Tavu Grupu Šitā Nesauc!

Dzīve ievieš savas korekcijas. Jau labu laiku atsākušās akadēmiskās izpriecas, kas nozīmē, ka katrs brīvais laika sprīdis tiek aizpildīts ar visādas īpatnējas literatūras lasīšanu, visādu rakstu un runu darbu gatavošanu un tā tālāk. Jā, un vēl ir arī jāstrādā, daudz un dikti. Un darbam jāapgūst visādas jaunas lietas.

Studiju dēļ arī nesanāca pildīt solījumu vismaz vienu reizi piedalīties pelikānu diskusijā "Nabaklab" - "Dari - Rādi - Maini". Tomēr, domājot par to visu, ir dažas lietas, ko gribētu likt aiz auss jaunajiem un arī ne tik jaunajiem censoņiem mūzikas popularizēšanas atmatā. Vairs pat ne savtīgu apsvērumu dēļ, jāatzīmē. Un tāpēc arī virsraksts ir tāds, kāds ir. Lūdzu, atceries - "Tavu Grupu Šitā Nesauc!"

Latviešu valodā ir savi pareizrakstības likumi, tie attiecas arī uz rokgrupu, šlāgergrupu, bērnu ansambļu un jaukto koru nosaukumiem. Un tie ir pavisam nepielūdzami - nosaukumā, kas sastāv no vairāk, nekā viena vārda, ar lielo burtu jāraksta tikai pirmais vārds (un īpašvārdi, protams). Līdz ar to grupa "Mazais Krokodilu Mednieks" droši var pārdrukāt izdotos T -kreklus, pretējā gadījumā ciemos ieradīsies valsts valodas komisija. Nez, vai tiešām "Mazais krokodilu mednieks" izklausās kaut kā niecīgāk? Protams, nebūtu nekādu problēmu, ja notiktu rebrendings - "Little Crocos' Hunter" atbilst visām valodas prasībām... oh, well, kreklus būtu jāpārdrukā tik un tā.

Tagad pa nopietno. Grupas nosaukums angļu valodā - visi vārdi ar lielo burtu. Būs pareizi, neviens valodu speciālists ģībonī nekritīs.

Grupu nosaukumus latviešu valodā Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir iekļāvusi organizatorisko veidojumu grupā "simboliskie nosaukumi". Valodas likumi paredz, ka visi patstāvīgas nozīmes vārdi ar lielo burtu ir lietojami:

• laikrakstu un žurnālu nosaukumos (Dārzs un Drava, Lauku Avīze, Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks)
• pēdiņās liktos nosaukumos, kuram ārpus pēdiņām tiek norādīts uz sabiedrības vai uzņēmuma formu, piemēram, akciju sabiedrība, sabiedrība ar ierobežotu atbildību, etc. (uzņēmums "Latvijas Balzams", akciju sabiedrība "Baltijas Pērle").

Kā jau var nojaust, muzikālo apvienību nosaukumi nav ne laikrakstu, ne SIA nosaukumi. Tāpēc uz tām attiecas sekojošais:

ar lielo burtu raksta pirmo vārdu nosaukumā, kuru liek pēdiņās vai citādi grafiski izceļ ( "Jāņa sēta", "Latvijas bērzs").

Protams, gramatikas un pareizrakstības likumi nu būs pēdējie, ko ievēros riktīgie rokenrola zvēruļi, taču ceru, ka kādam šis noderēja. Ja tuvāko mēnešu laikā atradīsies vēl kāds brīvs brīdis, turpināšu pierakstīt p3licāniem nepateikto :)

Klusā centra itāļu pagrabiņš

Parasti jau par meteoroloģiju cilvēki sākot runāt tad, kad citu tematu nav, taču es nevarēju novaldīties, nepieminot, ka 2011.gada 26.decembrī gaisa temperatūra bija +10 grādi. Kas nozīmēja vien to, ka sēdēt telpās ir absolūta apgrēcība, tāpēc devāmies ielās ar totālu misijas apziņu - pabarot Rīgas kanāla pīles. Ļoti izklaidējošs un uzjautrinošs pasākums vismaz stundas garumā par 42 santīmiem - tik Lāčplēšielas Top! veikalā maksā divi baltmaizes kukulīši. Taču, ja baro kādu, tad vienā brīdī sagribas arī pašam paēst - devāmies lūkot, kurš no restorāniem Klusajā centrā strādā arī otrajos Ziemassvētkos. Brīdi svārstoties starp diviem itāļu restorāniem uz J.Alunāna ielas, "Ottellu" un "Rossini", tomēr nosvērāmies par labu otrajam. Kā izrādījās, ļoti laba izvēle.

"Rossini" iekārtojies pagrabiņā, vairākās zālēs. Ķieģeļu velves, mazi, cieši sastumti koka galdiņi, pie sienām senu dagerotipiju kopijas, kopumā ar pretenzijām uz senatnīgumu un arī mājīgumu. Pusdienās devāmies ap trijiem, kad iegājām restorānā, tas bija patukšs un kluss, tiesa gan, situācija pārdesmit minūšu laikā izmainījās - pēc ne pārāk ilga brīža attapāmies trokšņojošu ģimeņu ielenkumā. Muzikālais noformējums samērā kosmopolītisks, pētot vāciskos uzrakstus uz galdiņiem, secinājām, ka šī vieta vairāk atgādina nevis Itālijas restorānus, bet gan itāļu emigrantu ēstuves Amerikā (paldies par kārtējiem stereotipiem seriālam "Boardwalk Empire").
Ēdienkarte ir pabieza, vairākas lapas atvēlētas antipasti un salātiem, seko dažādas zupas, risotto, zivju ēdieni, gaļas ēdieni, kā arī strēķītis picu - "Rossini" sevi prezentē kā restorānu - picēriju. Ādas vākos iesieto sējumu noslēdz saldie ēdieni, tostarp arī mājās gatavots saldējums. Dzērienu karte ir pieklājīga, piedāvājums nosedz visus cenu līmeņus. Tā kā bija slinkums domāt par īpašām garšām, paņēmu tradicionālo mājas vīnu - 0,35 l karafe parasta, ieapaļa sarkanvīna -Ls 4,50. Alus cienītāji var dabūt Valmiermuižas brūvējumu - Ls 2,40 puslitrs.

Kā antipasti izvēlējāmies Cozze alla Marinara - baltvīnā sautētas mīdijas ar tomātiem un ķiplokiem, kā arī Carpaccio di Manzo - liellopa karpačo ar rukolu, Parmas sieru un trifeļu eļļu. Mīdijas nekādus pārsteigumus neizraisīja, kā arī bija paredzēts - godīgi izkarsēti moluski ar dārzeņu vieglu noti, kuru pievienotā vērtība ir smaržīgs buljons, ko piebeigt kopā ar apgrauzdētu maizīti. Savukārt karpačo bija tik lielisks, ka es vienu brīdi apsvēru to šķīvi galdabiedram vienkārši atņemt - perfekta garšu buķete ar trifeļu akcentu.

Lai arī jau tā dēvētās uzkodas bija tieši tik bagātīgas, lai aizstātu vienu parastu ēdienreizi, mēs tomēr atkal uzkāpām uz vecā grābekļa un sagaidījām vēl pa vienam ēdienam. Protams, pārēdāmies. Manis izvēlētā jūras velšu zupa sicīliešu gaumē bija aromātisks virums, kurā varēja atrast kalmāra gabalus, lielās garneles, mazos astoņkājīšus, laša gabaliņus, mazas garnelītes un vēl šo to, viss sasautēts kopā ar laikam jau tomātiem, garšas ziņā nedaudz atgādināja labāko uhu, kas ēsta Rīgā - Neiburga 1.janvāra ēdienu pirms nu jau laikam gada. Lazanju nepagaršoju, taču galdabiedrs saka, ka bijusi ļoti barojoša, tipiski itāliska -sierīga, krēmīga un tumīga, bez dārzeņiem, ar Boloņas mērci, vai vismaz to, ko latvieši izprot ar šo nosaukumu. Absolūti piemērota fiziskā darba strādniekiem. Nu jā, un desertam spēka nepietika.

Man šķiet, ka "Rossini" ir lieliski piemērota vieta, kur aiziet kopā ar draugiem, droši uz turieni var vest arī mammu un tēti. Vai arī pasēdēt divatā, pamielojoties ar visādiem garšīgi pagatavotiem našķīšiem. Kaut gan romantiskai divvientulībai itāļu garā es drīzāk izvēlētos Matīsa ielas "Da Sergio", rezervējot galdiņu otrā stāva "iekšbalkonā". Vienīgais sīkums, kas man "Rossini"neiepatikās - saņemot rēķinu, izrādījās, ka par maizes groziņu ir jāmaksā papildus, turklāt maizītes šoreiz bija versijas par fokaču, plānas strēmelītes, kas lika domāt par picas mīklas atgriezumiem, nevis mīkstas un pufīgas bulciņas, ko tradicionāli ierasts noēst kopā ar balzamiko un olīveļļu. Taču to kompensēja lieliskās viesmīles, kas turpināja smaidīt par spīti tam ka nepārtraukti bija jādreifē apkārt ar šķīvju piekrautām rokām.
Bildes šoreiz nebūs, bet varat paskatīt "Rossini" mājaslapu, tur arī pdf formātā redzama aktuālā ēdienkarte.

Kopumā šis gads ir bijis vairāku lielisku gastroatklājumu pilns, gan dažādu ēstuvju, gan arī personīgās pieredzes ziņā, dažus no maniem eksperimentiem varat palasīt arī žurnālā "Dienas Ēdieni" (kādā no nākamajiem numuriem būs stāsts par to, kā mājās pagatavot terijaki mērci un ko ar to darīt). Apmeklētākās 2011.gada barotavas - "Muklājs" un "Madride", kur īpašo šarmu piešķir gandrīz nepārtraukta īpašnieku klātbūtne, kā arī ar fantāziju radīta ēdienkarte. Gada atklājums vīnu jomā - veikali pie Ģertrūdes baznīcas un Zaļajā ielā, kur var dabūt ļoti normālus mājas vīnus pa tiešo no mucas pudelē. Neskatoties uz to, ka slodze darbā un studijās kļūst jo dienas, jo lielāka, es ceru, ka nākamgad pietiks laika arī šim blodziņam - es labāk nemaz neteikšu, cik stāsti un par kuriem restorāniem joprojām ir neizstāstīti. Acīmredzot, viss vēl priekšā. Visticamāk, šis būs pēdējais 2011.gada ieraksts šeit, tāpēc - Laimīgu Jauno! Nākamgad visiem novēlu atvērtu prātu un pozitīvu noskaņu eksperimentiem un jaunatklājumiem visdažādākajās dzīves jomās, arī virtuvē.

Romantiskā Mademoiselle

Es neesmu skaistumkopšanas industrijas mīļākais klients - mūžīgais laika trūkums un rūpīga prioritāšu kārtošana noved pie tā, ka ragu un nagu pucēšana parasti tiek atlikta, atlikta un vēlreiz atlikta, līdz to vairs atlikt nevar. Līdz ar to katra reize, kad nolemju savest kārtībā fasādi, kļūst par piedzīvojumu - jāmeklē, kur ar to tikt galā. Lielie centra saloni mani biedē - uzsvērtais perfekcionisms, metāla spīdīgās līnijas, ādas dīvāni un klonētās administratores man joprojām ir cita, svešāda pasaule. Mazie rajona ūķi nevilina, reizēm, kad esmu ieklīdusi, vienmēr esmu jutusies kā svešā ballītē ieklīdusi, kamēr pārējās dāmas tērgā par Svetas jaunāko štuceri vai arī apspriež "Dosjas" brīnumainās īpašības.

Burvīgas sakritības dēļ, kad jau pāris dienas štukoju, kur gan atrast manikīra meistari un frizieri, čiepstētavā man piesekoja @mirklis_sev. Pāris sazvanīšanās, un jau nākamajā dienā devos uz Avotielu, kur mājo salons - butiks "Mademoiselle". Vieta romantiķēm un būtnēm, kas uz brīdi grib pazust no lielpilsētas kņadas. Izrādās, "Mademoiselle" pavisam nesen nosvinējusi gada jubileju - kāpēc neviens par šo vietu man nebija pastāstījis jau agrāk?

"Madmoiselle" vizītkarte pavisam noteikti ir milzu rozēm apgleznotās sienas, tas esot salona īpašnieces roku darbs. Roku darbus var atrast arī galvenajā hallē - Mazās Fejas svārki, dažādas "vintage" lietas, rotaļu kaķīši, pērļotāju krāsainie nieciņi... Pārdošanā izliktais izvēlēts ar akcentu uz romantiku, šī ir vieta sievišķīgām sievietēm. Vieta ar draudzīguma auru, tur strādājošās meitenes izturas nevis kā kolēģes, bet tiešām kā čalojošu draudzeņu pulciņš, kurā aicinās iesaistīties arī tevi, kamēr gaidīsi meistari, piedāvās tēju vai kafiju, kā arī vienkārši papļāpās īsinot laiku. Vienpatēm noderēs grāmatu un žurnālu stūrītis.

Pa kreisi istabiņa atvēlēta matu kopšanas priekiem, sēdi liela spoguļa priekšā un vēro sevi kā gleznā - aiz muguras rožu dārzs. Savukārt manikīra meistare strādā pašā tālākajā salona galā, uzkāp pa mazām kāpnītēm un nokļūsti nagu pavēlnieces valstībā, kur mūsdienīgi instrumenti un "zilās gaismas kastīte" sadzīvo ar senatnīgās noskaņās ieturēto interjeru.

Kopumā - man patika. Arī šodien man patīk gan nagi, gan mati. Tāpēc arī nolēmu savas sajūtas par šo vietu uzrakstīt. Man reizēm pārmet, ka teksti gan te, gan citur esot pārāk jūsmīgi. Skaidrojums ir vienkāršs. Es jau labu laiku savā brīvajā laikā izvairos skatīties, klausīties vai savādāk sajust lietas, kas varētu izraisīt negācijas. "Madmoiselle" ir maza prieka krātuvīte romantiskām dvēselēm. Ceru, ka iepatiksies arī jums.

Mīla un gaspačo

Es vēl ne reizi neesmu bijusi Spānijā - ceļojums uz šo valsti pagaidām ir vēl nepiepildīts sapnis. Tādēļ priekšstatu par spāņu gastronomisko pusi veidojuši tikai Rīgā atrodami artefakti -dažādas olīvas un vītināta zirga gaļa mazajos veikaliņos Dominā un Galleria Riga, spāņu vīni lieltirgotavu plauktos un citi sīki našķi, kas rada ilūziju, taču pilnvērtīgu ainu neveido. Taču pagājušonedēļ atklājām vēl vienu vietu, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties spāņu virtuvē - Valdemāra un Hanzas ielu stūrī, izrādās, jau kopš pērnā rudens darbojas bārs "Madride", pilnais oficiālais nosaukums - "Madride - El Oso y el Madroņo", ko jau priekš sevis esmu nodēvējusi ne vairāk, ne mazāk, kā par "tapotavu".

Lai nemulsina pirmajā brīdī no skata necilās telpas - gaisotni te rada mūzika, sarunas, galugalā, vīns un tapas. "Madridē" saimnieko latviete un spānis, piedāvājot nelielu gabaliņu Spānijas. Ja izdodas iekarot saimnieku sirdis, var uzzināt dažādus un pavisam raibus stāstus par spāņiem, viņu paražām un dzīves filozofiju. Tapotavas iekārtojums ir vienkāršs, daži galdiņi, bāra lete, ēdienkartes uzdrukātas uz krāsainām A4 lapām. Stūrī mētājas žurnālu kaudze. Taču par vienkāršu nenosaukt ēdamlietu piedāvājumu. Galvenais akcents - protams, uz tapām. Kumoss pa kumosam un, skat, jau esi pārēdies, lai arī sākotnējais plāns nebūt nav tāds bijis.

Chorizo desa ar medu, zilais siers ar riekstiem, dažādas kroketes, mīdiju un anšovu tapas, pildīta paprika, cietais siers ar aveņu marmelādi - te es pieminu tikai nelielu daļu no plašā tapu klāsta, kumosiņu cenas svārstās Ls 0,25- 1 robežās. Anda un Asinto (tā taču pareizi izrunā Jacinto? :)) nes tik vienu mazus baltus šķīvīšus vienu pēc otra, garšas jūk, mijas, papildina viena otru. Sajūta kā pie brīnumu lādes, nekad nezināsi, kas būs nākamais. Ēdienkartē ir arī dažādas karstās uzkodas, ko jau var uztvert kā nopietnāku ēdmaņu - tortiļas, dažādi pagatavotas garneles, pildīta bagete, gaļas iesmiņi. Es izvēlos Boquerones fritos - apceptas ķilavu māsīcas, saimniece mudina ēst "pa spāniskam", ar visām spurām un asakām, pēc pirmā mēģinājuma tomēr nolemju zivteles lobīt. Tādas nedaudz savādākas reņģītes. Sātīgi un garšīgi. Pretēji vīna speciālistu ieteikumiem, lai arī lielākajā daļā uzkodu dominē jūras veltes, izvēlamies sarkanvīnu, biezu un tumīgu kā vasaras nakts, tas nāk no "Vīna studijas". Ēdienkartē ir arī Dienas ēdiens un Dienas zupa, taču par to kvalitātēm nāksies pārliecināties citureiz.

Nenoliedzami, tapotavas "hailaits"ir gaspačo (gazpacho) zupa. Dabūjams glāzītēs un bļodiņās, aukstais, homogēnais un pikantais virums ir ideāls padzēriens/ paēdiens vasaras svelmē. Runā, ka Rīgā "īstu" gazpacho dabūt esot ļoti sarežģīti -nu te tas tapis pēc andalūziešu labākajām tradīcijām, ir gan izmērcēta baltmaize, gan olīveļļas šļuka, viss kārtīgi sablenderēts ar tomātiem, ķiplokiem, ko tik vēl visu ne. Izrādās, gazpacho spainītī var dabūt arī līdzi uz mājām - ja ir aizdomas, ka nākamais rīts pēc vīna un gardumu baudīšanas varētu būt tāds lēnīgāks. Kā pārliecināmies sestdienas rītā, nudien noder.

Reizi pa reizei, lielākoties piektdienās, "Madridē" taisa lielo paelju - informācijai var sekot tapotavas Facebook profilā. Tad gan galdiņu jārezervē iepriekš, savādāk vieta var arī neatrasties. Mums vēl šis piedzīvojums priekšā, taču, tā kā labu paelju Rīgā gandrīz vai ar uguni jāmeklē, esam pavisam pārliecināti, ka būs jāpiedalās.

"Madride" ir tapusi ar mīlestību, divu cilvēku satikšanās ir devusi arī rīdziniekiem iespēju iemīlēt spāņu virtuvi un tradīcijas. Negaidiet šeit baltus galdautus, smokingā tērptus oficiantus un liegas vijoles skaņas sveču gaismā - "Madride" ir dzīva, īsta un nesamākslota.

Festivālu gaids sisīšiem jeb Kā izdzīvot mūzikas festivālā

Ja esi ballīšu zvērs, kuram festivāls nozīmē nepārtrauktu tusiņu, alu brokastīs, vienu garu dienu no piektdienas vakara līdz svētdienas rītam, lielisku iespēju izmīcīties pa dubļiem un sarīkot jandāliņu, par kuru atblāzmas vēl mēnešiem manāmas dažādos sociālajos tīklos, tālāk nelasi - paskaties, kas publicēts zem etiķetes "krogi" vai vispār pamet šo blogu.
Šis ir ieteikumu saraksts tiem, kuri uz festivāliem nebrauc, jo tur nebūs balti dvieļi un nevarēs čurāt tīrā podā, taču ļoti labprāt gribētu piedzīvot festivālu ne tik mežonīgo - muzikālo pusi.

1. Atrodi viesnīcu. Jā, es to nopietni - atrodi viesnīcu. Ja savlaicīgi pacenšas, tas nemaz nav neiespējami. Attālums nav būtiskākais. No pieredzes: B&B ~20 km no Piltonas ciema, kur notiek Glastonberijas festivāls, naktī no festivāla uz pilsētu brauc autobuss; viesu nams ~ 5 km no Salacgrīvas, veselīga nakts pastaiga; viesnīca ~ 60 km no Varņiem, kur notiek Kilkim Žaibu (paldies šoferītim). Turpināt? Domāju, ar jau uzskaitītajiem pietiks. Principā, ja ir atrasta viesnīca, apsveicu, komfortabla festivāla sajūta ir jau gandrīz garantēta. Lielākie festivāli piedāvā nakts transportu uz tuvākajām pilsētām. Turpmāk uzmanību vērts pievērst tikai dažiem no sekojošajiem punktiem.

2. Ja viesnīcu neizdodas atrast, mēģini kaut kādā nebūt veidā tikt VIP telšu zonā - dzer daudz alu un sakrāj kodus, kļūsti par kāda medija pārstāvi, iepazīsties ar pareizajiem cilvēkiem vai arī samaksā dažas reizes lielāku maksu nekā parastās telšu pilsētiņas gadījumā. Whatever, tas nav neizdarāms. VIP telšu zona garantē relatīvu mieru, tīras dušas ar silto ūdeni, iespēju iztīrīt zobus un nenoslīkt atkritumu zampā. Un, atkārtošos, relatīvu mieru. Jau otrajā naktī tas kļūst svarīgi. Jā, un paņem līdzi saliekamo beņķīti, noderēs gan lietus laikā tupot teltī, gan no rīta mēģinot pamosties pirmās saules staros.

3. Iepazīsti apkārtni. Ja vien festivāla teritorija neaptver simtiem hektāru, visticamāk, jau pirmajā dienā būs izstaigāti visi nostūri, atklātas visas skatuves, uzzināts, kur dod labākos hotdogus un pretīgākās picas (sk.4.punktu). Gan jau muzikālā programma nebūs tik blīva, lai divpadsmit stundas pēc kārtas ļautu pilnībā nodoties daiļo mākslu valdzinājumam, labi vēl, ja būs citas atrakcijas - kāda kino telts vai teātra skatuvei. Un, būsim reālisti, kurš spēj vairākas dienas pēc kārtas nenogurt no intensīvas kulturificēšanās? :) Tāpēc jādodas nelielos ceļojumos, jāatklāj tuvākie muzeji, pilskalni, kūrorti, kaut vai krogi (atkal, sk.4.punktu) vai veikali. Atsvaidzinās un ļaus no jauna iekļauties festivāla tūkstošgalvainajā pūlī.

4. Neēd festivālā! Nu labi, vienu hambīti. Vai zupu. Tīri tā, pieredzei un eksotikai. Taču, ja iespējams, labāk ēstuves meklēt ārpus festivāla un, ja iespējams, pēc iespējas tālāk no festivāla norises vietas. Protams, ja junk food nav dzīves aicinājums un festivāls netiek uzskatīts par lielisku iespēju pārbaudīt personīgo iekšu iespējas. Ja nu galīgi nav iespēju pēc maltītes doties tālēs zilajās, sameklē veģetāriešu vai vegānu ēstuvi. Viņi prot lietot garšvielas, neizmanto piedegušu eļļu un lielākoties ir gatavi pozitīvi pārsteigt.Sliktie varianti man vēl nav gadījušies, neko par to nezinu un neko arī negribu zināt. Vēl ir vērts atrast jau pazīstamas virtuves izbraukuma variantu (pagājušajā gadā Pozitivus festivālā Ozīriss - izcili!) - reti kurš būs gatavs sabojāt savu reputāciju.

5. Nedzer festivālā! Ok, izklausās smieklīgi. Jā, es zinu, izklausās ļoti smieklīgi. Tagad, kad esi piecēlies no grīdas, kur vārties no smiekliem, vari lasīt tālāk. Festivālā labāk ar apreibinošiem dzērieniem neaizrauties, ja vien ir vēlme pilnvērtīgi baudīt muzikālo piedāvājumu. Iemesli tam ir divi - karstā laikā, brīvdabā alkohols var izstrādāt visādus trikus. Otrs ir vēl prozaiskāks un attiecas lielākoties uz sievietēm - nu nebūs ķemertiņš uz katra stūra. Un tīrs ķemertiņš uz katra stūra pavisam noteikti nebūs. Un, ko dara alus organismā? Grib tikt ārā. Stiprākos dzērienus te pat nepieminam. Atgādinu - šis ir ieteikumu saraksts tiem, kas brauc uz festivālu klausīties mūziku, nevis tusēt. Ja nu kāds vēl nepamanīja. Pa dzērienam var atļauties, kad vakars jau iegājis finiša taisnē. Jā, vēl pie viena (bet nu šis ir apmēram no sērijas "brauc uzmanīgi") - labāk nepieņem svešinieku piedāvājumus kaut ko uzpīpēt, ieelpot vai apēst. Protams, protams, visi cilvēki ir brāļi, peace, love, etc., bet labāk jau ne.

6. Domā, ko velc mugurā. Obligātais iztikais minimums – lietusmētelis, zābaki, saules aizsardzības krēms un saulesbrilles, tas, domājams, nebūtu lieki jāatkārto. Kas vēl? Apģērbam vēlams būt viegli žūstošam, taču tajā pašā pietiekoši siltam, lai pēc lietusgāzes pagūtu izžūt un vakarā nenosaltu. Ja nebaidies izskatīties pēc hipstera, tīri labi noder siltais hudijs, ar flīsa oderi. Apavi - pēc personīgajām vēlmēm. Jebkuras iešļūcenes ir #fail - pūlī pazudīs uz skaitli trīs. Dubļos arī. Čaks Teilors? Nāksies mazgāt, bet jau labāk. Es priekš sevis esmu atradusi the ultimate komplektu - crocs laiviņas saulei un gumijnieki lietum. Pirmās var noskalot un uzreiz vilkt kājās jebkuros laika apstākļos. Otros arī, ja vien nav piesmelti. Bet, protams, iespējami arī citi varianti. Galvenais, nevilkt neko, kas varētu berzt, sadilt vai izmirkt. Speciāli daiļajam dzimumam - kosmētiku atstāj mājās. Un smukās kleitas. Rotaslietas arī. Dzīvot būs vieglāk.

7. Domā pozitīvi. Ja lietus līst jau otro dienu, teltī dzīvo visa iespējamā flora un fauna, kā arī cilvēku pūļi ir piegriezušies līdz ūkai, vienīgais veids, kā to pārdzīvot - mainīt attieksmi.

Izlasīji līdz galam un nesaproti, kāpēc pašsaprotamas lietas ir jāatkārto rakstiskā formātā? Izlasi pirmo rindkopu.

Foto - Dainis Tamuļevičs

Doriana vasaras rezidence

Kad iedomājos par AB dambi, prātā uzplaiksnī vairākas nesaistītas ainas - skats no filmas "Elpojiet dziļi" (pateicoties kurai es labu laiku biju pārliecināta, ka AB dambis ir tapis padomijas laikā - izrādās, nē, jau pirms vairākiem gadsimtiem tur bijusi kuģu piestātne), baznīcu torņi, kas dīgst no zemes un peldošā terase.

Pagājušajā vasarā "Kapteiņa Enriko pulksteņa" terase AB dambī bija viena no iecienītākajām atpūtas vietām - pārdomātā virtuve, unikālā atrašanās vieta un neikdienišķie skati bija par iemeslu tam, kādēļ "Enriko" telefona numurs bija pieglabāts pa rokai, savādāk pie brīva galdiņa netikt. Šovasar telefona numurs ir mainījies, mainījies arī nosaukums - restorāns blakus peldošajai galerijai "Noass" pārdēvēts par "Doriana Greja grilbāru" (tā arī nesapratu, varbūt pareizāk ir to saukt "Grilbārs "Dorian Gray""?), kā arī tā apmēri ir sarukuši. Taču, lai nemulsina pārmaiņas - saimnieko joprojām tie paši ļaudis, kam piederēja nu jau pagātnē palikušais "Kapteiņa Enriko pulkstenis". Un nupat vairs nav šaubu - grilbāram Rīgas skaistākajā vietā ir pavisam tieša saistība ar foršo restorānu pašā šaurākajā Rīgas ieliņā, mūsu iemīļoto "Dorian Gray", kura aprakstīšanai tā arī vēl neesmu pieķērusies. Viņu pārraudzībā arī bārs "Baseins" pie Doma baznīcas.

Šogad grilbārs ir aizkrauts - pa dambi izpleties smilšu skulptūru festivāls, ko slēpj pamatīga izmēra žogs, i nedomā pārlūrēt. Tomēr tiekot līdz "Noasam" var atviegloti uzelpot. Skatu uz Vecrīgas torņiem nekas neaizsedz. Pazuduši gan ērtie dīvāni, kur laiski izplāties veselam bariņam - terase guvusi striktākas līnijas, sterilāku paskatu. Toties kastītēs aug garšaugi un turpat stūrī darbojas grila vīrs.

Ja jau grilbārs, tad grilbārs. Būtu muļķīgi pieprasīt klimpas ar sējas pazvērīti vai arī debesmannā (es gan nupat vairs neesmu pārliecināta, vai tiešām tas nebija piedāvājumā), tādēļ skatāmies grilējumu lapā. Visādu kustoņu daļas, kā arī zivis zaļumu groziņos un augļu mērcītēs, lai arī izvēle nav milzīga, sareibst galva, tāpēc izvēle ir Dienas zivs un Dienas gaļa (porcija ap Ls 5). Parasti dienas piedāvājums ir nekļūdīga izvēle - vismaz es rēķinos, ka būs svaigi produkti, nesamudrītas garšas un pareizās proporcijas šefpavāra gaumē. Šī reize nav izņēmums. Mana forele no oglēm norauta tieši īstajā brīdī, lai āda būtu nedaudz apgruzdējusi, bet baltā gaļa - sulīga, savukārt cūkas karbonāde bija pareizajā izmērā un pareizajā marinādē ar nelielu balzamiko pieskārienu. Piedevas var izvēlēties visdažādākās, mēs paņēmām grilētus kartupeļus ar zaļumiem, tiesa gan, varētu vēlēties vairāk dārzeņu, viens pliks tomātiņš līdzsvaru neveido. Pievērsiet uzmanību traukiem - tie gluži kā no omītes skapja izvilkti, patīkams kontrasts pēc Rīgas krogos un restorānos tik tradicionāli sterilā baltuma.

"Užavas" alus vairs nav dabūjams, par ko ļoti žēl, arī "Valmiermuižas" alus nav. Tā vietā var izvēlēties "Tērvetes" vai "Lāčplēša" brūvējumus (ap Ls 2 puslitrā). Ja nu vēl gribas panašķēties, var paņemt mazo olīvu bļodiņu (Ls 1) vai arī uz vietas ceptu maizīti.






"Doriana Greja grilbārs" varētu būt lieliska vieta lēnām pusdienām divatā, ar ģimeni, vai draugu bariņā. Tikai šī vasara tāda... saraustīta. Pēdējo nedēļu laikā nepārtraukti esam pārvietojušies no vienas valsts uz otru, iekrājušies stāsti par visādiem krogiem ārpus Latvijas, tikai nav nojausmas, kad to visu pierakstīt. Stilīgā brokastvieta Vapiano, azerbaidžāņu ieskrietuve pie Tallinas zoodārza, Viliošiai netālu no Mažeiķiem, RibHouse Roskildē; droši vien kaut ko jau esmu piemirsusi, lai visu atminētos, jābrien cauri digitālajām bilžu kaudzēm. Un vispār - vasara ir tas laiks, kad ir jādodas brīvā dabā, nevis jāsēž pilsētas krogos :) Dodoties piknikā, rekomendēju iegriezties kādā no "Sky" veikaliem un paņemt gruzīnu cepamdesiņas, lielisku žanra paraugu, kur aitu zarnās sastampāta cūkas un vistas gaļa, tā riktīgi nav žēlota kinza un citas garšvielas. Ja nu cepšanas vietai blakus var atrast lozberu lapas - būs ļoti labi, apsolu :)

Atkalsatikšanās ar ... suni

No vienas puses - ko gan jaunu var pateikt par "Andalūzijas suni". Visticamāk, ka katrs krogu un restorānu mīļotājs tur savu reizi pabijis, kārtīgi paēdis vai padzēris un izveidojis savu priekšstatu. No otras - ziniet, vietas mēdz mainīties. Vai arī - mēdz mainīties attieksme. Par sevi pavisam noteikti varu teikt, ka, ja kāda ēstuve man patikusi pirms gadiem pieciem, tas nebūt nenozīmē, ka sajūsmā par tās piedāvājumu būšu arī šodien.

"Andalūzijas sunī" nebijām bijuši kādu laiku. Taču svētdienas pēcpusdienā, kad "Dorian Gray" grillbārā bija kāzas, arī "Garage" bija okupējuši kaut kādi korporatīvi banketētāji, nolēmām, ka tā būs gana laba vieta pusdienām. Ēdienkarte ir gana bagātīga, viss tik garšīgs, tik garšīgs, ka bija samērā grūti izvēlēties. Uzkodas ir samērā tradicionālas, tā kā vasaras neatņemama sastāvdaļa, protams, ir alus, pieejami ir ķiploku grauzdiņi, kas vismaz vakardien, bija vienkārši baisi (sadeguši, sausi, bez ķiplokiem), vēl visādi antipasti, taču rekomendēju izvēlēties springrolls. Šī, iespējams, ir labākā pavasara rullīšu versija pilsētā, lai arī no rullīša tur palicis tikai nosaukums, ne forma. Dārzeņu maisījums ir bagātināts ar kariju, turklāt čilli mērce ir tieši tik asa, lai ēdājs pietvīktu un sajūsmā grābtu pēc vēl vienas šļukas.

Salātu cienītāji var nomēģināt Cēzara salātus (man ir apnicis eksperimentēt, labus vēl neesmu dabūjusi un nupat jau atmetu cerības, tāpēc pagaršojiet un pastāstiet), ir arī visādi citādi, lielā mērā salātu pieejamību nosaka piedāvājums. Zupas nenogaršojām, bet man ir plāns tomēr nomēģināt to jūreņu virumu. Toties "otro ēdienu" klāsts ir tiešām pamatīgs. Sēdi un domā, ko tagad darīt. Pēc ilgas spriešanas izvēle krita par labu Alberto pastai ar marinētu vistas fileju un bambusa groziņā tvaicētiem jūras mēles veltnīšiem ar lasi.

Alberto pasta bija tiešām ļoti laba. Vista gaumīgi iemarinēta, viegli balsamico akcenti, zaļumi, penne pasta izvārīta līdz precīzākajai konsistencei, īpaši sajūsmas saucieni no manas puses atskanēja, saprotot, ka pākšu pupiņas un visi pārējie dārzeņi ir tiešām svaigi, nevis no bundžas vai saldētavas nākuši. Šo tiešām no sirds rekomendēju, ja gribas ko vienkāršu, nesamudrītu un tajā pašā laikā ļoti garšīgu.

Taču groziņš bija fail. Un šī ēdiena fail nespēj mazināt pat fakts, ka tās bija svētdienas pusdienas pēc samērā jautras ballītes, kad organismam gribas ko pikantāku. Dārzeņi bija pārāk "raw", bez garšvielām un sāls, ļoti ceru, ka maldos, taču mazie burkāniņi un atkal jau pākšu pupiņas bija no saldēto dārzeņu maisiņa (atšķirībā no Daiņa paņemtās pastas, šņuk), jūras mēle bija, taču ne kā veltnītis. Visu kaut nedaudz glābtu kāda mērce, vai nu uz jogurta, vai arī pesto bāzes, bet mērces nebija. Bija citrona šķēle, kā arī uz galda sāls un pipari. It kā dārzeņi bija smuki iztvaicēti, taču garšu harmoniju nevarēja just, neuzrunā ideja, ka vienā kišmišā ir paprika, puķkāposti, jau minētie pākšaugi, saknes, etc. Tiesa gan, tam visam bija arī labā puse. Izskatījās jau ļoti smuki. Un, kā sapratu, ideālas pusdienas novājēšanas diētu piekopējām.

Tomēr, par spīti bambusa groziņam es noteikti iesaku tur iet pusdienās. Atmosfēra ir omulīga, karstā dienā šis ir viens no labākajiem vasaras dārziem pilsētā, ēdiens ar izņēmumiem ir garšīgs, Užavas alus garšo tiešām pēc Užavas alus. Ar cenu līmeni var iepazīties kroga mājaslapā - www.andaluzijassuns.lv , jāpiebilst, ka realitātē uz vietas ēdienkarte ir nedaudz savādāka. Joprojām nav mainījies uzstādījums - popularizēt mākslu, viena no iekšsienām joprojām ir noklāta dažādām grafikām. Bunjuela garu īsti nejūt, taču gan jau kaut kur, pašā tumšākajā stūrī, tas joprojām ir.