Alus pilsēta. Stargorod - Republikas laukums 1

To, ka jau vairākus mēnešus Rīgā ir atvērta čehu alus darītava - restorāns "Stargorod", šķiet, pamanījis vai katrs regulārs Vecrīgas apmeklētājs, manot pa ielām klīstošas, īsos un kuplos bruncīšos tērptas meitenes cūkas pavadībā. Vismaz es jautro kompāniju esmu satikusi vairākkārt, un, atzīšu, šī ir viena no tām retajām reizēm, kad šāds mārketings attiecībā uz mani ir nostrādājis. Alus = labi. Austrumeiropas virtuve = reizēm labi. Šodien bija tā diena, kad pēc izriņķotiem padsmit kilometriem ar velosipēdiem vajadzēja atrast kaut ko, kur paēst, bet ne pie baltiem galdautiem. Turklāt jāņem vērā svētdienas apgrūtinājumu (ja man šajā jautājumā būtu teikšana, es drīzāk piekristu, ka krogi ir slēgti pirmdienās, taču ne svētdienās, kad pat ļoti negribas mājās gatavot).

Bioētika. 

"Stargorod" it kā ir Rīgas centrā, bet tajā pašā laikā arī nedaudz nekurienē - uz stūra pie "cukurtrauka" un "skābbarības torņa" jeb, ja bez kodētiem nosaukumiem - pie Uģa Šēnberga projektētās celtnes Daugavas malā un Zemkopības ministrijas. Lēnām ripinoties pa bruģētajām ieliņām un izvairoties no pēkšņām plaknes transformācijām, kā arī suņu pastaigu artefaktiem, tuvojoties "Stargorod" okupētajam senajam Rīgas fortifikācijas namam jau gaisā jūtama ēdiena smarža, turklāt tāda dikti uzmācīga. Iebraucot pagalmiņā top skaidrs aromāta avots - stiklotā kastē lēni griežas vesels cūķis. Neesmu veģetāriete, bet kaut kas tajā visā man nešķita pareizi. (Kā vēlāk uzzināju, cūķis tikšot pasniegts galdā vakarpusē - mēs gan to nesagaidījām). Velostāvvietas nav, taču riteņus var pieslēgt pie metāla žoga, tieši pie logiem. Logi ir lieli - skatoties iekšā pēkšņi apjaušam, ka, iespējams, brīvu vietu vairs nebūs. Ārā ir 23.februāris, kuru zināma populācijas daļa joprojām atzīmē, turklāt pa vidu visam joņo klauni, rēgojas kontrabasa grifs un zāle ir, vai!, cik pilna.

Ieejot iekšā, sagaida recepcioniste un bikls garderobists. Uzreiz atmiņā ataust Tallinas "Beer House", arī tur nelaiž iekšā, kamēr mantelītis nav nodots pieskatīšanai. Šķiet, mums paveicies - lai arī pēc recepcionistes reakcijas var nojaust, ka ierašanās bez rezervēta galdiņa nav "ierastā kārtība", tomēr vieta mums atrodas. Pirmajā stāvā (dedukcija ir uzdevumu augstumos, līdz ar to izsecinu, ka kaut kur, visticamāk, ir arī otrais un, iespējams, citi stāvi).

Zāle, kur mūs aizved, ir milzīga. Perifērijā vīd lielie alus katli, pie daža galdiņa piesieti baloni, joprojām apkārt

joņo klauns, meitenes ar ievērojamiem dekoltē nēsā alus kausus. Stūros rēc televizori ar sporta pārraidēm. Vienā brīdī ierodas vokāli instrumentālais ansamblis, stutējot savas;laikam jau Morāvijas inspirētās ādas biksēs ietērptās pēcpuses gandrīz vai man uz pleca. Repertuārā ir viss, sākot no Čeburaškas dziesmas, beidzot ar "Pie Dzintara jūras". Interjerā dominē koks, metāls un pamatīgums. Krēsli ir smagi. Durvis arī. Oficianti - laipni un izpalīdzīgi, gatavi izstāstīt par katra alus īpašībām. Jā, izvēle ir vienkārša - pieejamas tikai trīs alus versijas. Es ņemu pašu vieglāko, "Desmitnieku" - saldens, vienlaikus spirdzinošs, ar knapi manāmu rūgtumiņu. Vēl ir "Lager" (ko nepagaršojām) un "Melnais" kas atgādina kvasu. Alus tiek darīts uz vietas, turklāt, lai neviens nekavētos ar kausu tukšošanu, līdz ar dzērieniem tiek atnests arī smilšu pulkstenis, kas uzstādīts uz 20 minūtēm - pēc "miroņlīnijas" "Stargorod" alus sākot mirt, tāpēc jāizdzer, kamēr pēdējie graudiņi vēl krīt.  Ēdienkarte ir izaicinājums - vispirms ir latviešu ēdieni (ar skābu kāpostu zupu!), tad visādas uzkodas, salātu rindā pasmīnēt liek "Olivjē" salāti, tad vēl zivis, miljons uzkodas, un tad nāk nama lepnums - "Stargorod" specialities. Ļoti daudz gaļas, visādos veidos (bet, starp citu, ir pieejami arī našķi veģetāriešiem, piemēram, kukurūzas vālītes). Adekvāti novērtējot reālās spējas, es izvēlos "Stargorod alus zupu, pasniegtu maizes kukulītī" (EUR 5,40), savukārt Dainis ņem "mājas desu" (EUR 11,90) no īpašā piedāvājuma, kas nav atrodams pastāvīgajā ēdienkartē.

Kārtējā lieliskā iespēja apēst ne tikai zupu, bet arī bļodu.

Zupa ir gluži vai sapņu piepildījums. Spēcīgs buljons, sēņu akcenti, mājas kūpinājumi... un ļoti garšīga maize, kurā ēdiens tiek pasniegts. Līdz perfekcionismam pietrūkst tikai sinhronizācija - es zupu jau gandrīz esmu pieveikusi, un tikai tad atnāk Daiņa ēdiens. Šķīvja nav. Ir dēlītis, kur vienā gropē sinepes, otrā - mārrutki, pa vidu pamatīgs desas riņķis, krāšņi aizdarīts ar štovētiem kāpostiem un pašiem garšīgākajiem kartupeļiem pasaulē (vārīti, pēc tam fritēti). Tā kā oficiants minēja, ka varētu būt par maz piedevu, D. nolēma papildus klāt paņemt knēdeļus (pirmo reizi redzēju šādu knēdeļu variāciju, drīzāk smagi piesmieta maize, nekad vairs) un sālījumus - gurķi bija patiešām lieliski. Ā, un vēl fritētie sīpoli! Ēdiens, ko droši var kvalificēt "guilty

Viss ir gandrīz lieliski. Izņemot tā sauktos knēdeļus.

pleasures" - dietologi raud, kardiologi ķer pēc drapēm... Bet tiešām garšīgi :) Skaidrs, ka tā ir vieta, kur vēlreiz atgriezīsimies. Jo kopumā tas viss izskatās pēc miniatūras Disnejlendas (vai vismaz Lunaparka). Iespējams, kļūdos, taču radās priekšstats, ka ar Čehiju sakara šai iestādei īsti nav, protams, ja neskaita šefpavāru - nauda šīs vietas radīšanai nākusi no Ukrainas, kur ir vēl trīs "Stargorod" ķēdes restorāni (un vēl ir arī ceturtais, Sočos, Rīga ir nr.5). Kas tiešām nesajūsmināja - pirmā valoda, ar kuru pie mums vērsās bija krievu. Pat apkalpojošais personāls, kuram dzimtā ir latviešu valoda.

Kad es atkal apmeklēšu "Stargorod"? Tad, kad kopā ar draugiem gribēsies padzert alu, paēst kaut ko absolūti neveselīgu un vienkārši nomainīt ierasto vidi. Šī iestāde vismaz svētdienā gan bija vairāk tāds ģimeņu pasākums, lielā autostāvvieta bija gandrīz pilna, tomēr man kaut kā salikās, ka vieta, kuras klienta karti vari dabūt tikai tad, ja vienā vakarā esi izdzēris desmit litrus alus, tomēr nav īsti paredzēta bērniem. Un bērnu ēdienkartes arī, starp citu, nav.

"Stargorod" mājaslapu variet izpētīt šeit. Turklāt šī ir vieta, kur svinēt visādus anahronismus. Priekā!

Čehijas noskaņas Rīgas centrā. Sveiks, Šveik! - Stabu iela 23

Mācieties no manām kļūdām, ne savējām - ja garastāvoklis ir neglābjami draņķīgs, nekādā gadījumā nedrīkst iet un meklēt jaunus krogus. Pirms pāris gadiem tieši tā sabojāju visu priekšstatu par jauko čehu krodziņu Sveiks, Šveik! - aizgāju nīgra, nekas nepatika, mūzika par skaļu, alus dvinga par stipru, virtuve pārāk kaitinoša... Nekas no tā visa nav taisnība. Tieši pirms Jāņiem izdomājām, ka dosim "Šveikam" vēl vienu iespēju, kas bija ļoti prātīga doma - alus izvēle gana korekta, ēdienkarte iepriecinoša un uzjautrinoša vienlaicīgi, turklāt terase uz Stabu ielas ir pietiekoši kolorīts risinājums.

Sveiks, Šveik! sevi pozicionē kā čehu krogu, turklāt uzsver - "nākamais tūvākais krodziņs, kas ir līdzīgs šīm,
atrodas Prāgā" (citāts no mājaslapas, apsveru iespēju piedāvāt salabot viņiem tekstus, kas vismaz pareizrakstības ziņā ir dramatiski). Nu un melots tur nav ne grama - čehu alus, čehu virtuve, knēdeļi, fundamentāli gaļas kalni, viss ir sātīgs un riktīgi dūšu piesienošs. Protams, jāatzīmē arī pat ļoti draudzīgās cenas, smaidīgās oficiantes un visnotaļ mierīga atmosfēra. Nokāpjot pagrabstāvā, varēs arī sasveicināties ar pašu krietno kareivi!

Mūžīgā klienta šķīvis.

Vasaras sezonā, ja paveicas, var dabūt galdiņu āra terasē, savukārt iekštelpas ir izkārtotas divos stāvos, dominē sarkanie ķieģeļi, vecināts koks, pieklusināts apgaismojums un neuzbāzīga mūzika. Trepes gan ir pietiekami stāvas, lai ar alus garšošanu īpaši neaizrautos, kaut gan ko garšot tiešām ir - pirmkārt jau pārstāvētas klasiskās čehu darītavas ar  Staropramen, Bernard, Kozel, Pilsner Urquell aliem, ir arī pa starptautiskai notij kā Hoegaarden, dabūjami arī vietējo darītavu brūvējumi. Madonas alus gan vairs dzērienu sarakstā nav, par ko nedaudz žēl - tomēr savā ziņā eksotika.

Ēdienkarte ir nopietna folianta biezumā - visa veida siltās un aukstās uzkodas, dažādas zupas, protams, ka knēdeļi un dažādā formātā pagatavotas vistu iekšas, sava sadaļa ir arī veģetāriešiem, kādā brīdī var pat apjukt - nez, ņemt paipalu seno čehu gaumē vai varbūt Morāvijas podiņu? Sautētu trusi? Cūkas stilbiņu? Alus gulašu? Tiesa, uzreiz jāatzīmē - apetītei, apmeklējot Sveiks, Šveik! jābūt labai, jo porcijas ir gana pamatīgas. Tā kā "Šveikā" ieradāmies pavakariņot nākamajā dienā pēc draugu kāzām (vēlreiz - laimīgu dzīvošanu Laurai un Edmundam!), uz pārāk ekstravagantiem gastronomiskiem atvēzieniem īsti spējīgi nebijām. Drīzāk pavisam vieglām vakariņām... un alum :)

Baraviku zupa maizes podiņā.

Knēdeļi ar baraviku mērci.

Uzkodām izvēlējāmies "Mūžīgā klienta šķīvi" (Ls 3,50) ar visādiem Latvijā tapušiem sieriem, gaļas izstrādājumiem, viegli iemarinētiem gurķiem un mārrutkiem. Mani uzrunāja baraviku zupa maizes podiņā (Ls 3,50) - izrādījās, ka pēc konsistences tas vairāk ir sautējums, ne zupa, taču ļoti garšīgi un ar gana pamanāmu baraviku dominanti. Un tā taču ir šarmanta iespēja - reizē ar zupu nograuzt arī "šķīvi". Dainim bija kartupeļu knēdeļi ar baraviku mērci (Ls 2,60) - smaržīgs un gards ēdiens. Tā kā gaļas norma tika izpildīta jau ar uzkodu šķīvja likvidēšanu, uz citu reizi atlikām pēc seno čehu receptēm taisīto desiņu nogaršošanu, taču piedāvājums izskatās gana daudzsološs.

Sveiks, Šveik! noteikti ir vieta gaļas ēdienu un alus cienītājiem, tāpēc tur jāiet gana izsalkušiem un izslāpušiem. Un kopā ar draugiem - jo ēdienkartē ir visādi piedāvājumi tieši lielākām kompānijām, visādas pannas un kas tik vēl viss ne. Jā, un galīgi par ļaunu nenāktu pirms tam pārlasīt Hašeku.