queens Pub, to, kas Antonijas ielā 9. Jā, turpat, kur sensenos laikos dzīvoja lieliskais restorāns Botānika (nupat jau tas sāk kļūt par sliktu stilu, gandrīz katrā ierakstā raudāt par šīs ēstuves bēdīgo galu, bet turpmāk mēģināšu valdīties; šis gan nav solījums). Šī nebija pirmā reize, kad tur iegriezāmies - alus izvēle ir ļoti pieklājīga, ap trīsdesmit vai pat vairāk zortēm, tur ir dabūjams pat mans mīļais Boddingtons eils (Ls 2,60 par pinti). Piebildīšu, ka arī vīna un citu dzērienu cienītāji var izvērsties. Un arī ēdienkarte ir gana iedvesmojoša, vismaz iepriekš viss tur garšotais ir gana augstā līmenī. Jā, un tā kā šī vieta sevi pretenciozi prezentē kā britu krogu, tur var pretendēt arī uz britu virtuvi. Bet par to nedaudz vēlāk.

Tumšajā gadalaikā no nokrišņiem un brāzmām var patverties pagrabstāvā izkārtotajās telpās, kur valda

vecināts koks, tumši sarkanas ādas mēbeles, no televizoriem rēc sporta komentētāji un atmosfēra ir kā jau tādā normālā britu pabā. Neuzspēlēta un vienkārša. Tagad klāt ir saule, silts vējiņš un atvērta terase - ar ērtiem zviļņiem, stabiliem galdiem un lielisku skatu uz Antonijas ielu. Viesmīles ir profesionālas un nemanāmi klātesošas, tā radot sajūtu, ka tiešām esi tur gaidīts.Neuzkrītoši tiek pasvītrota britiskā ievirze - piemēram, gaidot ēdienu, var iepazīties ar dažādiem interesantiem faktiem par karalieni Elizabeti II. Nenoliedzami izglītojoši.

Pīrāgs ar siera un sēņu pildījumu

Vispār es pieļauju, ka man ir slikta britu pīrāgu karma. Londonā es tos medīju, medīju, taču dabūju tikai neilgi pirms prom braukšanas - acīmredzot, tik iecienīts paēdiens, ka jau ap septiņiem vakarā krājumi beigušies. Kas tad ir britu pīrāgs? Pavisam noteikti tas sastāv no mīklas (visbiežāk - kārtainās) un kaut kāda pildījuma. Taču izpildījums var pat ļoti atšķirties. Tik ļoti, ka no sākuma, saņemot savu pasūtīto sēņu un siera pīrāgu (Ls 4,50), gribēju sūtīt pavāru stažēties Londonā. Tātad - kas ir jāzina par britu pīrāgu. Tas var būt tradicionāls pīrāgs, kādu mēs to saprotam - apaļš mīklas veidojums ar visu ko garšīgu iekšā. Tieši tāds man viņš patīk, garšo un bieži vien gribu vēl.  Taču pastāv arī versija, ka garšīgais ir iekrāmēts keramikas bļodiņā un pārsegts ar mīklas cepuri (pastāv pamatotas aizdomas, ka versiju varētu būt ļoti daudz, un es te pat nerunāju par pildījumu). Lūk, un tādu pīrāgu piedāvā Queens Pub, nu, vismaz to, kas ar sēnēm un Čedaras sieru (ir vieta eksperimentiem - pieejami vēl trīs citi dažādi pīrāgu veidi). Vismaz konkrētais ēdiens man vairāk atgādināja žuljenu, tāpēc nācās viesmīlei prasīt karotīti. Tomēr, ja neskaita personīgo nezināšanu, kā rezultātā nedabūju cerēto, bija garšīgi.

Grieķu burgers

Tā kā noskaņojums uz smalkajām matērijām nebija arī manam mūžīgajam līdzgaitniekam, viņa izvēle bija hamburgers grieķu stilā - ar fetas sieru un jēra gaļu (Ls 4). Queens Pub vispār piedāvā visādus interesantus hamburgerus, ir pat ķīniešu hamburgers ar šitake sēnēm! Lūk, un tas hamburgers bija pavisam labs un gards - ierastās bulkas vietā bija maizīte ar kraukšķīgu garozu, kas attāli līdzinājās nelielai ciabatai, siers un gaļa, kā arī dārzeņi netika žēloti. Jā, un vēl gardais Boddingtons, un ārā saulīte, un vispār brīvdiena nedēļas vidū... Forši.


Pieļauju, ka šī būs viena no terasēm, par kurām Antonijas ielā visu vasaru notiks cīniņš. Vismaz es plānoju tur iegriezties vēl kādas reizies - man ļoti interesē, kā izskatīsies "zivs ar fritiem", kas aizdomīgi izklausās pēc fish'n chips lokālās versijas. Un vēl ceptais Čedaras siers. Un visādas zupas. Un tie pārējie pīrāgi. Jā, un ja vēl uz galdiem parādīsies HP klasiskā mērce, īsta britu kroga sajūta būs garantēta.

Laba alus pārstāvniecība. Valmiermuižas tirgotava - bufete, A. Briāna iela 9a

No sākuma bija neliels veikaliņš, kurā tirgoja alu. Nenoliedzami, ļoti labu alu. No Valmiermuižas. Pamazām veikaliņš sāka paplašināties - līdz ar visādām tepat, Latvijā tapušām ēdmaņām plauktos parādījās arī tējas, dažādi vaska nieki, skaistuma lietiņas, pirtsslotas un kas tik vēl ne. Vēlāk, gluži neuzkrītoši pa vienam vien ieradās galdiņi - ielavījās viens, otrs, vasarā pa pārītim iekārtojās arī ārā, Briāna pasāžā. Tieši blakus Fontaine Deli Snack Rīgas franšīzei. Galdu kļuva arvien vairāk, vaska sveču - mazāk. Nu jau veiksmīgi aizvadītajā ziemā Valmiermuižas alus pārstāvniecība Rīgā ir piedzīvojusi vērienīgas pārmaiņas un no pašu darītā alus un citu labu lietu tirgotavas kļuvusi par vērā ņemamu krodziņu, kas piedāvā pārbaudītu Latvijas garšu un kvalitāti. Turklāt jāatzīmē - par visnotaļ demokrātiskām cenām.

Valmiermuižas alus darītava cienītāju sirdis iekarojusi jau pirms vairākiem gadiem. Visticamāk, katram no alus garšotājiem personīgā vēsture ar Valmiermuižu veidojusies savādāk, man atmiņā palikušas degustācijas jaunu alus šķirņu izstrādei no 2010.gada tolaik vēl pilnu krūti elpojošajā Rock'n'Riga (RIP). Un lielie prieki, kad Valmiermuiža savu Rīgas pārstāvniecību atvēra pilsētas rajonā, kura tuvumā pati uzturos vizbiežāk. Un tagad prieki, atgriežoties pārstāvniecībā pēc nelielas pauzes un redzot izmaiņas, ir vēl lielāki, jo šajā pilsētas rajonā, un varbūt pat visā pilsētā tiešām pietrūka līdzīga iestādījuma, kur gardu muti paēst un alu nodzerties.

Jāatzīst, es neesmu sajūsmā par formātu, kurā galdiņi ir blakus veikala letei un gardumu pircēji lūr manā šķīvī. Taču Valmiermuižas pārstāvniecībā risinājums ir gana pārdomāts, lai veikala pircēji un krogus mēbeles viens otram netraucētu. Lete ar lielo vitrīnu, kur var atrast labas lietas no Latvijas ražotājiem - dažādus sierus, žāvējumus, kūpinājumus, konservus, ir arī medījumi un, protams, "izlejamais" alus -, ir no kroga daļas nodalīta ar aizslietni. Mīkstās mēbeles, tumšs koks, klusināti un piesātināti toņi - Valmiermuižas interjera autors ir turējies pie pārbaudītām un klasiskām vērtībām, atsvaidzinošus akcentus piešķir dzīvie un zaļojošie dīgsti, piemēram, zirnīšu kušķi stikla glāzītēs. Vienkārši un gaumīgi.Turklāt vasarā darbosies arī āra terase.

Zirnīšu & spinātu krēmzupa, fonā - skābu kāpostu virums.

Protams, pavēlnieks Valmiermuižas virtuvē ir alus - tas atrodams ne tikai glāzēs un kausos, bet arī otrajos ēdienos un pat desertos. Ar aktuālo alus piedāvājumu var iepazīties mājas lapā, protams, jārēķinās, ka uz vietas pārstāvniecībā kāda no šķirnēm var būt izbeigusies. Valmiermuižas kūrētāji ir gana draudzīgi - vietu blakus Latvijas ziemeļos saražotajam atradis gan spēcīgais Brenguļu alus, gan Iļģuciema medalus. Piedāvājumā ir arī dažādi Latvijā ražoti mājas vīni un sidri, kā arī nelielās partijās gatavoti dažādi uzlējumi, degvīni un liķieri. Gana plašs ir arī bezalkoholisko dzērienu klāsts - zāļu tējas, svaigi spiestas sulas, kvass un kafija dažādām gaumēm.

Siera izlase. Sastāvdaļas var mainīties.

Taciņa uz Valmiermuižas pārstāvniecību jau iestaigāta, līdz ar to šis tas jau nobaudīts un atzīts par labu esam. Zaļo zirnīšu un spinātu krēmzupa (Ls 3,20) smaržo un garšo pēc īstas vasaras - maigo dārzeņu garšu papildina svaigā siera krēms, savukārt skābu kāpostu zupa (Ls 3,50) derēs tiem, kas izbadējušies, nosaluši vai vienkārši vēlas ko kreptīgu. Noteikti vērts pagaršot kazas siera salātus (Ls 3,60), kas aizdarīti ar anšovu mērci un visādām citām garšīgām lietām - viegli un vienlaikus garšām bagātīgi. Ja pasēdēšana pie alus kausa ievelkas, droši var ņemt vai nu Latvijas sieru izlasi (Ls 2,20), kas tiek pasniegta ar alū sautētiem sīpoliem, gaļēdāji novērtēs gaļas izlasi, turklāt droši var palūgt pie bāra sagriezt jebkuru no vitrīnā atrodajamiem našķiem, piemēram, medījumu. Īpaši gribas atzīmēt grauzdiņus (Ls 2,20) - aizmirstiet par eļļā noslīkušajiem kubiciņiem ar ķiplokiem, šeit grauzdiņi ir drīzāk kaltēti, netrekni un turklāt komplektā nāk zilā siera mērce! Par plīstošiem traukiem var neuztraukties - uzkodas tiek pasniegtas uz dažādi apdarinātiem koka dēlīšiem. Taču mans lielākais gastronomiskais pārsteigums Valmiermuižā - tik prastās un nepelnīti aizmirstās kartupeļu klimpas. Liriska atkāpe - cik līdz šim bija nācies saskarties ar kaut ko klimp/knēdeļveidīgu, tas beidzās ar "nekad vairs!". Priekšstati tika laboti Itālijā, kur beidzot sadūšojos pagaršot gnoči (kartupeļu klimpu radinieki) un tajā brīdī nesapratu, kā varēju bez tiem dzīvot. Lūk, un Valmiermuižā var dabūt kartupeļu klimpas sēņu mērcē ar vītinātu briedīti un cieto sieru. Mmmm. Nopietni, ja arī jums ir aizspriedumi pret klimpām, šeit tos var pavisam vienkārši labot. Vēl - ja tikai sākat iepazīties ar Valmiermuižas piedāvājumu, noteikti palūdziet drabiņu cepumus. Lielisks našķis, turklāt idejiski absolūti atbalstāms kā bezatlikumu ražošanas produkts. Pajautājiet, kas tas īsti ir - būsiet pārsteigti. Pagaidām ēdienkarte nav diez ko plaša, bet, un es atkal atkārtošos - tas arī nav nepieciešams, jo vismaz es krietni vairāk uzticos ēdinātavām, kur ir maza izvēle, kas liek ticēt, ka produkti nebūs aizstāvējušies pašā tumšākajā stūrī. Nu un, ja vēl ar šo nepietika -   ar visu ēdienkarti var iepazīties mājaslapā. Par alu es neko neteikšu - katram ir savi alus dzeršanas paradumi un iemīļotākās garšas, es parasti izvēlos gaišo filtrēto, taču arī šī izvēle nav akmenī cirsta un visi Valmiermuižas ali ir gana labi, lai neraudātu arī gadījumos, ja iemīļotā zorte ir jau izdzerta.

Kad ir jāiet uz Valmiermuižas pārstāvniecību? Vispirms jau - kad gribas alu, ko, protams, var iegādāties arī līdzi nešanai dažādos formātos, turklāt pieejams arī aprīkojums lielākām balītēm. Vēl - kad gribas pasēdēt ar draugiem - tiesa, jārēķinās, ka lielākām kompānijām, ja iepriekš nav pieteikta rezervācija, atrast vietu var būt problemātiski. (Un vispār, ir vērts šeit un ne tikai šeit izmantot iespēju galdiņus rezervēt, tas parasti atvieglo dzīvi. ) Un noteikti tad, kad gribas garšīgi paēst. Un alu. Un pēdējais ar katru dienu arvien vairāk kļūs aktuāli, jo beidzot nav šaubu - priekšā ir skaista, koša un silta vasara.

Vairāk steiku, vairāk alus. Steaks & Beer, Aldaru iela 11

Brīdī, kad bija jāizvēlas vieta pasēdēšanai ar draugiem ar uzstādījumu "alus" un labas vakariņas, nedaudz apjuku. Pirmais, kas nāca prātā, protams, bija "Pie Kristapa kunga", beļģi "Bon Vivant", nedaudz novārtā pamestā "Lidojošā varde", taču alkas pēc kaut kā jauna, nezināma, bija tik lielas, ka nosvērāmies par labu paziņu ieteiktajam "Steaks& Beer" (Aldaru 11). Kopumā - ēst ir garšīgi, alus izvēle ir maza, vietas arī ļoti maz - vismaz pirmajā stāvā, jo mūsu četru cilvēku kompānija nebija arguments ieslēgt gaismu vienu līmeni augstāk. Turklāt, ņemiet vērā - tas ir sporta bārs, kas nozīmē, ka pie bāra letes bariņš vīriešu pašos spēka gados fanos par futbolu, hokeju vai vēl kaut ko citu, visādi skaļi uzvedīsies un arī citādi uzturēs visnotaļ skaņu pārpilnu atmosfēru.

Pati vieta ir tiešām miniatūra, iekārtojusies mazā namiņā, tieši blakus visiem pazīstamajam "I Love You". Pirmajā stāvā ir četri vai pieci galdiņi, pie kuriem vairāk par četriem cilvēkiem nesasēsties, lielākā rosība notiek pie bāra letes. Pēc visa spriežot, ir reizes, kad gaļa tiek uzcepta sanākušo acu priekšā, jo grils ir pie bāra, taču mums to vērot darbībā neizdevās. "Roku nomazgāšanas" stūrītis ir pagrabstāvā, kur jākāpj lejā pa spirālveida kāpnēm, turoties pie trošu margas. Muzikālais noformējums - absolūti nepretenciozs, ar noslieci populārās mūzikas virzienā. Vizuālais noformējums - dominē dažāda sporta atribūtika, taču es pat necentīšos izlikties, ka saprastu, vai tās šalles un vimpeļi simbolizēja piederību kādam futbola klubam vai kādai hokeja līgai. Boksa cimdus gan atpazinu.

Nenoliedzami, būtu naivi cerēt, ka vietā, kuras nosaukumā skaidri pateikts, ka būs steiki un alus, gaidīt kaut ko līdzīgu "S.Brevinga salonam" ar vairākiem simtiem alus šķirņu, taču ieraugot, ka piedāvājumā ir vien "Aldaris", "Carlsberg" un vēl kaut kas tamlīdzīgs, uz brīdi iestājās apjukums, līdz sev par laimi pamanījām "Užavas" alus krānu. Tātad, vismaz viens alus noteikti ir. Savukārt steiki šīs iestādes izpratnē

ir liellopa fileja dažādās mērcēs. Kas ir pozitīvi, jo, lai sabojātu liellopa fileju, ir ļoti jāpacenšas, ko, par laimi, neviens kā izaicinājumu nebija uztvēris.

Izvēlējos liellopa filejas steiku ar pašu mājās taisītu BBQ mērci (ap Ls 7), lai arī neviens neprasīja, kādu tieši to vēlos, tomēr izdevās nobļauties, ka "man, lūdzu, tādu asiņaināku". Tādu arī dabūju - apkārt kraukšķīgi apceptu, iekšā vēl sārtu, mērce bija gaumīgi rūgteni dūmaina, kas pareizi kontrastēja ar gaļas maigo garšu, ar garšvielām nebija pārspīlēts. Piedevās dabūju kartupeļu biezeni (vairāk tādā kā īru gaumē, ar bekonu un sīpoliem) - jo kroketes bija beigušās. (Sk.1.attēlu, atvainojos par kvalitāti, jo fotografēts ar telefonu). Vispār jāatzīst, ka daudz kas no ēdienkartē piesolītā dabūjams nebija, jo, kā izrādās

, piedāvājums tiekot mainīts, taču tas, kas tika atnests uz šķīvjiem, bija ļoti garšīgi. Piemēram, pīles zupa (ap Ls 3 - 4, sk.2. bildi) - sātīgs buljons ar visādiem makaroniem, sēnēm un sēkliņām, atzīšos, sastāvdaļas pat neatceros - austrumu virtuve nav mana stiprā puse. Labs bija arī liellopa burgers - uz vietas cepta, svaiga maizīte, dāsns dažādu dārzeņu klāsts un pareizi sacepta kotlete, klāt piedevās - uz vietas gatavoti frī kartupeļi. Sieru izlase (ap Ls 5) bija žanrā viens no labākajiem piedāvājumiem, ar maigu kazas sieru, mīksto sieru izlasi, šķiet, lielākoties tie bija Latvijā ražotie sieri, tostarp Trikātas Blue, par ko liels prieks. Par Cēzara salātiem gan galdabiedrene sarauca degunu, bet es jau esmu samierinājusies, ka, ja ir īpašas gaidas no šī ēdiena, labāk Rīgā to nepasūtīt, līdz ar to šis aspekts tālāku iztirzāšanu neprasa.

Romantiskam vakaram divatā - absolūti nepiemērota vieta. Iet kopā ar draugu kompāniju (nelielu kompāniju) iedzert alu un garšīgi paēst - gluži piemēroti. Es plānoju tur vēl noteikti atgriezties, kad ļoti gribēsies ēst, jo gribas pagaršot arī pīles kāju un vēl visu ko interesantu. Rēķinieties ar pārēšanos. Labu apetīti! :)

Sociālajos tīklos "Steaks&Beer" dzīvo Twitter un Facebook.