Tavu Grupu Šitā Nesauc!

Dzīve ievieš savas korekcijas. Jau labu laiku atsākušās akadēmiskās izpriecas, kas nozīmē, ka katrs brīvais laika sprīdis tiek aizpildīts ar visādas īpatnējas literatūras lasīšanu, visādu rakstu un runu darbu gatavošanu un tā tālāk. Jā, un vēl ir arī jāstrādā, daudz un dikti. Un darbam jāapgūst visādas jaunas lietas.

Studiju dēļ arī nesanāca pildīt solījumu vismaz vienu reizi piedalīties pelikānu diskusijā "Nabaklab" - "Dari - Rādi - Maini". Tomēr, domājot par to visu, ir dažas lietas, ko gribētu likt aiz auss jaunajiem un arī ne tik jaunajiem censoņiem mūzikas popularizēšanas atmatā. Vairs pat ne savtīgu apsvērumu dēļ, jāatzīmē. Un tāpēc arī virsraksts ir tāds, kāds ir. Lūdzu, atceries - "Tavu Grupu Šitā Nesauc!"

Latviešu valodā ir savi pareizrakstības likumi, tie attiecas arī uz rokgrupu, šlāgergrupu, bērnu ansambļu un jaukto koru nosaukumiem. Un tie ir pavisam nepielūdzami - nosaukumā, kas sastāv no vairāk, nekā viena vārda, ar lielo burtu jāraksta tikai pirmais vārds (un īpašvārdi, protams). Līdz ar to grupa "Mazais Krokodilu Mednieks" droši var pārdrukāt izdotos T -kreklus, pretējā gadījumā ciemos ieradīsies valsts valodas komisija. Nez, vai tiešām "Mazais krokodilu mednieks" izklausās kaut kā niecīgāk? Protams, nebūtu nekādu problēmu, ja notiktu rebrendings - "Little Crocos' Hunter" atbilst visām valodas prasībām... oh, well, kreklus būtu jāpārdrukā tik un tā.

Tagad pa nopietno. Grupas nosaukums angļu valodā - visi vārdi ar lielo burtu. Būs pareizi, neviens valodu speciālists ģībonī nekritīs.

Grupu nosaukumus latviešu valodā Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir iekļāvusi organizatorisko veidojumu grupā "simboliskie nosaukumi". Valodas likumi paredz, ka visi patstāvīgas nozīmes vārdi ar lielo burtu ir lietojami:

• laikrakstu un žurnālu nosaukumos (Dārzs un Drava, Lauku Avīze, Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks)
• pēdiņās liktos nosaukumos, kuram ārpus pēdiņām tiek norādīts uz sabiedrības vai uzņēmuma formu, piemēram, akciju sabiedrība, sabiedrība ar ierobežotu atbildību, etc. (uzņēmums "Latvijas Balzams", akciju sabiedrība "Baltijas Pērle").

Kā jau var nojaust, muzikālo apvienību nosaukumi nav ne laikrakstu, ne SIA nosaukumi. Tāpēc uz tām attiecas sekojošais:

ar lielo burtu raksta pirmo vārdu nosaukumā, kuru liek pēdiņās vai citādi grafiski izceļ ( "Jāņa sēta", "Latvijas bērzs").

Protams, gramatikas un pareizrakstības likumi nu būs pēdējie, ko ievēros riktīgie rokenrola zvēruļi, taču ceru, ka kādam šis noderēja. Ja tuvāko mēnešu laikā atradīsies vēl kāds brīvs brīdis, turpināšu pierakstīt p3licāniem nepateikto :)

Klusā centra itāļu pagrabiņš. Rossini, Pumpura iela 6

Parasti jau par meteoroloģiju cilvēki sākot runāt tad, kad citu tematu nav, taču es nevarēju novaldīties, nepieminot, ka 2011.gada 26.decembrī gaisa temperatūra bija +10 grādi. Kas nozīmēja vien to, ka sēdēt telpās ir absolūta apgrēcība, tāpēc devāmies ielās ar totālu misijas apziņu - pabarot Rīgas kanāla pīles. Ļoti izklaidējošs un uzjautrinošs pasākums vismaz stundas garumā par 42 santīmiem - tik Lāčplēšielas Top! veikalā maksā divi baltmaizes kukulīši. Taču, ja baro kādu, tad vienā brīdī sagribas arī pašam paēst - devāmies lūkot, kurš no restorāniem Klusajā centrā strādā arī otrajos Ziemassvētkos. Brīdi svārstoties starp diviem itāļu restorāniem uz J.Alunāna ielas, "Ottellu" un "Rossini", tomēr nosvērāmies par labu otrajam. Kā izrādījās, ļoti laba izvēle.

"Rossini" iekārtojies pagrabiņā, vairākās zālēs. Ķieģeļu velves, mazi, cieši sastumti koka galdiņi, pie sienām senu dagerotipiju kopijas, kopumā ar pretenzijām uz senatnīgumu un arī mājīgumu. Pusdienās devāmies ap trijiem, kad iegājām restorānā, tas bija patukšs un kluss, tiesa gan, situācija pārdesmit minūšu laikā izmainījās - pēc ne pārāk ilga brīža attapāmies trokšņojošu ģimeņu ielenkumā. Muzikālais noformējums samērā kosmopolītisks, pētot vāciskos uzrakstus uz galdiņiem, secinājām, ka šī vieta vairāk atgādina nevis Itālijas restorānus, bet gan itāļu emigrantu ēstuves Amerikā (paldies par kārtējiem stereotipiem seriālam "Boardwalk Empire").
Ēdienkarte ir pabieza, vairākas lapas atvēlētas antipasti un salātiem, seko dažādas zupas, risotto, zivju ēdieni, gaļas ēdieni, kā arī strēķītis picu - "Rossini" sevi prezentē kā restorānu - picēriju. Ādas vākos iesieto sējumu noslēdz saldie ēdieni, tostarp arī mājās gatavots saldējums. Dzērienu karte ir pieklājīga, piedāvājums nosedz visus cenu līmeņus. Tā kā bija slinkums domāt par īpašām garšām, paņēmu tradicionālo mājas vīnu - 0,35 l karafe parasta, ieapaļa sarkanvīna -Ls 4,50. Alus cienītāji var dabūt Valmiermuižas brūvējumu - Ls 2,40 puslitrs.

Kā antipasti izvēlējāmies Cozze alla Marinara - baltvīnā sautētas mīdijas ar tomātiem un ķiplokiem, kā arī Carpaccio di Manzo - liellopa karpačo ar rukolu, Parmas sieru un trifeļu eļļu. Mīdijas nekādus pārsteigumus neizraisīja, kā arī bija paredzēts - godīgi izkarsēti moluski ar dārzeņu vieglu noti, kuru pievienotā vērtība ir smaržīgs buljons, ko piebeigt kopā ar apgrauzdētu maizīti. Savukārt karpačo bija tik lielisks, ka es vienu brīdi apsvēru to šķīvi galdabiedram vienkārši atņemt - perfekta garšu buķete ar trifeļu akcentu.

Lai arī jau tā dēvētās uzkodas bija tieši tik bagātīgas, lai aizstātu vienu parastu ēdienreizi, mēs tomēr atkal uzkāpām uz vecā grābekļa un sagaidījām vēl pa vienam ēdienam. Protams, pārēdāmies. Manis izvēlētā jūras velšu zupa sicīliešu gaumē bija aromātisks virums, kurā varēja atrast kalmāra gabalus, lielās garneles, mazos astoņkājīšus, laša gabaliņus, mazas garnelītes un vēl šo to, viss sasautēts kopā ar laikam jau tomātiem, garšas ziņā nedaudz atgādināja labāko uhu, kas ēsta Rīgā - Neiburga 1.janvāra ēdienu pirms nu jau laikam gada. Lazanju nepagaršoju, taču galdabiedrs saka, ka bijusi ļoti barojoša, tipiski itāliska -sierīga, krēmīga un tumīga, bez dārzeņiem, ar Boloņas mērci, vai vismaz to, ko latvieši izprot ar šo nosaukumu. Absolūti piemērota fiziskā darba strādniekiem. Nu jā, un desertam spēka nepietika.

Man šķiet, ka "Rossini" ir lieliski piemērota vieta, kur aiziet kopā ar draugiem, droši uz turieni var vest arī mammu un tēti. Vai arī pasēdēt divatā, pamielojoties ar visādiem garšīgi pagatavotiem našķīšiem. Kaut gan romantiskai divvientulībai itāļu garā es drīzāk izvēlētos Matīsa ielas "Da Sergio", rezervējot galdiņu otrā stāva "iekšbalkonā". Vienīgais sīkums, kas man "Rossini"neiepatikās - saņemot rēķinu, izrādījās, ka par maizes groziņu ir jāmaksā papildus, turklāt maizītes šoreiz bija versijas par fokaču, plānas strēmelītes, kas lika domāt par picas mīklas atgriezumiem, nevis mīkstas un pufīgas bulciņas, ko tradicionāli ierasts noēst kopā ar balzamiko un olīveļļu. Taču to kompensēja lieliskās viesmīles, kas turpināja smaidīt par spīti tam ka nepārtraukti bija jādreifē apkārt ar šķīvju piekrautām rokām.
Bildes šoreiz nebūs, bet varat paskatīt "Rossini" mājaslapu, tur arī pdf formātā redzama aktuālā ēdienkarte.

Kopumā šis gads ir bijis vairāku lielisku gastroatklājumu pilns, gan dažādu ēstuvju, gan arī personīgās pieredzes ziņā, dažus no maniem eksperimentiem varat palasīt arī žurnālā "Dienas Ēdieni" (kādā no nākamajiem numuriem būs stāsts par to, kā mājās pagatavot terijaki mērci un ko ar to darīt). Apmeklētākās 2011.gada barotavas - "Muklājs" un "Madride", kur īpašo šarmu piešķir gandrīz nepārtraukta īpašnieku klātbūtne, kā arī ar fantāziju radīta ēdienkarte. Gada atklājums vīnu jomā - veikali pie Ģertrūdes baznīcas un Zaļajā ielā, kur var dabūt ļoti normālus mājas vīnus pa tiešo no mucas pudelē. Neskatoties uz to, ka slodze darbā un studijās kļūst jo dienas, jo lielāka, es ceru, ka nākamgad pietiks laika arī šim blodziņam - es labāk nemaz neteikšu, cik stāsti un par kuriem restorāniem joprojām ir neizstāstīti. Acīmredzot, viss vēl priekšā. Visticamāk, šis būs pēdējais 2011.gada ieraksts šeit, tāpēc - Laimīgu Jauno! Nākamgad visiem novēlu atvērtu prātu un pozitīvu noskaņu eksperimentiem un jaunatklājumiem visdažādākajās dzīves jomās, arī virtuvē.

Romantiskā Mademoiselle

Es neesmu skaistumkopšanas industrijas mīļākais klients - mūžīgais laika trūkums un rūpīga prioritāšu kārtošana noved pie tā, ka ragu un nagu pucēšana parasti tiek atlikta, atlikta un vēlreiz atlikta, līdz to vairs atlikt nevar. Līdz ar to katra reize, kad nolemju savest kārtībā fasādi, kļūst par piedzīvojumu - jāmeklē, kur ar to tikt galā. Lielie centra saloni mani biedē - uzsvērtais perfekcionisms, metāla spīdīgās līnijas, ādas dīvāni un klonētās administratores man joprojām ir cita, svešāda pasaule. Mazie rajona ūķi nevilina, reizēm, kad esmu ieklīdusi, vienmēr esmu jutusies kā svešā ballītē ieklīdusi, kamēr pārējās dāmas tērgā par Svetas jaunāko štuceri vai arī apspriež "Dosjas" brīnumainās īpašības.

Burvīgas sakritības dēļ, kad jau pāris dienas štukoju, kur gan atrast manikīra meistari un frizieri, čiepstētavā man piesekoja @mirklis_sev. Pāris sazvanīšanās, un jau nākamajā dienā devos uz Avotielu, kur mājo salons - butiks "Mademoiselle". Vieta romantiķēm un būtnēm, kas uz brīdi grib pazust no lielpilsētas kņadas. Izrādās, "Mademoiselle" pavisam nesen nosvinējusi gada jubileju - kāpēc neviens par šo vietu man nebija pastāstījis jau agrāk?

"Madmoiselle" vizītkarte pavisam noteikti ir milzu rozēm apgleznotās sienas, tas esot salona īpašnieces roku darbs. Roku darbus var atrast arī galvenajā hallē - Mazās Fejas svārki, dažādas "vintage" lietas, rotaļu kaķīši, pērļotāju krāsainie nieciņi... Pārdošanā izliktais izvēlēts ar akcentu uz romantiku, šī ir vieta sievišķīgām sievietēm. Vieta ar draudzīguma auru, tur strādājošās meitenes izturas nevis kā kolēģes, bet tiešām kā čalojošu draudzeņu pulciņš, kurā aicinās iesaistīties arī tevi, kamēr gaidīsi meistari, piedāvās tēju vai kafiju, kā arī vienkārši papļāpās īsinot laiku. Vienpatēm noderēs grāmatu un žurnālu stūrītis.

Pa kreisi istabiņa atvēlēta matu kopšanas priekiem, sēdi liela spoguļa priekšā un vēro sevi kā gleznā - aiz muguras rožu dārzs. Savukārt manikīra meistare strādā pašā tālākajā salona galā, uzkāp pa mazām kāpnītēm un nokļūsti nagu pavēlnieces valstībā, kur mūsdienīgi instrumenti un "zilās gaismas kastīte" sadzīvo ar senatnīgās noskaņās ieturēto interjeru.

Kopumā - man patika. Arī šodien man patīk gan nagi, gan mati. Tāpēc arī nolēmu savas sajūtas par šo vietu uzrakstīt. Man reizēm pārmet, ka teksti gan te, gan citur esot pārāk jūsmīgi. Skaidrojums ir vienkāršs. Es jau labu laiku savā brīvajā laikā izvairos skatīties, klausīties vai savādāk sajust lietas, kas varētu izraisīt negācijas. "Madmoiselle" ir maza prieka krātuvīte romantiskām dvēselēm. Ceru, ka iepatiksies arī jums.