svētdiena, 2013. gada 3. novembris

Nacionālromantisma apogeja. Melnā kaķa Mājas restorāns - Meistaru iela 10/12

Reizēm ir tādi rīti, kad saproti - šī diena nebūs izdevusies, ja nedabūšu skābu kāpostu zupu. Protams, var jau mājās vārīt, bet tam nepieciešamas vairākas stundas, labi kāposti, pareizi nokūpināta gaļa... Tāpēc ir jāiet kāpostu zupas medībās. Kur meklēt skābu kāpostu zupu? Visticamāk, to var atrast vietās, kas tiek pozicionētas kā latviešu virtuve - piemēram, "Citi laiki" Brīvības ielā (kas gan svētdienās, diemžēl, nestrādā). Iespējams, arī latviskuma citadelē muzikālajā krogā "Ala",  es tikai nezinu, uz kurieni tas tagad kārtējo reizi pārcēlies. (Jā, iepriekšējā reizē, kad organisms diedelēja šo rudenīgajam laikam tik piemēroto ēdienu, beigu  beigās attapāmies "Pie Kristapa kunga", ja atkal nepametīšu šo blogu uz pāris mēnešiem, tam tiks veltīts nākamais ieraksts.) Tā nu, lēnām dodoties uz pašu metropoles sirdi, atminējos, ka jau labu laiku esmu gribējusi apskatīties, kas tagad "Melnajam kaķim" vēderā, galu galā, sensenos laikos tur ne viena vien biljarda partija izspēlēta.

"Melnais kaķis" vairs nav tas pats  "Melnais kaķis", kas pirms gadiem desmit. Vairs nav džinkstošo un mirgojošo spēļu automātu, biljarda galdu, viegli zilgana dūmaka pāri ļaužu pūļiem un neprātīgi disko ritmi. Spēļu ellīte palikusi pagātnē - tagad "Melnais kaķis" ir "Mājas restorāns", piepičkāts ar nacionālromantisma rakstiem, zvēru un putnu izbāzeņiem, kā arī ēdienkarti tieši tajā garā, kādu pirmajā brīdī iedomājamies "latviešu virtuvi".

Restorāna galvenais motīvs ir etnogrāfiskie raksti, kas klāj gan sienas, gan daļēji griestus. Mēbeles pretendē uz laisku buržuāziju, dominē lakots koks un piesātināti toņi. Tālākajā zālē kāds PETAs aktīvists, visticamāk, ar sirdi aizietu - greznā lustra ir sakabināta no briežu ragiem, no tālāka stūra glūn izbāzts āpsītis, kā arī vairāki putni sastinguši pirms nekad nenotikušā lidojuma. Kiča nepārvaramais šarms, un nevajag izlikties, ka esam tik tuvu Skandināvijai, nē, rīdzinieku raksturā nav taisnas līnijas, baltas sienas un minimālisma stilā izturēti galdi taisnām kājiņām, reizēm vajag atlaist to uz Eiropas robežas mītošo dvēseli un iegāzties drapērijās.

Bet ne jau interjeru vērtēt es tur devos. Skābu kāpostu zupa bija, iespējams, labākā, kādu jebkad esmu ēdusi - skāba, asi pikanta, ar ļoti labu žāvētu gaļu, silta, tāda, ka sasilda ne tikai kuņģi, bet arī dvēseli (Ls 2,60). Taču tā tāda skābēto kāpostu zupas īpatnība - tajos brīžos, kad organisms to pieprasa, visticamāk, tā arī šķitīs pati labākā, kas jebkad ēsta. Dainim gan diez ko neveicās ar pasūtījumu - brokastu ēdienkarte pieejama tikai līdz plkst.12 (man šī ir mistērija, kāpēc gan lai to brokastu ēdienu nevarētu pasniegt arī vēlāk, vai tiešām krogos ir speciālie brokastu pavāri, kas pēc 12 dodas mājās, paņemot līdzi olas un visu pārējo), ķilavu pastēti šodien neviens negribēja gatavot, tāpēc nācās palikt pie kartupeļu pankūkām ar lasi (Ls 4,20). Vismaz man kartupeļu skaidiņās sacepts kartupeļu biezenis nekādi neasociējas ar kartupeļu pankūkām, bet varbūt tā tikai mana personīgā problēma. Lai arī ēdienkartē nav minēts, tomēr ir dabūjams arī "Užavas" alus "no krāna", cena - kā jau lielākajā daļā Vecrīgas uz tūristiem orientēto restorānu, Ls 2,80 par puslitru.

Starp citu, ar tiem skābētajiem kāpostiem ir interesanti, kaut kā lielākajai daļai prātā ir iesakņojies stereotips, ka tas tāds normāls vācu ēdiens. Izrādās, nē, skābētos kāpostus Eiropā pirms apmēram tūkstoša gadu jau Čingizhana tatāru ordas ievedušas savās seglu somās.  Renesansi gan skābētie kāposti Eiropā piedzīvojuši ap 16.gs., bet arī ne tik viennozīmīgi var rādīt ar pirkstu uz  tagadējās Vācijas teritorijas pusi, pamatīgi pētījusi gan vēl neesmu, taču pavirši pārskatot visādus interneta resursus, izskatās, ka fermentētā ēdmaņa varētu būt vairāk uz Austrumeiropas pusi cēlusies. Esmu atvērta informācijai, ja kāds var ko precīzāku pastāstīt.

Kopumā "Melnā kaķa" virtuves piedāvājums ir tieši tāds, lai tur aizvestu papusdienot tradicionāli orientētus (visās nozīmēs) draugus, radiniekus, ārzemju viesus - tur ir gan Carnikavas nēģi, gan foreļu ikri, gan dažādi pagatavots medījums. Ar ēdienkarti, dzērienkarti un pat visādām bildītēm var iepazīties šeit.  Jā, un, protams, absolūti lieliskā skābu kāpostu zupa, visu cieņu pavāram. Tik nākamreiz, kad tiešām laipnā un ļoti jaukā viesmīle paprasīs, vai gribam maizi, es teikšu nē - jo šis ir viens no tiem gadījumiem, kad par maizi ir jāsamaksā atsevišķi - un lats par pāris bagetes un vienkāršākās rupjmaizes šķēlēm ir, manuprāt, par daudz (un vispār man nepatīk, ka par maizi prasa piemaksāt, tāds nelāgs nestils, jo īpaši, ja, maizes groziņu piedāvājot, nepasaka, ka tas ir par papildus samaksu). Jā, un arī, lai cik jauka viesmīle nebūtu, dzeramnaudu neatstājām - jo jau rēķinā ir 10% "restorāna uzcenojums", kas, manuprāt, ir samērā patizls formulējums - varētu padomāt, ka visam pārējam nav nekāda uzcenojuma un tā vispār ir labdarības "zupas virtuve".  Renata (oficiantes vārds ir izlasāms uz čeka, manuprāt, jauki), piedod, ceru, ka no tiem 10% tiešām kas atlec arī apkalpojošajam personālam.

Bet kopumā nav slikti. Tiešām. Paldies par zupu :) 


2 komentāri:

Anonīms teica...

Ala pārvākusies uz bijušās Kabatas telpām Peldu ielā.

Anonīms teica...

Un daudzos restorānos patiešām ir atsevišķi brokastu pavāri, kas ap 11, 12 iet mājās. Ilva :)