Beigta lapsa

Protams, protams, vienmēr var piesaukt sakrālo frāzi, ka “skatītāji var balsot ar savām TV pultīm”. Tikpat labi var balsot ar maciņiem, ar kājām, ar galvas māšanu, līkumu mešanu un klusu samierināšanos. Vai nebalsot vispār un izlikties, ka uz konkrēto indivīdu tas neattiecas.

Bet tomēr svētdienas vakarā, ieslēdzot TV3, radās likumsakarīgs jautājums - kam īsti ir domāts TV šovs “Koru kari 2”? Kāds ir tā mērķis un vēstījums? Tikai, lūdzu, nestāstiet man neko par latviešu populārās mūzikas un koru kultūras attīstību. Par pirmo – kāda vēl attīstība, ja tiek drillētas dziesmas, kas ar sūnu bija apaugušas jau manā bērnībā. Par otro – ja tā, tagad visi Dziesmu svētku atbalstītāji sāk trenēties lēkāšanā un dancāšanā pie “foņeras” (un zaudē jebkādas morālas tiesības ņirgāties par “Novaja Volna” izpildītājiem).

Jau labu laiku LV kultūrtelpā klusītēm, savā nodabā risinās diskusijas par to, ka ar mūsu populāro mūziku ir, maigi izsakoties, padziļā dimbā. Jaunu komponistu nav, jaunie dziedātāji ieraksta vecas, ar naftalīnu apputējušas melodijas, tiek izdotas kaut kādas mistiskas kompilācijas un izlases, kurām nevar pamanīt ne intelektuālo, ne eksistenciālo pamatojumu. Un tagad, gluži kā pa krāsmatām dancojot, uzbrukumā vidējā latvieša jau tā nestabilajai mūzikas izjūtai dodas dažādu krāsu kori. To pašu, simtiem reižu redzēto vēžu pavadiņā. Ko īsti ir jāvērtē? Skaņu inženiera filigrāno darbu, apstrādājot ierakstu? Horeogrāfiju un dizaineru darbu? Meiteņu sastīvinātās lokas? Es tiešām, patiešām un no sirds nesaprotu.

Iespējams, raidījuma vadītājas, baltgalvītes Maijas Rozītes beigtā lapsa bija ne jau pliķis dabas aizstāvju sejā (kā to varētu uztvert jebkurš prorietumnieciski orientēts TV skatītājs). Drīzāk kā simbols tam, kas īsti ir Koru kari. Izdreijāta faktūra. Spožs kažoks. Un stikla redzokļi bez dzīvības dzirksteles.

Ekrānšāviņš no www.tv3.lv

Sveiciens van der Rohem

Gaileņu laiks ir tāda mistiska parādība, kuras ietvaros katrs vidējais latvietis vismaz vienu reizi rokā ņem nazi, uz delma uzkarina pītu groziņu (mēs nopirkām Depo, nebija ne vainas, jo īpaši, ja salīdzina ar pašmāju amatnieku cenām), un dodas mežā.

Stop. Nemaz tik vienkārši nav ar to mežā došanos, jo īpaši urbanizētajiem agrāklauķiem, kuru vienīgās zināmās sēņu vietas atrodas vismaz 100 km no tagadējās dzīvesvietas. Tāpēc jābaksta ar pirkstu kartē, jāosta vējš un vienkārši uz dullo jābrauc. Var gadīties, ka paveicas (un mums paveicās, bet es tagad nestāstīšu, kur - ha ha), un tad ķocītis pildās tieši tādā ātrumā, lai pēdējā brīdī pagūtu pateikt stop (vēl spilgtā atmiņā baisie sēņu kalni pēc Rojas apciemojuma, un baravikas, kas banāli novecoja).

Mežā vēlams doties ar pārliecību, ka dodies tikai pastaigāties, jo tad prieks par katru ēdamu sēni ir vēl lielāks, šķiet, visas apkaimes vāveres jau bija pārbesījušās par maniem spiedzieniem: Gailene! (reaģēju ar līdzīgi kā sunītis dīvainajā animācijas niekā "Up"). Bet, esot mežā, nedrīkst aizmirst, ka tur augt ne tikai sēnes. Mežā ir arī ērces (LIC pārbaude - ~ Ls 10, antivielu pret encefalītu līmeņa pārbaude apmēram tikpat). Un mežā ir arī brūklenes. Un par to pēdējo arī ir stāsts.

Var vienkārši sautēt jēru ar defaultajiem dārzeņiem. Un var taisīt gaileņu mērci. Bet var arī izdarīt tā, ka katliņā sīpolus apcep maigi dzeltenus, pieber "Latvijas jēru" pārdevēja laipni iedāvātās garšvielas, un ieliek gabaliņos sagrieztu jēra fileju. Kad filejas aromāts jau kļuvis rosinošs ar nelielu gruzduma piegaršu, ieber sauju notīrītu, bet nesagrieztu gaileņu. Tikmēr krāsnī jau glīši sarindoti un ar olīveļļu apslacīti jaunie kartupelīši ar visu mizu. Čurrrkst! Un tad atgriežas atkal pie katliņa, kas uz plīts, un vieglu roku pieber sauju brūkleņu.

Tik ļoti vienkārši. Un ar to vienu detaļu, kas pasākumu padara Michelin restorāna cienīgu.