Jāatzīst, ka manu Vecrīgas atpūtas vietu nemīlēšanas lēkmju sākums sakrita ar to laiku, kad aktīvi sākām apgūt restorānu piedāvājumu. Tieši tāpēc ārpus redzesloka bija palicis lieliskais traktieris “Del Popolo” Vecrīgā, pie Sv.Jāņa baznīcas – vēlme pēc itāļu virtuves tika remdēta “Da Sergio”, kas jau gadiem darbojas Matīsa ielā, pie ugunsdzēsēju depo. Taču kādā rāmā brīvdienā, sēžot “S.Brevinga alus salonā” Berga bazarā (par to - kādu citu reizi), turpat uz vietas iepazīts pārītis pašos labākajos gados padalījās savās “sēņu vietās”, to skaitā “Del Popolo”. Un liels paldies viņiem par to.
Skanēs banāli, taču “Trattoria del Popolo” ir kā mazs gabaliņš Itālijas pašā Vecrīgas centrā. Tas paslēpies šaurā ieliņā starp Sv.Jāņa baznīcu un citiem vēsturiskiem namiem. Pirmajā brīdī restorāns var šķist pavisam neliels, taču, ja palūkojas uzmanīgāk, ir vairākas zāles, turklāt milzīga telpa pagrabstāvā! Muzikālajā noformējumā – īpašais kultūrfenomens itāļu estrāde. Stīvināti balti galdauti, pie sienām antīku flīžu šķembas un citi nieki. Latvieša - viensētnieka vēlmes ignorētas - galdiņi viens otram novietoti tikpat tuvu kā restorānos Ziemeļitālijā.
“Del Popolo” apmeklējām svētdienas pēcpusdienā, jāsaka, cilvēku pietiekami daudz. Ēdienkarte nav pārspīlēti milzīga un prātu nejauc, taču piedāvājums ir gana daudzveidīgs un interesants. Mēs nomēģinājām tunča tartaru – izcils, nezinu, vai tiešām no ne-saldētas zivs, bet vismaz tāda ilūzija radās (vēl jo vairāk tādēļ, ka Dienas piedāvājumā). Prosciutto šķinķī ievīstītie sparģeļi bija tieši tik labi, lai apsvērtu uzsākt sparģeļu audzēšanu (jāatzīstas, sēklas ir iepirktas, taču, kas no tā sanāks – nezinu, cik palasījos, šie asni ir gana kaprīzi un tas arī attaisno to cenu lielveikalos).
“Otrie ēdieni” šoreiz palika ārpus mūsu redzesloka, tā vietā – zupas. Uzjautrinoši bija klausīties sajūsmas saucienos par šķelto zirņu zupu ar garnelēm no cilvēka, kuram attiecīgais virums bijusi gastronomiska trauma kopš no pirmsskolas vecuma. Maiga, ar savu raksturu - dīvaini, ka latviešu virtuvē dzeltenie zirņi tiek nepamatoti apieti. Tikpat pārliecinoša arī jūras velšu zupa – tomāti bija jūtami, bet ne uzmācīgi, pietiekamā daudzumā arī visi jūreņi (kopīraits – Neiburgam) – mīdijas, garneles un astoņkājīši.
Svētdienas pusdienas finišējām ar tiramisu, taču desertu piedāvājumā palika vēl viskas interesants, nākamreiz noteikti jāpamēģina Limoncello sorberts. Un jāpalūko, kādas tad īsti ir viņu "pašu gatavotās pastas" - jo uz vietas ceptā maize bija tiešām izcila, ar precīzu rozmarīna noti un šķipsnu salduma.
“Del Popolo” tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “cilvēki”. Šķiet, tas arī būtu precīzākais apzīmējums – “Traktieris cilvēkiem”. Cenu amplitūda - par visu iepriekšminēto, neskaitot vīnu - ap Ls 20. Rēķinā iekļauti 10% par apkalpošanu. Mājaslapa gan viņiem vēl tāda līdz galam nesataisīta, taču priekšstatu var gūt.
PS Laikam šis blogs ir atdzīvojies. Visticamāk, turpmāk tā saturs būs viss, kas man šķiet uzmanības vērts, taču nav izmantojams darbavietas vajadzībām.
Skanēs banāli, taču “Trattoria del Popolo” ir kā mazs gabaliņš Itālijas pašā Vecrīgas centrā. Tas paslēpies šaurā ieliņā starp Sv.Jāņa baznīcu un citiem vēsturiskiem namiem. Pirmajā brīdī restorāns var šķist pavisam neliels, taču, ja palūkojas uzmanīgāk, ir vairākas zāles, turklāt milzīga telpa pagrabstāvā! Muzikālajā noformējumā – īpašais kultūrfenomens itāļu estrāde. Stīvināti balti galdauti, pie sienām antīku flīžu šķembas un citi nieki. Latvieša - viensētnieka vēlmes ignorētas - galdiņi viens otram novietoti tikpat tuvu kā restorānos Ziemeļitālijā.
“Del Popolo” apmeklējām svētdienas pēcpusdienā, jāsaka, cilvēku pietiekami daudz. Ēdienkarte nav pārspīlēti milzīga un prātu nejauc, taču piedāvājums ir gana daudzveidīgs un interesants. Mēs nomēģinājām tunča tartaru – izcils, nezinu, vai tiešām no ne-saldētas zivs, bet vismaz tāda ilūzija radās (vēl jo vairāk tādēļ, ka Dienas piedāvājumā). Prosciutto šķinķī ievīstītie sparģeļi bija tieši tik labi, lai apsvērtu uzsākt sparģeļu audzēšanu (jāatzīstas, sēklas ir iepirktas, taču, kas no tā sanāks – nezinu, cik palasījos, šie asni ir gana kaprīzi un tas arī attaisno to cenu lielveikalos).
“Otrie ēdieni” šoreiz palika ārpus mūsu redzesloka, tā vietā – zupas. Uzjautrinoši bija klausīties sajūsmas saucienos par šķelto zirņu zupu ar garnelēm no cilvēka, kuram attiecīgais virums bijusi gastronomiska trauma kopš no pirmsskolas vecuma. Maiga, ar savu raksturu - dīvaini, ka latviešu virtuvē dzeltenie zirņi tiek nepamatoti apieti. Tikpat pārliecinoša arī jūras velšu zupa – tomāti bija jūtami, bet ne uzmācīgi, pietiekamā daudzumā arī visi jūreņi (kopīraits – Neiburgam) – mīdijas, garneles un astoņkājīši.
Svētdienas pusdienas finišējām ar tiramisu, taču desertu piedāvājumā palika vēl viskas interesants, nākamreiz noteikti jāpamēģina Limoncello sorberts. Un jāpalūko, kādas tad īsti ir viņu "pašu gatavotās pastas" - jo uz vietas ceptā maize bija tiešām izcila, ar precīzu rozmarīna noti un šķipsnu salduma.
“Del Popolo” tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “cilvēki”. Šķiet, tas arī būtu precīzākais apzīmējums – “Traktieris cilvēkiem”. Cenu amplitūda - par visu iepriekšminēto, neskaitot vīnu - ap Ls 20. Rēķinā iekļauti 10% par apkalpošanu. Mājaslapa gan viņiem vēl tāda līdz galam nesataisīta, taču priekšstatu var gūt.
PS Laikam šis blogs ir atdzīvojies. Visticamāk, turpmāk tā saturs būs viss, kas man šķiet uzmanības vērts, taču nav izmantojams darbavietas vajadzībām.
1 komentārs:
Ar šo man saistās labas jaunības atmiņas :)
Ierakstīt komentāru