Pasaules ēdienkarte. International S. V. - Hospitāļu 1

Ir tikai apsveicami, ka krogi un restorāni lauž iemītās takas  - arvien vairāk labas ēdam&dzeramvietas tiek atvērtas tā patālāk no ierastā pilsētas centra. Pārdaugavas republikas aborigēni gavilē jau labu laiku, kopš tur viesus gaida Fazendas filiāle, Vīnoga un vēl vairākas iestādes, taču citos Rīgas rajonos ar kvalitatīvo piedāvājumu ir tā, kā ir (es šobrīd ne par tādām ekskluzīvām vietām kā Mežaparks vai Baltezers). Lūk, un jau gandrīz gadu svētki ir arī Brasā, tiesa, lai arī gandrīz ik dienu staigāju/ braucu garām International S.V., līdz šovakaram nebija sanācies novērtēt, kas tur tāds labs, vai nu bioritmi nebija pareizie, vai arī pēkšņi viss pilns līdz ūkai un mums laipni saka, lai pienākam citu reizi.

Pirms pāris dienām plašākai sabiedrībai tika prezentēts Latvijas restorānu Top 50 (starp citu, ko jūs domājat par šo sarakstu?), par metodoloģiju, ja nav slinkums, var arī pastrīdēties, par rezultātiem arī, taču viens fakts ir neapstrīdams - retajam zināmais International S.V. nepilnu gadu kopš atvēršanas ir iekļuvis godājamā 11.vietā, apsteidzot tādus grandus kā, piemēram,  Neiburgs vai Fabrikas restorāns. Tad nu bija skaidrs, ka beidzot ir jāpaskatās, kas notiek tepat kaimiņos & tāpēc (iepriekšējās pieredzes dēļ) jau ceturtdienas rītā zvanīju, lai rezervētu galdiņu piektdienas vakaram. Pozitīvas sajūtas raisīja jau attieksme - uzreiz man pārjautāja, vai nāksim tāpat, vai ir kāds īpašs notikums, piemēram, dzimšanas diena (es nezinu, kas tāds būtu dzimšanas dienā, vajadzētu pamēģināt :)).  Un vēl pārjautāja, vai labos laikapstākļos gribam sēdēt terasē. Protams, ka gribam.

Cara zivju zupa.

Piektdiena, 5.jūlijs daudziem paliks atmiņā ar pamatīgu svelmi, kam sekoja tikpat pamatīga lietus duša, tiesa, International S.V. tas nerada nekādas problēmas - ir fundamentāli brezenta lietus/saulesširmji, turklāt izvēlēts pats labākais variants - uz tiem negreznojas neviena lielā alus darītāja logo, ieturēti pelēcīgie toņi restorāna garā. Uzreiz par interjeru - terase ir neitrāli skandināviska, arī iekštelpās dominē melnbaltie toņi, augstas dīvānu atzveltnes, spoguļi un fotogrāfijas. Melnbaltas, protams. Krāsas vismaz terasē piedod sīkie ziediņi, garām slīdošie tramvaji un ne tik slīdošais rajona kolorīts.

Pareizās porcijas īstiem gardēžiem, tā īsumā var noformulēt International S.V. piedāvājumu. Viesmīlis, uzzinot, ka esam pirmo reizi, tā arī paskaidro - ēdiena vienā porcijā nebūs daudz, lai vienā vakarā var pagaršot visu ko. Mēs piekrītoši smaidām, galu galā tā ir parastā nelaime, ka pārāk labas garšas dēļ netīšām apēdas pārāk daudz. Ēdienkarte ir fifīga - uzsvērts starptautiskais/ internacionālais piedāvājums, turklāt ēdieni sagrupēti savos kontinentos, ir Gaļija, Zupija, Svaigzeme un tā tālāk.

Sparģeļu krēmzupa.

Mana izvēle bija sparģeļu krēmzupa ar kazas sieru un pekanriekstiem (Ls 3,50) un risotto ar baravikām, lāčpurniem un gorgonzolu (Ls 3,95), kamēr Dainis izvēlējās Cara zivju zupu ar trīs dažādām zivīm un šņabīti (Ls 3,90), kā arī griķu pankūkas ar foreles ikriem (Ls 3,30). Kamēr gaidījām pasūtījumu, ieradās šefa "kompliments" - gaileņu panna cotta mazā glāzītē, pēc konsistences kaut kas ļoti tuvs iebiezinātai gaileņu mērcei, tieši tā, lai pamodinātu izsalkumu. Nu un maizītes - karstas, ar pesto, starteri pazūd pāris minūšu laikā.

Fonā - risotto, priekšplānā - pankūcīņas

.

Porcijas tiešām nav milzīgas, mana sparģeļu zupa izgaisa neticamā ātrumā un tā vien gribējās izlaizīt šķīvi :) (piebildīšu, ka sparģeļi ir viens no maniem favorītākajiem ēdieniem, turklāt, ja kombinācija ar kazas sieru... es laikam nākošreiz vienkārši palūgšu divus zupas šķīvjus :) )Porciju lielums ir mānīgs, kad jāpagaršo vēl visi pārējie ēdieni, vienā brīdī es jau lūdzu, lai Dainis tiek galā ar risotto, kas smaržo pēc sēņu karaļvalsts un ir gandrīz ļoti garšīgs (personīgās preferences, ja ēdienā piemin gorgonzolu, es to tiešām gribu kārtīgi just, nevis tikai gaistošu noti), jo gribas pamēģināt arī viņa papildus paņemto Vitello Tonnato ( tur ir maigi iemarinēts teliņš, tunča mērče majonēzes stilā, tunča gabaliņi, kaperi & saulē kaltēti tomāti), taču, kad esam tikuši līdz itāļu našķim, ir skaidrs - porcijas ir pilnīgi pareiza izmēra. Jā, par to Cara zupu - joprojām mulsina, ka audzētavu lasis tiek uzskatīts par zivi, taču zupas buljons... mmm, tik labu esmu savulaik ēdusi tikai Neiburgā & vēl Cabo, kad tur devas dienas loma zupu (pašu ķerto zivju novārījums neskaitās). Griķu pankūkas, šķiet, tomēr nebija griķu pankūkas, bet varbūt es kaut ko nesaprotu no griķiem un pankūkām - tomēr kombinācijā ar foreļu ikriem un krējumu lika sajusties kā tādam mazam cariņam. Desertam mums vairs vietas nepietika, to nākamreiz, jo piedāvājums vilinošs. Nu un beigās vēl viens maziņš "komplimentiņš" - persiku ledus tēja. Vēl visam pa vidu Dainis dabūja Valmiermuižas alu (Ls 2,30), turklāt komplektā ar pāris basturmas gabaliņiem.

Vitello Tonnato

Tieši tāpēc, ka man International S.V. ļoti patika, atļaušos izteikt pāris nepretenciozas, tajā pašā laikā konceptuālas iebildes.Tikai tāpēc, ka gribu tur iet vēl un justies vēl labāk.  Diemžēl Rīgā tikai dažas vietas realizē Eiropā bieži sastopamo "water on tap" koncepciju (piemēram, Muklājs) - ja es pie vakariņām pasūtu vīnu, man tiešām nevajag ūdeni par gandrīz trīs latiem nepilna litra pudelē, pilnībā pietiks ar kaut kādu Venden vai tamlīdzīgiem, jo ūdens ir, lai noskalotu iepriekšējās garšas, nevis, lai izgaršotu ūdeni. Otrs - "mājas vīns" vismaz manā izpratnē nozīmē galda vīnu, kas, visticamāk, tiek pirkts lielajos balonos un pēc tam ieliets karafē, vintage Pinotage pudele (Ls 12,60) nav "mājas vīns". Bet nu ar "mājas vīna " koncepciju šajos platuma grādos vispār ir tā, kā ir.  Trešais... trešā nebūs. Jo šī nu ir tā reize, kad gan viesmīlība, gan virtuves kvalitāte, gan atmosfēra ir augstākajā līmenī.

International S.V. ir vieta, kur iet divatā, kad gribas panašķoties. Vai ar vēl pāris draugiem, lai našķošanās iespējas būtu plašākas. Vēl tur var doties, ja gribas paspīdēt kādam ar to, ka zini Rīgas foršākās vietas, par kurām pagaidām daudzi nenojauš. Jā, un vēl tur noteikti jāaiziet, ja dzīvo  Brasā - mūsu areālā nekā labāka nudien nav.

PS Jau pieminēju Latvijas labāko restorānu Top 50, no vienas puses tas ir labs špikeris, ja nenāk prātā labas idejas gastronomisko apvāršņu paplašināšanai. No otras puses - vai jūs šāds tops vispār kaut kā ietekmē?

Eļļa un olīvas. Olive Oil, Pils laukums 4 - 3

Par itāļu virtuves trūkumu Rīgā it kā nevar sūdzēties - joprojām pat ļoti dzīvelīgs ir šī tipa restorānu vietējais flagmanis, seniors Da Sergio (kādu laiku nav būts, taču pieļauju, ka joprojām tur viss ir ļoti garšīgi, tuvākajā laikā būs jāpārliecinās), Klusajā centrā "itāļi" uzglūn vai no katra stūra, un kur nu vēl Vidusjūras virtuves inkorporācija lielas daļas restorānu regulārajā piedāvājumā.

Šajā svētdienā, kad liela daļa Rīgas skrēja maratonu, vēl citi sauļojās AB dambī un māju pagalmos, un nekas vairs neliecināja par vakardienas milzu krusas graudiem, nolēmām izmest riņķīti ar vellapēdiem. Sliktas ziņas AB dambja faniem - arī šovasar vismaz pagaidām nekas neliecina, ka tur būtu ieplānota kāda peldošā ēstuve, ja kādam ir savādāka informācija, neturiet sveci zem pūra (ir arī labā ziņa - nekas neliecina arī par smilšu figūru invāziju aiz milzīga, neestētiska žoga). Taču kaut kur jāpaēd bija, līkumojām pa Vecrīgu, līdz atdūrāmies pie plašas terases Pils laukumā, tieši pretī šobrīd remontā esošajai Prezidenta pilij. Vieta saucas Olive Oil, kas vien jau sakairina garšas kārpiņas. Pilnais nosaukums ir Olive Oil Trading Co, restorāna mārketings koķetē ar mafijas piesaukšanu un solījumu tos, kas iederas, uzņemt "ģimenē", taču tas viss ir otršķirīgi. Uzmetot aci pie durvīm piekārtajai ēdienkartei bija skaidrs - šī būs mūsu šodienas pusdienu vieta. Nepārspīlētas cenas, gana plašs piedāvājums un vēl tā skaidri nenodefinējamā sajūta, ka vajadzētu būt labi. Un, atzīšu, nevīlos.

Iekštelpu interjeru sanāca novērtēt tikai garāmejot, jo kurš gan pavasara +30 grādos sēdēs telpās, taču vismaz pirmais iespaids palika gana pozitīvs. Ceriņkrāsas sienas, mājīgi rūtoti, iestīvināti galdauti, balti galdiņi sakrāmēti viens otram plecu pie pleca, toni uzdod intīmi sienas skapīši, greznas lustras un ķieģeļu kolonnas. Lielais smiekls par cepurēm - ja iegriezīsieties šajā iestādījumā, sapratīsiet. Savukārt terasē ir fundamentāli soli ar mīkstu tapsējumu, nedaudz ļodzīgi galdiņi, koku un lielo širmju paēna un gana daudz privātās telpas. Biju pārsteigta, ka svētdienā, kad gandrīz visas āra terases bija pārpildītas, mēs bez grūtībām okupējām pašu ērtāko stūrīti, taču ir pamatotas aizdomas, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties.

Uzkodu groziņš.

Ēdienkarte ir mazas burtnīciņas formātā, orientēties ir viegli, tik jāpieņem tik sarežģītais lēmums - ko šoreiz ēst.Atzīšos, labi savārītas zupas ir viena no manām vājībām, tieši tāpat kā visādas uzkodas. Līdz ar to mana izvēle bija bruschetta (Ls 3,60) (brusketa, starp citu, nevis brušeta) ar mocarellas sieru un tradicionālajiem pesto un tomātiem, kā arī jūras velšu zupa, Olive Oil piedāvā Cioppino - virumu, kurā tiek samestas visas jūras veltes un zivis, kas patrāpās pa rokai, to aizdarot ar tomātiem (Ls 2,90). Dainis ilgi svārstījās starp visādiem salātiem, līdz beigās noapaļojās uz tītara gaļas kupātiem (todien - dienas piedāvājumā, Ls 6,50), kam piedevās paredzēti termiski neapstrādāti dārzeņi un salātlapas. Ar dzērieniem gāja sarežģītāk - ja es jau vēl pirms atradām Olive Oil, zināju, ka gribēšu mohito, tad jēdziens "alus" ir gana stiepjams, turklāt daļa no ēdienkartē piesolītajiem nebija dabūjami, fināla lēmums - būs Krušovice. Ar visu Olive Oil gastronomisko piedāvājumu var iepazīties viņu mājas lapā.

Brusketas ar mocarellu un pesto.

Neliela sajūsma sākās jau brīdī, kad atnesa uzkodu maizītes - vēl siltas, kraukšķīgu garoziņu un gaistošu timiāna noti. Turklāt trauciņā klāt olīveļļā piepilināts balsamico etiķis. Un vēl vienā trauciņā - ķiplokos un garšaugos marinētas olīvas. Absolūti svētki izsalkušiem vēderiem. Maizi Olive Oil cep uz vietas, par ko liels prieks. Savukārt brusketas, kā paskaidroja viesmīle, izpildījumā mēdz varēt - šajā gadījumā tās bija divas gareniski sagrieztas minibagetes, reizēm esot arī sešas maizītes, viss atkarīgs no tā, kāda maize patrāpās pavāram vistuvāk :) Tiesa, gribētu atzīmēt, ka  tiešām nesūdzētos, ja arī uz galda noliktu eļļas un etiķa pudeles, taču tas bija mudinājums pamērcēt maizi arī olīvu marinādē, fantastiska garša!

Tītara kupāti, pa labi - Cioppino ar lielo karoti.

Brusketas bija kraukšķīgas, vajadzīgajā daudzumā uzsūkušas mocarellas un tomātu slapjumu, pazuda krietni ātrāk, nekā būtu gaidījuši. Un tad nāca galvenie ēdieni. Pirmajā brīdī mana Cioppino šķita pārāk vienkārša, bez īpašiem akcentiem... kamēr nepiegāzu klāt dāsni sarīvēto Parmas sieru (vai kādu no tā ekvivalentiem konsistences ziņā). Būtu naivi cerēt, ka šeit, Rīgā, Vidusjūras mošķi zupā varētu nonākt pavisam svaigi, taču tāda sajūta radās - visticamāk, pareizi atkausēti, ar ko, par nožēlu, daudzi restorāni grēko. Tiešām lieliska zupa, braukšu ēst vēl. Savukārt Daiņa izvēlētie kupāti lika pārskatīt visu, ko es zinu par maltās gaļas izstrādājumiem. Sulīgas, aromātiskas desiņas, garšaugi un smalki sakapāti dārzeņi nebija žēloti, savukārt par piedevu dārzeņiem radās sajūta, ka tie uz dažām minūtēm noturēti balzamiko, tā sasniedzot kārtīgu, apaļu garšu.  Kupātiem kā aizdars tika pasniegta brūkleņu mērce, bet tā tika izmantoti tikai izklaides nolūkos, jo paši gaļas izstrādājumi bija gana krāsaini un izgaršojami. Gandrīz aizmirsu atzīmēt - pie kupātiem tika palūgta sarkanvīna glāze bez papildus prasībām, viesmīle atnesa godīgu Primitivo, kas gana labi piederējās. Vīnu karti pārlasīju pavirši, ko pamanīju - t.s. "mājas vīns" ir, Ls 10 lielajā tilpumā, nebija gan noprecizēts, vai tas ir 0,75 vai litrs. No deserta gan atteicāmies, taču tikai tāpēc, ka vietiņas puncīšos vairs nebija.

Es noteikti šajā vietā atgriezīšos, jo gribu pagaršot risotto ar sparģeļiem, palūkot, kā šajā vietā tiek izpildīts Carpaccio, galu galā, apskatīties, kādas īsti ir picas un saņemties kādam desertam. Vieta, kur nākt ar mammām un tētiem, māsām un brāļiem, labiem draugiem un tuviem kolēģiem. Olive Oil noteikti ir viens no maniem šīs tikko kā sākušās sezonas labākajiem atklājumiem, brauksim inspicēt vēl. Un ir sajūta, ka tur kādu vakaru varētu sēdēt ļoti, ļoti ilgi, līdz beidzas vīns un saule jau pazudusi Daugavā.

____________________________________________
Gluži nemanot šis blogs ir jau krietni pārkāpis 10 000 skatījumu slieksni. Es tiešām ceru, ka šie teksti jums ir kā palīgs brīžos, kad gribas apēst vai izdzert kaut ko garšīgu, tikai nav skaidrs, ko un kur. Neklusējiet - pastāstiet, kuras vietas būtu vērts pamanīt un aprakstīt, par kurām esat bijuši sajūsmā un par kurām - vīlušies.

Klusā centra itāļu pagrabiņš. Rossini, Pumpura iela 6

Parasti jau par meteoroloģiju cilvēki sākot runāt tad, kad citu tematu nav, taču es nevarēju novaldīties, nepieminot, ka 2011.gada 26.decembrī gaisa temperatūra bija +10 grādi. Kas nozīmēja vien to, ka sēdēt telpās ir absolūta apgrēcība, tāpēc devāmies ielās ar totālu misijas apziņu - pabarot Rīgas kanāla pīles. Ļoti izklaidējošs un uzjautrinošs pasākums vismaz stundas garumā par 42 santīmiem - tik Lāčplēšielas Top! veikalā maksā divi baltmaizes kukulīši. Taču, ja baro kādu, tad vienā brīdī sagribas arī pašam paēst - devāmies lūkot, kurš no restorāniem Klusajā centrā strādā arī otrajos Ziemassvētkos. Brīdi svārstoties starp diviem itāļu restorāniem uz J.Alunāna ielas, "Ottellu" un "Rossini", tomēr nosvērāmies par labu otrajam. Kā izrādījās, ļoti laba izvēle.

"Rossini" iekārtojies pagrabiņā, vairākās zālēs. Ķieģeļu velves, mazi, cieši sastumti koka galdiņi, pie sienām senu dagerotipiju kopijas, kopumā ar pretenzijām uz senatnīgumu un arī mājīgumu. Pusdienās devāmies ap trijiem, kad iegājām restorānā, tas bija patukšs un kluss, tiesa gan, situācija pārdesmit minūšu laikā izmainījās - pēc ne pārāk ilga brīža attapāmies trokšņojošu ģimeņu ielenkumā. Muzikālais noformējums samērā kosmopolītisks, pētot vāciskos uzrakstus uz galdiņiem, secinājām, ka šī vieta vairāk atgādina nevis Itālijas restorānus, bet gan itāļu emigrantu ēstuves Amerikā (paldies par kārtējiem stereotipiem seriālam "Boardwalk Empire").
Ēdienkarte ir pabieza, vairākas lapas atvēlētas antipasti un salātiem, seko dažādas zupas, risotto, zivju ēdieni, gaļas ēdieni, kā arī strēķītis picu - "Rossini" sevi prezentē kā restorānu - picēriju. Ādas vākos iesieto sējumu noslēdz saldie ēdieni, tostarp arī mājās gatavots saldējums. Dzērienu karte ir pieklājīga, piedāvājums nosedz visus cenu līmeņus. Tā kā bija slinkums domāt par īpašām garšām, paņēmu tradicionālo mājas vīnu - 0,35 l karafe parasta, ieapaļa sarkanvīna -Ls 4,50. Alus cienītāji var dabūt Valmiermuižas brūvējumu - Ls 2,40 puslitrs.

Kā antipasti izvēlējāmies Cozze alla Marinara - baltvīnā sautētas mīdijas ar tomātiem un ķiplokiem, kā arī Carpaccio di Manzo - liellopa karpačo ar rukolu, Parmas sieru un trifeļu eļļu. Mīdijas nekādus pārsteigumus neizraisīja, kā arī bija paredzēts - godīgi izkarsēti moluski ar dārzeņu vieglu noti, kuru pievienotā vērtība ir smaržīgs buljons, ko piebeigt kopā ar apgrauzdētu maizīti. Savukārt karpačo bija tik lielisks, ka es vienu brīdi apsvēru to šķīvi galdabiedram vienkārši atņemt - perfekta garšu buķete ar trifeļu akcentu.

Lai arī jau tā dēvētās uzkodas bija tieši tik bagātīgas, lai aizstātu vienu parastu ēdienreizi, mēs tomēr atkal uzkāpām uz vecā grābekļa un sagaidījām vēl pa vienam ēdienam. Protams, pārēdāmies. Manis izvēlētā jūras velšu zupa sicīliešu gaumē bija aromātisks virums, kurā varēja atrast kalmāra gabalus, lielās garneles, mazos astoņkājīšus, laša gabaliņus, mazas garnelītes un vēl šo to, viss sasautēts kopā ar laikam jau tomātiem, garšas ziņā nedaudz atgādināja labāko uhu, kas ēsta Rīgā - Neiburga 1.janvāra ēdienu pirms nu jau laikam gada. Lazanju nepagaršoju, taču galdabiedrs saka, ka bijusi ļoti barojoša, tipiski itāliska -sierīga, krēmīga un tumīga, bez dārzeņiem, ar Boloņas mērci, vai vismaz to, ko latvieši izprot ar šo nosaukumu. Absolūti piemērota fiziskā darba strādniekiem. Nu jā, un desertam spēka nepietika.

Man šķiet, ka "Rossini" ir lieliski piemērota vieta, kur aiziet kopā ar draugiem, droši uz turieni var vest arī mammu un tēti. Vai arī pasēdēt divatā, pamielojoties ar visādiem garšīgi pagatavotiem našķīšiem. Kaut gan romantiskai divvientulībai itāļu garā es drīzāk izvēlētos Matīsa ielas "Da Sergio", rezervējot galdiņu otrā stāva "iekšbalkonā". Vienīgais sīkums, kas man "Rossini"neiepatikās - saņemot rēķinu, izrādījās, ka par maizes groziņu ir jāmaksā papildus, turklāt maizītes šoreiz bija versijas par fokaču, plānas strēmelītes, kas lika domāt par picas mīklas atgriezumiem, nevis mīkstas un pufīgas bulciņas, ko tradicionāli ierasts noēst kopā ar balzamiko un olīveļļu. Taču to kompensēja lieliskās viesmīles, kas turpināja smaidīt par spīti tam ka nepārtraukti bija jādreifē apkārt ar šķīvju piekrautām rokām.
Bildes šoreiz nebūs, bet varat paskatīt "Rossini" mājaslapu, tur arī pdf formātā redzama aktuālā ēdienkarte.

Kopumā šis gads ir bijis vairāku lielisku gastroatklājumu pilns, gan dažādu ēstuvju, gan arī personīgās pieredzes ziņā, dažus no maniem eksperimentiem varat palasīt arī žurnālā "Dienas Ēdieni" (kādā no nākamajiem numuriem būs stāsts par to, kā mājās pagatavot terijaki mērci un ko ar to darīt). Apmeklētākās 2011.gada barotavas - "Muklājs" un "Madride", kur īpašo šarmu piešķir gandrīz nepārtraukta īpašnieku klātbūtne, kā arī ar fantāziju radīta ēdienkarte. Gada atklājums vīnu jomā - veikali pie Ģertrūdes baznīcas un Zaļajā ielā, kur var dabūt ļoti normālus mājas vīnus pa tiešo no mucas pudelē. Neskatoties uz to, ka slodze darbā un studijās kļūst jo dienas, jo lielāka, es ceru, ka nākamgad pietiks laika arī šim blodziņam - es labāk nemaz neteikšu, cik stāsti un par kuriem restorāniem joprojām ir neizstāstīti. Acīmredzot, viss vēl priekšā. Visticamāk, šis būs pēdējais 2011.gada ieraksts šeit, tāpēc - Laimīgu Jauno! Nākamgad visiem novēlu atvērtu prātu un pozitīvu noskaņu eksperimentiem un jaunatklājumiem visdažādākajās dzīves jomās, arī virtuvē.

Traktieris cilvēkiem. Trattoria Del Popolo. SLĒGTS

Jāatzīst, ka manu Vecrīgas atpūtas vietu nemīlēšanas lēkmju sākums sakrita ar to laiku, kad aktīvi sākām apgūt restorānu piedāvājumu. Tieši tāpēc ārpus redzesloka bija palicis lieliskais traktieris “Del Popolo” Vecrīgā, pie Sv.Jāņa baznīcas – vēlme pēc itāļu virtuves tika remdēta “Da Sergio”, kas jau gadiem darbojas Matīsa ielā, pie ugunsdzēsēju depo. Taču kādā rāmā brīvdienā, sēžot “S.Brevinga alus salonā” Berga bazarā (par to - kādu citu reizi), turpat uz vietas iepazīts pārītis pašos labākajos gados padalījās savās “sēņu vietās”, to skaitā “Del Popolo”. Un liels paldies viņiem par to.

Skanēs banāli, taču “Trattoria del Popolo” ir kā mazs gabaliņš Itālijas pašā Vecrīgas centrā. Tas paslēpies šaurā ieliņā starp Sv.Jāņa baznīcu un citiem vēsturiskiem namiem. Pirmajā brīdī restorāns var šķist pavisam neliels, taču, ja palūkojas uzmanīgāk, ir vairākas zāles, turklāt milzīga telpa pagrabstāvā! Muzikālajā noformējumā – īpašais kultūrfenomens itāļu estrāde. Stīvināti balti galdauti, pie sienām antīku flīžu šķembas un citi nieki. Latvieša - viensētnieka vēlmes ignorētas - galdiņi viens otram novietoti tikpat tuvu kā restorānos Ziemeļitālijā.

“Del Popolo” apmeklējām svētdienas pēcpusdienā, jāsaka, cilvēku pietiekami daudz. Ēdienkarte nav pārspīlēti milzīga un prātu nejauc, taču piedāvājums ir gana daudzveidīgs un interesants. Mēs nomēģinājām tunča tartaru – izcils, nezinu, vai tiešām no ne-saldētas zivs, bet vismaz tāda ilūzija radās (vēl jo vairāk tādēļ, ka Dienas piedāvājumā). Prosciutto šķinķī ievīstītie sparģeļi bija tieši tik labi, lai apsvērtu uzsākt sparģeļu audzēšanu (jāatzīstas, sēklas ir iepirktas, taču, kas no tā sanāks – nezinu, cik palasījos, šie asni ir gana kaprīzi un tas arī attaisno to cenu lielveikalos).

“Otrie ēdieni” šoreiz palika ārpus mūsu redzesloka, tā vietā – zupas. Uzjautrinoši bija klausīties sajūsmas saucienos par šķelto zirņu zupu ar garnelēm no cilvēka, kuram attiecīgais virums bijusi gastronomiska trauma kopš no pirmsskolas vecuma. Maiga, ar savu raksturu - dīvaini, ka latviešu virtuvē dzeltenie zirņi tiek nepamatoti apieti. Tikpat pārliecinoša arī jūras velšu zupa – tomāti bija jūtami, bet ne uzmācīgi, pietiekamā daudzumā arī visi jūreņi (kopīraits – Neiburgam) – mīdijas, garneles un astoņkājīši.

Svētdienas pusdienas finišējām ar tiramisu, taču desertu piedāvājumā palika vēl viskas interesants, nākamreiz noteikti jāpamēģina Limoncello sorberts. Un jāpalūko, kādas tad īsti ir viņu "pašu gatavotās pastas" - jo uz vietas ceptā maize bija tiešām izcila, ar precīzu rozmarīna noti un šķipsnu salduma.

“Del Popolo” tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “cilvēki”. Šķiet, tas arī būtu precīzākais apzīmējums – “Traktieris cilvēkiem”. Cenu amplitūda - par visu iepriekšminēto, neskaitot vīnu - ap Ls 20. Rēķinā iekļauti 10% par apkalpošanu. Mājaslapa gan viņiem vēl tāda līdz galam nesataisīta, taču priekšstatu var gūt.

PS Laikam šis blogs ir atdzīvojies. Visticamāk, turpmāk tā saturs būs viss, kas man šķiet uzmanības vērts, taču nav izmantojams darbavietas vajadzībām.