Alus pilsēta. Stargorod - Republikas laukums 1

To, ka jau vairākus mēnešus Rīgā ir atvērta čehu alus darītava - restorāns "Stargorod", šķiet, pamanījis vai katrs regulārs Vecrīgas apmeklētājs, manot pa ielām klīstošas, īsos un kuplos bruncīšos tērptas meitenes cūkas pavadībā. Vismaz es jautro kompāniju esmu satikusi vairākkārt, un, atzīšu, šī ir viena no tām retajām reizēm, kad šāds mārketings attiecībā uz mani ir nostrādājis. Alus = labi. Austrumeiropas virtuve = reizēm labi. Šodien bija tā diena, kad pēc izriņķotiem padsmit kilometriem ar velosipēdiem vajadzēja atrast kaut ko, kur paēst, bet ne pie baltiem galdautiem. Turklāt jāņem vērā svētdienas apgrūtinājumu (ja man šajā jautājumā būtu teikšana, es drīzāk piekristu, ka krogi ir slēgti pirmdienās, taču ne svētdienās, kad pat ļoti negribas mājās gatavot).

Bioētika. 

"Stargorod" it kā ir Rīgas centrā, bet tajā pašā laikā arī nedaudz nekurienē - uz stūra pie "cukurtrauka" un "skābbarības torņa" jeb, ja bez kodētiem nosaukumiem - pie Uģa Šēnberga projektētās celtnes Daugavas malā un Zemkopības ministrijas. Lēnām ripinoties pa bruģētajām ieliņām un izvairoties no pēkšņām plaknes transformācijām, kā arī suņu pastaigu artefaktiem, tuvojoties "Stargorod" okupētajam senajam Rīgas fortifikācijas namam jau gaisā jūtama ēdiena smarža, turklāt tāda dikti uzmācīga. Iebraucot pagalmiņā top skaidrs aromāta avots - stiklotā kastē lēni griežas vesels cūķis. Neesmu veģetāriete, bet kaut kas tajā visā man nešķita pareizi. (Kā vēlāk uzzināju, cūķis tikšot pasniegts galdā vakarpusē - mēs gan to nesagaidījām). Velostāvvietas nav, taču riteņus var pieslēgt pie metāla žoga, tieši pie logiem. Logi ir lieli - skatoties iekšā pēkšņi apjaušam, ka, iespējams, brīvu vietu vairs nebūs. Ārā ir 23.februāris, kuru zināma populācijas daļa joprojām atzīmē, turklāt pa vidu visam joņo klauni, rēgojas kontrabasa grifs un zāle ir, vai!, cik pilna.

Ieejot iekšā, sagaida recepcioniste un bikls garderobists. Uzreiz atmiņā ataust Tallinas "Beer House", arī tur nelaiž iekšā, kamēr mantelītis nav nodots pieskatīšanai. Šķiet, mums paveicies - lai arī pēc recepcionistes reakcijas var nojaust, ka ierašanās bez rezervēta galdiņa nav "ierastā kārtība", tomēr vieta mums atrodas. Pirmajā stāvā (dedukcija ir uzdevumu augstumos, līdz ar to izsecinu, ka kaut kur, visticamāk, ir arī otrais un, iespējams, citi stāvi).

Zāle, kur mūs aizved, ir milzīga. Perifērijā vīd lielie alus katli, pie daža galdiņa piesieti baloni, joprojām apkārt

joņo klauns, meitenes ar ievērojamiem dekoltē nēsā alus kausus. Stūros rēc televizori ar sporta pārraidēm. Vienā brīdī ierodas vokāli instrumentālais ansamblis, stutējot savas;laikam jau Morāvijas inspirētās ādas biksēs ietērptās pēcpuses gandrīz vai man uz pleca. Repertuārā ir viss, sākot no Čeburaškas dziesmas, beidzot ar "Pie Dzintara jūras". Interjerā dominē koks, metāls un pamatīgums. Krēsli ir smagi. Durvis arī. Oficianti - laipni un izpalīdzīgi, gatavi izstāstīt par katra alus īpašībām. Jā, izvēle ir vienkārša - pieejamas tikai trīs alus versijas. Es ņemu pašu vieglāko, "Desmitnieku" - saldens, vienlaikus spirdzinošs, ar knapi manāmu rūgtumiņu. Vēl ir "Lager" (ko nepagaršojām) un "Melnais" kas atgādina kvasu. Alus tiek darīts uz vietas, turklāt, lai neviens nekavētos ar kausu tukšošanu, līdz ar dzērieniem tiek atnests arī smilšu pulkstenis, kas uzstādīts uz 20 minūtēm - pēc "miroņlīnijas" "Stargorod" alus sākot mirt, tāpēc jāizdzer, kamēr pēdējie graudiņi vēl krīt.  Ēdienkarte ir izaicinājums - vispirms ir latviešu ēdieni (ar skābu kāpostu zupu!), tad visādas uzkodas, salātu rindā pasmīnēt liek "Olivjē" salāti, tad vēl zivis, miljons uzkodas, un tad nāk nama lepnums - "Stargorod" specialities. Ļoti daudz gaļas, visādos veidos (bet, starp citu, ir pieejami arī našķi veģetāriešiem, piemēram, kukurūzas vālītes). Adekvāti novērtējot reālās spējas, es izvēlos "Stargorod alus zupu, pasniegtu maizes kukulītī" (EUR 5,40), savukārt Dainis ņem "mājas desu" (EUR 11,90) no īpašā piedāvājuma, kas nav atrodams pastāvīgajā ēdienkartē.

Kārtējā lieliskā iespēja apēst ne tikai zupu, bet arī bļodu.

Zupa ir gluži vai sapņu piepildījums. Spēcīgs buljons, sēņu akcenti, mājas kūpinājumi... un ļoti garšīga maize, kurā ēdiens tiek pasniegts. Līdz perfekcionismam pietrūkst tikai sinhronizācija - es zupu jau gandrīz esmu pieveikusi, un tikai tad atnāk Daiņa ēdiens. Šķīvja nav. Ir dēlītis, kur vienā gropē sinepes, otrā - mārrutki, pa vidu pamatīgs desas riņķis, krāšņi aizdarīts ar štovētiem kāpostiem un pašiem garšīgākajiem kartupeļiem pasaulē (vārīti, pēc tam fritēti). Tā kā oficiants minēja, ka varētu būt par maz piedevu, D. nolēma papildus klāt paņemt knēdeļus (pirmo reizi redzēju šādu knēdeļu variāciju, drīzāk smagi piesmieta maize, nekad vairs) un sālījumus - gurķi bija patiešām lieliski. Ā, un vēl fritētie sīpoli! Ēdiens, ko droši var kvalificēt "guilty

Viss ir gandrīz lieliski. Izņemot tā sauktos knēdeļus.

pleasures" - dietologi raud, kardiologi ķer pēc drapēm... Bet tiešām garšīgi :) Skaidrs, ka tā ir vieta, kur vēlreiz atgriezīsimies. Jo kopumā tas viss izskatās pēc miniatūras Disnejlendas (vai vismaz Lunaparka). Iespējams, kļūdos, taču radās priekšstats, ka ar Čehiju sakara šai iestādei īsti nav, protams, ja neskaita šefpavāru - nauda šīs vietas radīšanai nākusi no Ukrainas, kur ir vēl trīs "Stargorod" ķēdes restorāni (un vēl ir arī ceturtais, Sočos, Rīga ir nr.5). Kas tiešām nesajūsmināja - pirmā valoda, ar kuru pie mums vērsās bija krievu. Pat apkalpojošais personāls, kuram dzimtā ir latviešu valoda.

Kad es atkal apmeklēšu "Stargorod"? Tad, kad kopā ar draugiem gribēsies padzert alu, paēst kaut ko absolūti neveselīgu un vienkārši nomainīt ierasto vidi. Šī iestāde vismaz svētdienā gan bija vairāk tāds ģimeņu pasākums, lielā autostāvvieta bija gandrīz pilna, tomēr man kaut kā salikās, ka vieta, kuras klienta karti vari dabūt tikai tad, ja vienā vakarā esi izdzēris desmit litrus alus, tomēr nav īsti paredzēta bērniem. Un bērnu ēdienkartes arī, starp citu, nav.

"Stargorod" mājaslapu variet izpētīt šeit. Turklāt šī ir vieta, kur svinēt visādus anahronismus. Priekā!

Nacionālromantisma apogeja. Melnā kaķa Mājas restorāns - Meistaru iela 10/12

Reizēm ir tādi rīti, kad saproti - šī diena nebūs izdevusies, ja nedabūšu skābu kāpostu zupu. Protams, var jau mājās vārīt, bet tam nepieciešamas vairākas stundas, labi kāposti, pareizi nokūpināta gaļa... Tāpēc ir jāiet kāpostu zupas medībās. Kur meklēt skābu kāpostu zupu? Visticamāk, to var atrast vietās, kas tiek pozicionētas kā latviešu virtuve - piemēram, "Citi laiki" Brīvības ielā (kas gan svētdienās, diemžēl, nestrādā). Iespējams, arī latviskuma citadelē muzikālajā krogā "Ala",  es tikai nezinu, uz kurieni tas tagad kārtējo reizi pārcēlies. (Jā, iepriekšējā reizē, kad organisms diedelēja šo rudenīgajam laikam tik piemēroto ēdienu, beigu  beigās attapāmies "Pie Kristapa kunga", ja atkal nepametīšu šo blogu uz pāris mēnešiem, tam tiks veltīts nākamais ieraksts.) Tā nu, lēnām dodoties uz pašu metropoles sirdi, atminējos, ka jau labu laiku esmu gribējusi apskatīties, kas tagad "Melnajam kaķim" vēderā, galu galā, sensenos laikos tur ne viena vien biljarda partija izspēlēta.

"Melnais kaķis" vairs nav tas pats  "Melnais kaķis", kas pirms gadiem desmit. Vairs nav džinkstošo un mirgojošo spēļu automātu, biljarda galdu, viegli zilgana dūmaka pāri ļaužu pūļiem un neprātīgi disko ritmi. Spēļu ellīte palikusi pagātnē - tagad "Melnais kaķis" ir "Mājas restorāns", piepičkāts ar nacionālromantisma rakstiem, zvēru un putnu izbāzeņiem, kā arī ēdienkarti tieši tajā garā, kādu pirmajā brīdī iedomājamies "latviešu virtuvi".

Restorāna galvenais motīvs ir etnogrāfiskie raksti, kas klāj gan sienas, gan daļēji griestus. Mēbeles pretendē uz laisku buržuāziju, dominē lakots koks un piesātināti toņi. Tālākajā zālē kāds PETAs aktīvists, visticamāk, ar sirdi aizietu - greznā lustra ir sakabināta no briežu ragiem, no tālāka stūra glūn izbāzts āpsītis, kā arī vairāki putni sastinguši pirms nekad nenotikušā lidojuma. Kiča nepārvaramais šarms, un nevajag izlikties, ka esam tik tuvu Skandināvijai, nē, rīdzinieku raksturā nav taisnas līnijas, baltas sienas un minimālisma stilā izturēti galdi taisnām kājiņām, reizēm vajag atlaist to uz Eiropas robežas mītošo dvēseli un iegāzties drapērijās.

Bet ne jau interjeru vērtēt es tur devos. Skābu kāpostu zupa bija, iespējams, labākā, kādu jebkad esmu ēdusi - skāba, asi pikanta, ar ļoti labu žāvētu gaļu, silta, tāda, ka sasilda ne tikai kuņģi, bet arī dvēseli (Ls 2,60). Taču tā tāda skābēto kāpostu zupas īpatnība - tajos brīžos, kad organisms to pieprasa, visticamāk, tā arī šķitīs pati labākā, kas jebkad ēsta. Dainim gan diez ko neveicās ar pasūtījumu - brokastu ēdienkarte pieejama tikai līdz plkst.12 (man šī ir mistērija, kāpēc gan lai to brokastu ēdienu nevarētu pasniegt arī vēlāk, vai tiešām krogos ir speciālie brokastu pavāri, kas pēc 12 dodas mājās, paņemot līdzi olas un visu pārējo), ķilavu pastēti šodien neviens negribēja gatavot, tāpēc nācās palikt pie kartupeļu pankūkām ar lasi (Ls 4,20). Vismaz man kartupeļu skaidiņās sacepts kartupeļu biezenis nekādi neasociējas ar kartupeļu pankūkām, bet varbūt tā tikai mana personīgā problēma. Lai arī ēdienkartē nav minēts, tomēr ir dabūjams arī "Užavas" alus "no krāna", cena - kā jau lielākajā daļā Vecrīgas uz tūristiem orientēto restorānu, Ls 2,80 par puslitru.

Starp citu, ar tiem skābētajiem kāpostiem ir interesanti, kaut kā lielākajai daļai prātā ir iesakņojies stereotips, ka tas tāds normāls vācu ēdiens. Izrādās, nē, skābētos kāpostus Eiropā pirms apmēram tūkstoša gadu jau Čingizhana tatāru ordas ievedušas savās seglu somās.  Renesansi gan skābētie kāposti Eiropā piedzīvojuši ap 16.gs., bet arī ne tik viennozīmīgi var rādīt ar pirkstu uz  tagadējās Vācijas teritorijas pusi, pamatīgi pētījusi gan vēl neesmu, taču pavirši pārskatot visādus interneta resursus, izskatās, ka fermentētā ēdmaņa varētu būt vairāk uz Austrumeiropas pusi cēlusies. Esmu atvērta informācijai, ja kāds var ko precīzāku pastāstīt.

Kopumā "Melnā kaķa" virtuves piedāvājums ir tieši tāds, lai tur aizvestu papusdienot tradicionāli orientētus (visās nozīmēs) draugus, radiniekus, ārzemju viesus - tur ir gan Carnikavas nēģi, gan foreļu ikri, gan dažādi pagatavots medījums. Ar ēdienkarti, dzērienkarti un pat visādām bildītēm var iepazīties šeit.  Jā, un, protams, absolūti lieliskā skābu kāpostu zupa, visu cieņu pavāram. Tik nākamreiz, kad tiešām laipnā un ļoti jaukā viesmīle paprasīs, vai gribam maizi, es teikšu nē - jo šis ir viens no tiem gadījumiem, kad par maizi ir jāsamaksā atsevišķi - un lats par pāris bagetes un vienkāršākās rupjmaizes šķēlēm ir, manuprāt, par daudz (un vispār man nepatīk, ka par maizi prasa piemaksāt, tāds nelāgs nestils, jo īpaši, ja, maizes groziņu piedāvājot, nepasaka, ka tas ir par papildus samaksu). Jā, un arī, lai cik jauka viesmīle nebūtu, dzeramnaudu neatstājām - jo jau rēķinā ir 10% "restorāna uzcenojums", kas, manuprāt, ir samērā patizls formulējums - varētu padomāt, ka visam pārējam nav nekāda uzcenojuma un tā vispār ir labdarības "zupas virtuve".  Renata (oficiantes vārds ir izlasāms uz čeka, manuprāt, jauki), piedod, ceru, ka no tiem 10% tiešām kas atlec arī apkalpojošajam personālam.

Bet kopumā nav slikti. Tiešām. Paldies par zupu :) 

Pasaules ēdienkarte. International S. V. - Hospitāļu 1

Ir tikai apsveicami, ka krogi un restorāni lauž iemītās takas  - arvien vairāk labas ēdam&dzeramvietas tiek atvērtas tā patālāk no ierastā pilsētas centra. Pārdaugavas republikas aborigēni gavilē jau labu laiku, kopš tur viesus gaida Fazendas filiāle, Vīnoga un vēl vairākas iestādes, taču citos Rīgas rajonos ar kvalitatīvo piedāvājumu ir tā, kā ir (es šobrīd ne par tādām ekskluzīvām vietām kā Mežaparks vai Baltezers). Lūk, un jau gandrīz gadu svētki ir arī Brasā, tiesa, lai arī gandrīz ik dienu staigāju/ braucu garām International S.V., līdz šovakaram nebija sanācies novērtēt, kas tur tāds labs, vai nu bioritmi nebija pareizie, vai arī pēkšņi viss pilns līdz ūkai un mums laipni saka, lai pienākam citu reizi.

Pirms pāris dienām plašākai sabiedrībai tika prezentēts Latvijas restorānu Top 50 (starp citu, ko jūs domājat par šo sarakstu?), par metodoloģiju, ja nav slinkums, var arī pastrīdēties, par rezultātiem arī, taču viens fakts ir neapstrīdams - retajam zināmais International S.V. nepilnu gadu kopš atvēršanas ir iekļuvis godājamā 11.vietā, apsteidzot tādus grandus kā, piemēram,  Neiburgs vai Fabrikas restorāns. Tad nu bija skaidrs, ka beidzot ir jāpaskatās, kas notiek tepat kaimiņos & tāpēc (iepriekšējās pieredzes dēļ) jau ceturtdienas rītā zvanīju, lai rezervētu galdiņu piektdienas vakaram. Pozitīvas sajūtas raisīja jau attieksme - uzreiz man pārjautāja, vai nāksim tāpat, vai ir kāds īpašs notikums, piemēram, dzimšanas diena (es nezinu, kas tāds būtu dzimšanas dienā, vajadzētu pamēģināt :)).  Un vēl pārjautāja, vai labos laikapstākļos gribam sēdēt terasē. Protams, ka gribam.

Cara zivju zupa.

Piektdiena, 5.jūlijs daudziem paliks atmiņā ar pamatīgu svelmi, kam sekoja tikpat pamatīga lietus duša, tiesa, International S.V. tas nerada nekādas problēmas - ir fundamentāli brezenta lietus/saulesširmji, turklāt izvēlēts pats labākais variants - uz tiem negreznojas neviena lielā alus darītāja logo, ieturēti pelēcīgie toņi restorāna garā. Uzreiz par interjeru - terase ir neitrāli skandināviska, arī iekštelpās dominē melnbaltie toņi, augstas dīvānu atzveltnes, spoguļi un fotogrāfijas. Melnbaltas, protams. Krāsas vismaz terasē piedod sīkie ziediņi, garām slīdošie tramvaji un ne tik slīdošais rajona kolorīts.

Pareizās porcijas īstiem gardēžiem, tā īsumā var noformulēt International S.V. piedāvājumu. Viesmīlis, uzzinot, ka esam pirmo reizi, tā arī paskaidro - ēdiena vienā porcijā nebūs daudz, lai vienā vakarā var pagaršot visu ko. Mēs piekrītoši smaidām, galu galā tā ir parastā nelaime, ka pārāk labas garšas dēļ netīšām apēdas pārāk daudz. Ēdienkarte ir fifīga - uzsvērts starptautiskais/ internacionālais piedāvājums, turklāt ēdieni sagrupēti savos kontinentos, ir Gaļija, Zupija, Svaigzeme un tā tālāk.

Sparģeļu krēmzupa.

Mana izvēle bija sparģeļu krēmzupa ar kazas sieru un pekanriekstiem (Ls 3,50) un risotto ar baravikām, lāčpurniem un gorgonzolu (Ls 3,95), kamēr Dainis izvēlējās Cara zivju zupu ar trīs dažādām zivīm un šņabīti (Ls 3,90), kā arī griķu pankūkas ar foreles ikriem (Ls 3,30). Kamēr gaidījām pasūtījumu, ieradās šefa "kompliments" - gaileņu panna cotta mazā glāzītē, pēc konsistences kaut kas ļoti tuvs iebiezinātai gaileņu mērcei, tieši tā, lai pamodinātu izsalkumu. Nu un maizītes - karstas, ar pesto, starteri pazūd pāris minūšu laikā.

Fonā - risotto, priekšplānā - pankūcīņas

.

Porcijas tiešām nav milzīgas, mana sparģeļu zupa izgaisa neticamā ātrumā un tā vien gribējās izlaizīt šķīvi :) (piebildīšu, ka sparģeļi ir viens no maniem favorītākajiem ēdieniem, turklāt, ja kombinācija ar kazas sieru... es laikam nākošreiz vienkārši palūgšu divus zupas šķīvjus :) )Porciju lielums ir mānīgs, kad jāpagaršo vēl visi pārējie ēdieni, vienā brīdī es jau lūdzu, lai Dainis tiek galā ar risotto, kas smaržo pēc sēņu karaļvalsts un ir gandrīz ļoti garšīgs (personīgās preferences, ja ēdienā piemin gorgonzolu, es to tiešām gribu kārtīgi just, nevis tikai gaistošu noti), jo gribas pamēģināt arī viņa papildus paņemto Vitello Tonnato ( tur ir maigi iemarinēts teliņš, tunča mērče majonēzes stilā, tunča gabaliņi, kaperi & saulē kaltēti tomāti), taču, kad esam tikuši līdz itāļu našķim, ir skaidrs - porcijas ir pilnīgi pareiza izmēra. Jā, par to Cara zupu - joprojām mulsina, ka audzētavu lasis tiek uzskatīts par zivi, taču zupas buljons... mmm, tik labu esmu savulaik ēdusi tikai Neiburgā & vēl Cabo, kad tur devas dienas loma zupu (pašu ķerto zivju novārījums neskaitās). Griķu pankūkas, šķiet, tomēr nebija griķu pankūkas, bet varbūt es kaut ko nesaprotu no griķiem un pankūkām - tomēr kombinācijā ar foreļu ikriem un krējumu lika sajusties kā tādam mazam cariņam. Desertam mums vairs vietas nepietika, to nākamreiz, jo piedāvājums vilinošs. Nu un beigās vēl viens maziņš "komplimentiņš" - persiku ledus tēja. Vēl visam pa vidu Dainis dabūja Valmiermuižas alu (Ls 2,30), turklāt komplektā ar pāris basturmas gabaliņiem.

Vitello Tonnato

Tieši tāpēc, ka man International S.V. ļoti patika, atļaušos izteikt pāris nepretenciozas, tajā pašā laikā konceptuālas iebildes.Tikai tāpēc, ka gribu tur iet vēl un justies vēl labāk.  Diemžēl Rīgā tikai dažas vietas realizē Eiropā bieži sastopamo "water on tap" koncepciju (piemēram, Muklājs) - ja es pie vakariņām pasūtu vīnu, man tiešām nevajag ūdeni par gandrīz trīs latiem nepilna litra pudelē, pilnībā pietiks ar kaut kādu Venden vai tamlīdzīgiem, jo ūdens ir, lai noskalotu iepriekšējās garšas, nevis, lai izgaršotu ūdeni. Otrs - "mājas vīns" vismaz manā izpratnē nozīmē galda vīnu, kas, visticamāk, tiek pirkts lielajos balonos un pēc tam ieliets karafē, vintage Pinotage pudele (Ls 12,60) nav "mājas vīns". Bet nu ar "mājas vīna " koncepciju šajos platuma grādos vispār ir tā, kā ir.  Trešais... trešā nebūs. Jo šī nu ir tā reize, kad gan viesmīlība, gan virtuves kvalitāte, gan atmosfēra ir augstākajā līmenī.

International S.V. ir vieta, kur iet divatā, kad gribas panašķoties. Vai ar vēl pāris draugiem, lai našķošanās iespējas būtu plašākas. Vēl tur var doties, ja gribas paspīdēt kādam ar to, ka zini Rīgas foršākās vietas, par kurām pagaidām daudzi nenojauš. Jā, un vēl tur noteikti jāaiziet, ja dzīvo  Brasā - mūsu areālā nekā labāka nudien nav.

PS Jau pieminēju Latvijas labāko restorānu Top 50, no vienas puses tas ir labs špikeris, ja nenāk prātā labas idejas gastronomisko apvāršņu paplašināšanai. No otras puses - vai jūs šāds tops vispār kaut kā ietekmē?