Eļļa un olīvas. Olive Oil, Pils laukums 4 - 3

Par itāļu virtuves trūkumu Rīgā it kā nevar sūdzēties - joprojām pat ļoti dzīvelīgs ir šī tipa restorānu vietējais flagmanis, seniors Da Sergio (kādu laiku nav būts, taču pieļauju, ka joprojām tur viss ir ļoti garšīgi, tuvākajā laikā būs jāpārliecinās), Klusajā centrā "itāļi" uzglūn vai no katra stūra, un kur nu vēl Vidusjūras virtuves inkorporācija lielas daļas restorānu regulārajā piedāvājumā.

Šajā svētdienā, kad liela daļa Rīgas skrēja maratonu, vēl citi sauļojās AB dambī un māju pagalmos, un nekas vairs neliecināja par vakardienas milzu krusas graudiem, nolēmām izmest riņķīti ar vellapēdiem. Sliktas ziņas AB dambja faniem - arī šovasar vismaz pagaidām nekas neliecina, ka tur būtu ieplānota kāda peldošā ēstuve, ja kādam ir savādāka informācija, neturiet sveci zem pūra (ir arī labā ziņa - nekas neliecina arī par smilšu figūru invāziju aiz milzīga, neestētiska žoga). Taču kaut kur jāpaēd bija, līkumojām pa Vecrīgu, līdz atdūrāmies pie plašas terases Pils laukumā, tieši pretī šobrīd remontā esošajai Prezidenta pilij. Vieta saucas Olive Oil, kas vien jau sakairina garšas kārpiņas. Pilnais nosaukums ir Olive Oil Trading Co, restorāna mārketings koķetē ar mafijas piesaukšanu un solījumu tos, kas iederas, uzņemt "ģimenē", taču tas viss ir otršķirīgi. Uzmetot aci pie durvīm piekārtajai ēdienkartei bija skaidrs - šī būs mūsu šodienas pusdienu vieta. Nepārspīlētas cenas, gana plašs piedāvājums un vēl tā skaidri nenodefinējamā sajūta, ka vajadzētu būt labi. Un, atzīšu, nevīlos.

Iekštelpu interjeru sanāca novērtēt tikai garāmejot, jo kurš gan pavasara +30 grādos sēdēs telpās, taču vismaz pirmais iespaids palika gana pozitīvs. Ceriņkrāsas sienas, mājīgi rūtoti, iestīvināti galdauti, balti galdiņi sakrāmēti viens otram plecu pie pleca, toni uzdod intīmi sienas skapīši, greznas lustras un ķieģeļu kolonnas. Lielais smiekls par cepurēm - ja iegriezīsieties šajā iestādījumā, sapratīsiet. Savukārt terasē ir fundamentāli soli ar mīkstu tapsējumu, nedaudz ļodzīgi galdiņi, koku un lielo širmju paēna un gana daudz privātās telpas. Biju pārsteigta, ka svētdienā, kad gandrīz visas āra terases bija pārpildītas, mēs bez grūtībām okupējām pašu ērtāko stūrīti, taču ir pamatotas aizdomas, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties.

Uzkodu groziņš.

Ēdienkarte ir mazas burtnīciņas formātā, orientēties ir viegli, tik jāpieņem tik sarežģītais lēmums - ko šoreiz ēst.Atzīšos, labi savārītas zupas ir viena no manām vājībām, tieši tāpat kā visādas uzkodas. Līdz ar to mana izvēle bija bruschetta (Ls 3,60) (brusketa, starp citu, nevis brušeta) ar mocarellas sieru un tradicionālajiem pesto un tomātiem, kā arī jūras velšu zupa, Olive Oil piedāvā Cioppino - virumu, kurā tiek samestas visas jūras veltes un zivis, kas patrāpās pa rokai, to aizdarot ar tomātiem (Ls 2,90). Dainis ilgi svārstījās starp visādiem salātiem, līdz beigās noapaļojās uz tītara gaļas kupātiem (todien - dienas piedāvājumā, Ls 6,50), kam piedevās paredzēti termiski neapstrādāti dārzeņi un salātlapas. Ar dzērieniem gāja sarežģītāk - ja es jau vēl pirms atradām Olive Oil, zināju, ka gribēšu mohito, tad jēdziens "alus" ir gana stiepjams, turklāt daļa no ēdienkartē piesolītajiem nebija dabūjami, fināla lēmums - būs Krušovice. Ar visu Olive Oil gastronomisko piedāvājumu var iepazīties viņu mājas lapā.

Brusketas ar mocarellu un pesto.

Neliela sajūsma sākās jau brīdī, kad atnesa uzkodu maizītes - vēl siltas, kraukšķīgu garoziņu un gaistošu timiāna noti. Turklāt trauciņā klāt olīveļļā piepilināts balsamico etiķis. Un vēl vienā trauciņā - ķiplokos un garšaugos marinētas olīvas. Absolūti svētki izsalkušiem vēderiem. Maizi Olive Oil cep uz vietas, par ko liels prieks. Savukārt brusketas, kā paskaidroja viesmīle, izpildījumā mēdz varēt - šajā gadījumā tās bija divas gareniski sagrieztas minibagetes, reizēm esot arī sešas maizītes, viss atkarīgs no tā, kāda maize patrāpās pavāram vistuvāk :) Tiesa, gribētu atzīmēt, ka  tiešām nesūdzētos, ja arī uz galda noliktu eļļas un etiķa pudeles, taču tas bija mudinājums pamērcēt maizi arī olīvu marinādē, fantastiska garša!

Tītara kupāti, pa labi - Cioppino ar lielo karoti.

Brusketas bija kraukšķīgas, vajadzīgajā daudzumā uzsūkušas mocarellas un tomātu slapjumu, pazuda krietni ātrāk, nekā būtu gaidījuši. Un tad nāca galvenie ēdieni. Pirmajā brīdī mana Cioppino šķita pārāk vienkārša, bez īpašiem akcentiem... kamēr nepiegāzu klāt dāsni sarīvēto Parmas sieru (vai kādu no tā ekvivalentiem konsistences ziņā). Būtu naivi cerēt, ka šeit, Rīgā, Vidusjūras mošķi zupā varētu nonākt pavisam svaigi, taču tāda sajūta radās - visticamāk, pareizi atkausēti, ar ko, par nožēlu, daudzi restorāni grēko. Tiešām lieliska zupa, braukšu ēst vēl. Savukārt Daiņa izvēlētie kupāti lika pārskatīt visu, ko es zinu par maltās gaļas izstrādājumiem. Sulīgas, aromātiskas desiņas, garšaugi un smalki sakapāti dārzeņi nebija žēloti, savukārt par piedevu dārzeņiem radās sajūta, ka tie uz dažām minūtēm noturēti balzamiko, tā sasniedzot kārtīgu, apaļu garšu.  Kupātiem kā aizdars tika pasniegta brūkleņu mērce, bet tā tika izmantoti tikai izklaides nolūkos, jo paši gaļas izstrādājumi bija gana krāsaini un izgaršojami. Gandrīz aizmirsu atzīmēt - pie kupātiem tika palūgta sarkanvīna glāze bez papildus prasībām, viesmīle atnesa godīgu Primitivo, kas gana labi piederējās. Vīnu karti pārlasīju pavirši, ko pamanīju - t.s. "mājas vīns" ir, Ls 10 lielajā tilpumā, nebija gan noprecizēts, vai tas ir 0,75 vai litrs. No deserta gan atteicāmies, taču tikai tāpēc, ka vietiņas puncīšos vairs nebija.

Es noteikti šajā vietā atgriezīšos, jo gribu pagaršot risotto ar sparģeļiem, palūkot, kā šajā vietā tiek izpildīts Carpaccio, galu galā, apskatīties, kādas īsti ir picas un saņemties kādam desertam. Vieta, kur nākt ar mammām un tētiem, māsām un brāļiem, labiem draugiem un tuviem kolēģiem. Olive Oil noteikti ir viens no maniem šīs tikko kā sākušās sezonas labākajiem atklājumiem, brauksim inspicēt vēl. Un ir sajūta, ka tur kādu vakaru varētu sēdēt ļoti, ļoti ilgi, līdz beidzas vīns un saule jau pazudusi Daugavā.

____________________________________________
Gluži nemanot šis blogs ir jau krietni pārkāpis 10 000 skatījumu slieksni. Es tiešām ceru, ka šie teksti jums ir kā palīgs brīžos, kad gribas apēst vai izdzert kaut ko garšīgu, tikai nav skaidrs, ko un kur. Neklusējiet - pastāstiet, kuras vietas būtu vērts pamanīt un aprakstīt, par kurām esat bijuši sajūsmā un par kurām - vīlušies.

Britu virtuve Rīgas centrā. Queens Pub, Antonijas 9. SLĒGTS

Vispār jocīgi ar to tradicionālo britu virtuvi. Ilgāku laika posmu patērējot, tā var sākt kļūt kaitinoša, taču tajā pašā laikā saprātīgos daudzumos tā ir ļoti mājīga, vienkārša un pavisam noteikti - latvietim saprotama. Lai arī pavisam nesen dažas dienas pavadījām Londonā un pārmaiņas pēc "nešļūcām pa kreisi" uz visādām indiešu vai taizemiešu ēstuvēm, tā vietā spītīgi ieturoties kārtīgos angļu pabos (visi fish'n'chips, bangers and mash, sendviči etc), kā rezultātā kādu laiku to visu it kā nevajadzētu gribēties, tomēr gastronomiskās alkas ir tāds grūti prognozējams pasākums.

Līdz ar to, kad 1.maijā bija jāsaprot, kur var pasēdēt saulainā terasē, pie viena droši novietojot velosipēdus, pēc neliela riņķīša izmešanas izvēlējāmies Queens Pub, to, kas Antonijas ielā 9. Jā, turpat, kur sensenos laikos dzīvoja lieliskais restorāns Botānika (nupat jau tas sāk kļūt par sliktu stilu, gandrīz katrā ierakstā raudāt par šīs ēstuves bēdīgo galu, bet turpmāk mēģināšu valdīties; šis gan nav solījums). Šī nebija pirmā reize, kad tur iegriezāmies - alus izvēle ir ļoti pieklājīga, ap trīsdesmit vai pat vairāk zortēm, tur ir dabūjams pat mans mīļais Boddingtons eils (Ls 2,60 par pinti). Piebildīšu, ka arī vīna un citu dzērienu cienītāji var izvērsties. Un arī ēdienkarte ir gana iedvesmojoša, vismaz iepriekš viss tur garšotais ir gana augstā līmenī. Jā, un tā kā šī vieta sevi pretenciozi prezentē kā britu krogu, tur var pretendēt arī uz britu virtuvi. Bet par to nedaudz vēlāk.

Tumšajā gadalaikā no nokrišņiem un brāzmām var patverties pagrabstāvā izkārtotajās telpās, kur valda

vecināts koks, tumši sarkanas ādas mēbeles, no televizoriem rēc sporta komentētāji un atmosfēra ir kā jau tādā normālā britu pabā. Neuzspēlēta un vienkārša. Tagad klāt ir saule, silts vējiņš un atvērta terase - ar ērtiem zviļņiem, stabiliem galdiem un lielisku skatu uz Antonijas ielu. Viesmīles ir profesionālas un nemanāmi klātesošas, tā radot sajūtu, ka tiešām esi tur gaidīts.Neuzkrītoši tiek pasvītrota britiskā ievirze - piemēram, gaidot ēdienu, var iepazīties ar dažādiem interesantiem faktiem par karalieni Elizabeti II. Nenoliedzami izglītojoši.

Pīrāgs ar siera un sēņu pildījumu

Vispār es pieļauju, ka man ir slikta britu pīrāgu karma. Londonā es tos medīju, medīju, taču dabūju tikai neilgi pirms prom braukšanas - acīmredzot, tik iecienīts paēdiens, ka jau ap septiņiem vakarā krājumi beigušies. Kas tad ir britu pīrāgs? Pavisam noteikti tas sastāv no mīklas (visbiežāk - kārtainās) un kaut kāda pildījuma. Taču izpildījums var pat ļoti atšķirties. Tik ļoti, ka no sākuma, saņemot savu pasūtīto sēņu un siera pīrāgu (Ls 4,50), gribēju sūtīt pavāru stažēties Londonā. Tātad - kas ir jāzina par britu pīrāgu. Tas var būt tradicionāls pīrāgs, kādu mēs to saprotam - apaļš mīklas veidojums ar visu ko garšīgu iekšā. Tieši tāds man viņš patīk, garšo un bieži vien gribu vēl.  Taču pastāv arī versija, ka garšīgais ir iekrāmēts keramikas bļodiņā un pārsegts ar mīklas cepuri (pastāv pamatotas aizdomas, ka versiju varētu būt ļoti daudz, un es te pat nerunāju par pildījumu). Lūk, un tādu pīrāgu piedāvā Queens Pub, nu, vismaz to, kas ar sēnēm un Čedaras sieru (ir vieta eksperimentiem - pieejami vēl trīs citi dažādi pīrāgu veidi). Vismaz konkrētais ēdiens man vairāk atgādināja žuljenu, tāpēc nācās viesmīlei prasīt karotīti. Tomēr, ja neskaita personīgo nezināšanu, kā rezultātā nedabūju cerēto, bija garšīgi.

Grieķu burgers

Tā kā noskaņojums uz smalkajām matērijām nebija arī manam mūžīgajam līdzgaitniekam, viņa izvēle bija hamburgers grieķu stilā - ar fetas sieru un jēra gaļu (Ls 4). Queens Pub vispār piedāvā visādus interesantus hamburgerus, ir pat ķīniešu hamburgers ar šitake sēnēm! Lūk, un tas hamburgers bija pavisam labs un gards - ierastās bulkas vietā bija maizīte ar kraukšķīgu garozu, kas attāli līdzinājās nelielai ciabatai, siers un gaļa, kā arī dārzeņi netika žēloti. Jā, un vēl gardais Boddingtons, un ārā saulīte, un vispār brīvdiena nedēļas vidū... Forši.


Pieļauju, ka šī būs viena no terasēm, par kurām Antonijas ielā visu vasaru notiks cīniņš. Vismaz es plānoju tur iegriezties vēl kādas reizies - man ļoti interesē, kā izskatīsies "zivs ar fritiem", kas aizdomīgi izklausās pēc fish'n chips lokālās versijas. Un vēl ceptais Čedaras siers. Un visādas zupas. Un tie pārējie pīrāgi. Jā, un ja vēl uz galdiem parādīsies HP klasiskā mērce, īsta britu kroga sajūta būs garantēta.

Laba alus pārstāvniecība. Valmiermuižas tirgotava - bufete, A. Briāna iela 9a

No sākuma bija neliels veikaliņš, kurā tirgoja alu. Nenoliedzami, ļoti labu alu. No Valmiermuižas. Pamazām veikaliņš sāka paplašināties - līdz ar visādām tepat, Latvijā tapušām ēdmaņām plauktos parādījās arī tējas, dažādi vaska nieki, skaistuma lietiņas, pirtsslotas un kas tik vēl ne. Vēlāk, gluži neuzkrītoši pa vienam vien ieradās galdiņi - ielavījās viens, otrs, vasarā pa pārītim iekārtojās arī ārā, Briāna pasāžā. Tieši blakus Fontaine Deli Snack Rīgas franšīzei. Galdu kļuva arvien vairāk, vaska sveču - mazāk. Nu jau veiksmīgi aizvadītajā ziemā Valmiermuižas alus pārstāvniecība Rīgā ir piedzīvojusi vērienīgas pārmaiņas un no pašu darītā alus un citu labu lietu tirgotavas kļuvusi par vērā ņemamu krodziņu, kas piedāvā pārbaudītu Latvijas garšu un kvalitāti. Turklāt jāatzīmē - par visnotaļ demokrātiskām cenām.

Valmiermuižas alus darītava cienītāju sirdis iekarojusi jau pirms vairākiem gadiem. Visticamāk, katram no alus garšotājiem personīgā vēsture ar Valmiermuižu veidojusies savādāk, man atmiņā palikušas degustācijas jaunu alus šķirņu izstrādei no 2010.gada tolaik vēl pilnu krūti elpojošajā Rock'n'Riga (RIP). Un lielie prieki, kad Valmiermuiža savu Rīgas pārstāvniecību atvēra pilsētas rajonā, kura tuvumā pati uzturos vizbiežāk. Un tagad prieki, atgriežoties pārstāvniecībā pēc nelielas pauzes un redzot izmaiņas, ir vēl lielāki, jo šajā pilsētas rajonā, un varbūt pat visā pilsētā tiešām pietrūka līdzīga iestādījuma, kur gardu muti paēst un alu nodzerties.

Jāatzīst, es neesmu sajūsmā par formātu, kurā galdiņi ir blakus veikala letei un gardumu pircēji lūr manā šķīvī. Taču Valmiermuižas pārstāvniecībā risinājums ir gana pārdomāts, lai veikala pircēji un krogus mēbeles viens otram netraucētu. Lete ar lielo vitrīnu, kur var atrast labas lietas no Latvijas ražotājiem - dažādus sierus, žāvējumus, kūpinājumus, konservus, ir arī medījumi un, protams, "izlejamais" alus -, ir no kroga daļas nodalīta ar aizslietni. Mīkstās mēbeles, tumšs koks, klusināti un piesātināti toņi - Valmiermuižas interjera autors ir turējies pie pārbaudītām un klasiskām vērtībām, atsvaidzinošus akcentus piešķir dzīvie un zaļojošie dīgsti, piemēram, zirnīšu kušķi stikla glāzītēs. Vienkārši un gaumīgi.Turklāt vasarā darbosies arī āra terase.

Zirnīšu & spinātu krēmzupa, fonā - skābu kāpostu virums.

Protams, pavēlnieks Valmiermuižas virtuvē ir alus - tas atrodams ne tikai glāzēs un kausos, bet arī otrajos ēdienos un pat desertos. Ar aktuālo alus piedāvājumu var iepazīties mājas lapā, protams, jārēķinās, ka uz vietas pārstāvniecībā kāda no šķirnēm var būt izbeigusies. Valmiermuižas kūrētāji ir gana draudzīgi - vietu blakus Latvijas ziemeļos saražotajam atradis gan spēcīgais Brenguļu alus, gan Iļģuciema medalus. Piedāvājumā ir arī dažādi Latvijā ražoti mājas vīni un sidri, kā arī nelielās partijās gatavoti dažādi uzlējumi, degvīni un liķieri. Gana plašs ir arī bezalkoholisko dzērienu klāsts - zāļu tējas, svaigi spiestas sulas, kvass un kafija dažādām gaumēm.

Siera izlase. Sastāvdaļas var mainīties.

Taciņa uz Valmiermuižas pārstāvniecību jau iestaigāta, līdz ar to šis tas jau nobaudīts un atzīts par labu esam. Zaļo zirnīšu un spinātu krēmzupa (Ls 3,20) smaržo un garšo pēc īstas vasaras - maigo dārzeņu garšu papildina svaigā siera krēms, savukārt skābu kāpostu zupa (Ls 3,50) derēs tiem, kas izbadējušies, nosaluši vai vienkārši vēlas ko kreptīgu. Noteikti vērts pagaršot kazas siera salātus (Ls 3,60), kas aizdarīti ar anšovu mērci un visādām citām garšīgām lietām - viegli un vienlaikus garšām bagātīgi. Ja pasēdēšana pie alus kausa ievelkas, droši var ņemt vai nu Latvijas sieru izlasi (Ls 2,20), kas tiek pasniegta ar alū sautētiem sīpoliem, gaļēdāji novērtēs gaļas izlasi, turklāt droši var palūgt pie bāra sagriezt jebkuru no vitrīnā atrodajamiem našķiem, piemēram, medījumu. Īpaši gribas atzīmēt grauzdiņus (Ls 2,20) - aizmirstiet par eļļā noslīkušajiem kubiciņiem ar ķiplokiem, šeit grauzdiņi ir drīzāk kaltēti, netrekni un turklāt komplektā nāk zilā siera mērce! Par plīstošiem traukiem var neuztraukties - uzkodas tiek pasniegtas uz dažādi apdarinātiem koka dēlīšiem. Taču mans lielākais gastronomiskais pārsteigums Valmiermuižā - tik prastās un nepelnīti aizmirstās kartupeļu klimpas. Liriska atkāpe - cik līdz šim bija nācies saskarties ar kaut ko klimp/knēdeļveidīgu, tas beidzās ar "nekad vairs!". Priekšstati tika laboti Itālijā, kur beidzot sadūšojos pagaršot gnoči (kartupeļu klimpu radinieki) un tajā brīdī nesapratu, kā varēju bez tiem dzīvot. Lūk, un Valmiermuižā var dabūt kartupeļu klimpas sēņu mērcē ar vītinātu briedīti un cieto sieru. Mmmm. Nopietni, ja arī jums ir aizspriedumi pret klimpām, šeit tos var pavisam vienkārši labot. Vēl - ja tikai sākat iepazīties ar Valmiermuižas piedāvājumu, noteikti palūdziet drabiņu cepumus. Lielisks našķis, turklāt idejiski absolūti atbalstāms kā bezatlikumu ražošanas produkts. Pajautājiet, kas tas īsti ir - būsiet pārsteigti. Pagaidām ēdienkarte nav diez ko plaša, bet, un es atkal atkārtošos - tas arī nav nepieciešams, jo vismaz es krietni vairāk uzticos ēdinātavām, kur ir maza izvēle, kas liek ticēt, ka produkti nebūs aizstāvējušies pašā tumšākajā stūrī. Nu un, ja vēl ar šo nepietika -   ar visu ēdienkarti var iepazīties mājaslapā. Par alu es neko neteikšu - katram ir savi alus dzeršanas paradumi un iemīļotākās garšas, es parasti izvēlos gaišo filtrēto, taču arī šī izvēle nav akmenī cirsta un visi Valmiermuižas ali ir gana labi, lai neraudātu arī gadījumos, ja iemīļotā zorte ir jau izdzerta.

Kad ir jāiet uz Valmiermuižas pārstāvniecību? Vispirms jau - kad gribas alu, ko, protams, var iegādāties arī līdzi nešanai dažādos formātos, turklāt pieejams arī aprīkojums lielākām balītēm. Vēl - kad gribas pasēdēt ar draugiem - tiesa, jārēķinās, ka lielākām kompānijām, ja iepriekš nav pieteikta rezervācija, atrast vietu var būt problemātiski. (Un vispār, ir vērts šeit un ne tikai šeit izmantot iespēju galdiņus rezervēt, tas parasti atvieglo dzīvi. ) Un noteikti tad, kad gribas garšīgi paēst. Un alu. Un pēdējais ar katru dienu arvien vairāk kļūs aktuāli, jo beidzot nav šaubu - priekšā ir skaista, koša un silta vasara.