svētdiena, 2011. gada 29. maijs

Pārdaugavas vīna dārzs. Vīnoga, Mazā Nometņu iela 34a


Āgenskalna "Vīnoga" no nostāstiem bija kļuvusi jau par tādu nedaudz mītisku vietu, tāpēc kādā laiskā sestdienā, iepriekš izstaigājot Miera ielas republiku, Kalnciema tirdziņu un Botānisko dārzu nolēmām, ka tā būs pati piemērotākā vieta vēlajām pusdienām. Lai arī atrašanās koordinātes nojautu tikai aptuveni, tomēr sameklēt bija samērā vienkārši - 2.tramvaja pietura pie Āgenskalna tirgus ir pietiekoši precīzs orientieris. Jāatzīst, ka pirmajā brīdī šķita - nebūs mums pusdienas "Vīnogā", jo ēku rotāja aizdomīgas sastatnes. Lūk, un tieši zem bleķa stalažām ir durvis uz "Vīnogu".
.
Tipisks romantisms a la latviensis - pirmā doma, ieejot nelielajā krodziņā. Lakotu un beicētu dēļu estētika, "Lido" cienīgi galdiņi, kā arī klusināta gaisma. Samērā bieži ko tādu nācies pieredzēt ceļmalas krodziņos Latvijas ārēs.

Ēdienkarte samulsināja. Lai arī iepriekš dzirdētais lika gaidīt itāļu virtuvi vulgaris, mums pavērās kosmopolītisms visā tā krāšņumā. Vienuviet austrumāzijas zupiņas, karbonādes, pastas un dažādi salāti. Dominējošais, šķiet, franču akcents. Jāatzīst, es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nav pārāk lielā sajūsmā par pārāk plašu ēdienu izvēli, jo tas liek aizdomāties par sastāvdaļu svaigumu un nostāvēšanās pakāpi. Nevarot izvēlēties no dāsnā piedāvājuma, lūdzu pēc padoma oficiantei. "Saka, ka mums esot labākie Cēzara salāti pilsētā," pēc šāda pieteikuma bija skaidrs, ka, ja nu labākie, tad jāņem, lai arī nekad tā īsti neesmu izpratusi attiecīgā ēdiena šarmu. Skaidrāks tas netapa arī šajā gadījumā - anšovi ir laba lieta, vien pieticīgās proporcijās, taču "Vīnogas" Cēzarsalātu mērce būtībā no tiem vien sastāvēja, tā nomācot romiešu salātlapu kautro, taču izteiksmīgo tekstūru un aromātu, nepārliecināja arī bekona un vistas filejas kombinācija. Toties siera skaidiņu cepure bija īsti laikā.

Daiņa izvēlētais liellops vīna mērcē toties būtu izraisījis sajūsmas saucienus jebkuram fiziskā darba strādniekam - porcija patiešām milzīga, basmati rīsi gaumīgi atjaukti ar melnajiem, pati gaļa lieliski izsautēta un maiga. Lieliska iespēja pārēsties. Par vīnu izvēli var teikt tikai labāko, kvalitātes un cenas attiecības ir ļoti pārdomātas. Čeku tagad slinkums meklēt, bet, šķiet, salāti ir Ls 3+, otrie ēdieni - Ls 5 +, vīni visplašākajā diapazonā, bet normālu var atrast piecīša robežās.

Interesanti, kas gan ir otrajā stāvā, kas mūsu apmeklējuma reizē bija slēgts, bet kopumā "Vinogai"var veltīt lielākoties atzinīgus vārdus (Cēzara salātiem gan nē). Laba vieta, kur paslēpties no ikdienas divatā, vai arī lielākā kompānijā. Ja es būtu Āgenskalna rezidents, droši vien šajā restorānā (? drīzāk gribētos teikt - krodziņā vai traktierī) iegrieztos samērā regulāri. Dzīvojot citā Rīgas pusē, iemeslus braukt tieši uz turieni vēl nepamanīju, taču jums ir visas iespējas mani pārliecināt par pretējo.

svētdiena, 2011. gada 1. maijs

Ejam pie Visvalža. Muklājs, Baznīcas iela 37


Sestdienas sākotnējais plāns bija beidzot apmeklēt „Baseinu”, jo ļoti mīlam šo cilvēku citus gastronomiskos projektus – „Dorian Grey” un grilbāru vasarā uz AB dambja (kuru katru brīdi jau atkal būs!), taču, kad pie durvīm sapratām, ka bārs „Baseins” patiešām ir bārs un izsalkušos tur pabaros tikai ar dažādas kaloritātes kokteiļiem (ok, arī kaut kādām nenozīmīgām uzkodām), bija jādomā, ko darīt tālāk.
Apsverot visus par un pret, izstaigājot gan Vecrīgas labo pusi, gan Antonijas un Pulkveža Brieža ielas, īdot par to, ka viss jau zināms un paliek garlaicīgi, beigās tomēr izvēlējāmies pat ļoti, ļoti, ļoti pārbaudītu vērtību. „Muklāju” Baznīcas ielā, kurā nebijām iegriezušies jau vairākus mēnešus, tieši tik ilgi, lai kļūtu jau nedaudz neērti par pavisam netīšo ignoranci.
Tātad, kad īsti ir jāiet uz „Muklāju”? Tad, kad gribas garšīgi paēst, gudri pad!rst par būtisko (mūžīgo, skaisto un intelektuālo), kā arī samalkoties vīnu. (Par vīnu neliela piebilde – vēl nesen gauži raudāju par „Sky&More” aizvērto „Montelvini”, taču atklājām jaunu „izlejamo vīnu” paradīzi, pagrabiņā pie Vecās Ģertrūdes. Litrā ap Ls 4 un tiešām baudāms itāļu vīns vulgaris). Nenoliedzami, „Muklāja” lielākā vērtība ir Visvaldis (domājam Visvaldis – sakām „Muklājs”, domājam „Muklājs”- sakām, ka jāaiziet pie Visvalža). Es pat nezinu nevienu citu krogu Rīgā, kur saimnieks gandrīz nepārtraukti būtu uz vietas, komentētu ēdienu izvēli, vienmēr interesētos vai garšo, kā arī bieži vien būtu lieliska kompānija sarunām pie labas mūzikas un laika pārbaudi izturējuša kino vairāku stundu garumā. Sarunas, pēc kurām intelektuālā bagāža noteikti kļūs vismaz par pāris kilogramiem smagāka. Un noteikti nedrīkst nepieminēt lielisko viesmīli Bertu, kura ar sajūsmu atbalstīs visas izteiktās idejas, iedos vintage pelnutrauku un nepārtraukti liks sajusties kā pašam labākajam un gaidītākajam viesim.
Ja man kāds jautātu, ko „Muklājā” noteikti jānogaršo, tā uzreiz pat nezinātu, ko atbildēt. Jo garšīgs tur ir viss. Kalvadosa mērcē sutināts lops, biešu krēmzupa ar zilo sieru, dažādas zupas, salāti... nemaz tā uzreiz neatcerēties, kas mūsu ilgstošās draudzības laikā tur baudīts. Turklāt ēdienkarte lēnām, taču nepārtraukti mainās un vienmēr, ieraugot sarakstu uz tāfeles, garantēts kāds pārsteigums. Jo īpaši, ja tur neiegriežas katru otro nedēļu.
Tāpēc par aktuālo, par vakardien piedzīvotajām garšām. Lai arī jau kādu laiku manas attiecības ar gaļu ir samērā rezervētas, „Muklāja” jēra gaļas izstrādājumu priekšā es padodos un gandrīz vai izkūstu. Pateikt, kura no abām jēra gaļas zupām – soļanka vai arī virums ar turku zirņiem ir garšīgāka, nav iespējams, jo katra ar savu izteiktu raksturu un tekstūru. Soļanka ir labākais no attiecīgā žanra klasikas – mīksta, nedaudz šķiedraina gaļa, no kuras rūpīgi atdalīti taukumi, stingras nierītes, desiņu ripas (aizdomas, ka Sidrabjēra produkcija, bet varu arī aloties) kombinācijā ar sālītiem gurķīšiem, citrona šķēlīšu skābumu un dāsnu krējuma karoti ir vispiemērotākais paēdiens dienai pēc viesošanās „Bombardierī” (draugu iecienīta dzertuve, kur ir, iespējams, lielākā britu alu izvēle Rīgā. Lai piedod cienītāji, bet atmosfēra tur ik reizi kļūst arvien baisāka). Savukārt jēra gaļas zupa ar turku zirņiem ir pagatavota ar cieņu pret jēriņa specifisko garšu un aromātu, to neuzbāzīgi papildinot ar burkānu un aunazirņu maigajām notīm. Vakardienas gastronomisko repertuāru papildinājām ar zilā siera salātiem – svaiga un gaisīga salātlapu un spinātu kārtojuma, dāsni apbērta ar Parmas (vai Monterigo?) siera skaidiņām, apslacīta ar olīveļļu un balzamiko etiķi, kam fināla akcentu piedod asais zilais siers. Un, protams, vīns. Piedāvājumā ir mājas vīns karafēs, ja nemaldos, tieši šobrīd – Montepulciano. Neuzbāzīgs, ar izteiktu aromātu un saldenu virsnoti. Savukārt stiprāku dzērienu cienītāji novērtēs, iespējams, lielāko kalvadosu kolekciju Rīgas bāros.
Ko vēl būtiski zināt par „Muklāju’”? Piemēram, to, ka dažādos stūros – uz bāra letes, palodzēm un pat ķemertiņā atrodami žurnāli, kas jau klasificējas vēsturisku eksemplāru statusam. Kā arī pavisam svaigi izdevumi, no kuriem noteikti jāpiemin žurnāls „Franks”, mans pēdējā laika iepriecinošākais atklājums latviešu valodā. Muzikālais noformējums ir izcils - lielākoties skan džezs. Vēl, ejot uz „Muklāju”, jāparūpējas par skaidras naudas klātesamību – maksājumu kartes tur nepieņem (tuvākie bankomāti – pie Visbijas Brīvības ielā un pretī 1.slimnīcai Bruņinieku ielā). Cenu līmenis – pieņemams, zupas ap Ls 3 -4, salāti tāpat, „otrie ēdieni” – virs piecīša. Diemžēl, svētdienās „Muklājs” atpūšas. Visā pārējā laikā gan – laipni gaidīt. Kas zina, varbūt kādā sestdienas pēcpusdienā tur saskriesimies.
Vērts piefiksēt: Muklāja aktuālajam piedāvājumam var sekot čiepstētavā.