Bez Pola sirds

Nē, nē, Pols šoreiz nav saldējums, runa ir par seru Polu Makartniju, kura oratorija Ecce Cor Meum piektdien, 3.oktobrī skanēja Rīgas Domā.
Teikšu uzreiz - vīlos, turklāt pamatīgi. Ja pirms koncerta, meklējot info par šo oratoriju, uzgāju vairākus daudzsološus fragmentus no lielā apjoma skaņdarba, tad klātienē arī šīs potenciālās pērles izgaisa skaņu jūklī. Jā, varēja just, ka Makartnijs pie konkrētā darba strādājis astoņus gadus - ja arī sākotnēji, iespējams, bijusi kāda konkrēta ideja, tad tā vēlāk ir izšķīdusi neskaitāmos mēģinājumos. Gandrīz neviena tēma netika atrisināta, lai arī potenciāls bija, forte tika dramatiski pārspīlēts, turklāt [var jau būt, ka neveiksmīgā Doma akustika], bieži vien ērģeles noēda visu pārējo. Nuja, tagad jau pārgāju pie izpildījuma. Volkmanes vibrato bija žēlīgs, nepārliecinošs, & koris neskanēja, turklāt vienkārši nespēja izdziedāt atsevisķas grūtākās vietas - tur, kur būtu it kā jāņem no augšas, atskanēja pabaiss sirēnas cienīgs kauciens. Ērģeles, kā vien ieskanējās, uzreiz pārņēma vadību, noslāpējot gan orķestri, gan kori, bieži vien šķita, ka tās tiek izmantotas vien tādēļ, ka vajag.
Varbūt tas viss būtu bijis baudāmāks, ja ne tā samudrīšana - šādā ziņā lielisks piemērs ir Endrjū Loids Vēbers, kurš pat klasiskās formas skaņdarbos pamanās iedabūt popmūziku, visi to no viņa gaida, un pats viņš no tā nekaunās. Bez jebkādas koķetērijas ar moderno akadēmisku mūziku. Tā kā - Polam labāk palikt pie Yesterday.