Ejam pie Visvalža. Muklājs, Baznīcas iela 37

Sestdienas sākotnējais plāns bija beidzot apmeklēt „Baseinu”, jo ļoti mīlam šo cilvēku citus gastronomiskos projektus – „Dorian Grey” un grilbāru vasarā uz AB dambja (kuru katru brīdi jau atkal būs!), taču, kad pie durvīm sapratām, ka bārs „Baseins” patiešām ir bārs un izsalkušos tur pabaros tikai ar dažādas kaloritātes kokteiļiem (ok, arī kaut kādām nenozīmīgām uzkodām), bija jādomā, ko darīt tālāk.

Apsverot visus par un pret, izstaigājot gan Vecrīgas labo pusi, gan Antonijas un Pulkveža Brieža ielas, īdot par to, ka viss jau zināms un paliek garlaicīgi, beigās tomēr izvēlējāmies pat ļoti, ļoti, ļoti pārbaudītu vērtību. „Muklāju” Baznīcas ielā, kurā nebijām iegriezušies jau vairākus mēnešus, tieši tik ilgi, lai kļūtu jau nedaudz neērti par pavisam netīšo ignoranci.

Tātad, kad īsti ir jāiet uz „Muklāju”? Tad, kad gribas garšīgi paēst, gudri pad!rst par būtisko (mūžīgo, skaisto un intelektuālo), kā arī samalkoties vīnu. (Par vīnu neliela piebilde – vēl nesen gauži raudāju par „Sky&More” aizvērto „Montelvini”, taču atklājām jaunu „izlejamo vīnu” paradīzi, pagrabiņā pie Vecās Ģertrūdes. Litrā ap Ls 4 un tiešām baudāms itāļu vīns vulgaris). Nenoliedzami, „Muklāja” lielākā vērtība ir Visvaldis (domājam Visvaldis – sakām „Muklājs”, domājam „Muklājs”- sakām, ka jāaiziet pie Visvalža). Es pat nezinu nevienu citu krogu Rīgā, kur saimnieks gandrīz nepārtraukti būtu uz vietas, komentētu ēdienu izvēli, vienmēr interesētos vai garšo, kā arī bieži vien būtu lieliska kompānija sarunām pie labas mūzikas un laika pārbaudi izturējuša kino vairāku stundu garumā. Sarunas, pēc kurām intelektuālā bagāža noteikti kļūs vismaz par pāris kilogramiem smagāka. Un noteikti nedrīkst nepieminēt lielisko viesmīli Bertu, kura ar sajūsmu atbalstīs visas izteiktās idejas, iedos vintage pelnutrauku un nepārtraukti liks sajusties kā pašam labākajam un gaidītākajam viesim.

Ja man kāds jautātu, ko „Muklājā” noteikti jānogaršo, tā uzreiz pat nezinātu, ko atbildēt. Jo garšīgs tur ir viss. Kalvadosa mērcē sutināts lops, biešu krēmzupa ar zilo sieru, dažādas zupas, salāti... nemaz tā uzreiz neatcerēties, kas mūsu ilgstošās draudzības laikā tur baudīts. Turklāt ēdienkarte lēnām, taču nepārtraukti mainās un vienmēr, ieraugot sarakstu uz tāfeles, garantēts kāds pārsteigums. Jo īpaši, ja tur neiegriežas katru otro nedēļu.

Tāpēc par aktuālo, par vakardien piedzīvotajām garšām. Lai arī jau kādu laiku manas attiecības ar gaļu ir samērā rezervētas, „Muklāja” jēra gaļas izstrādājumu priekšā es padodos un gandrīz vai izkūstu. Pateikt, kura no abām jēra gaļas zupām – soļanka vai arī virums ar turku zirņiem ir garšīgāka, nav iespējams, jo katra ar savu izteiktu raksturu un tekstūru. Soļanka ir labākais no attiecīgā žanra klasikas – mīksta, nedaudz šķiedraina gaļa, no kuras rūpīgi atdalīti taukumi, stingras nierītes, desiņu ripas (aizdomas, ka Sidrabjēra produkcija, bet varu arī aloties) kombinācijā ar sālītiem gurķīšiem, citrona šķēlīšu skābumu un dāsnu krējuma karoti ir vispiemērotākais paēdiens dienai pēc viesošanās „Bombardierī” (draugu iecienīta dzertuve, kur ir, iespējams, lielākā britu alu izvēle Rīgā. Lai piedod cienītāji, bet atmosfēra tur ik reizi kļūst arvien baisāka). Savukārt jēra gaļas zupa ar turku zirņiem ir pagatavota ar cieņu pret jēriņa specifisko garšu un aromātu, to neuzbāzīgi papildinot ar burkānu un aunazirņu maigajām notīm. Vakardienas gastronomisko repertuāru papildinājām ar zilā siera salātiem – svaiga un gaisīga salātlapu un spinātu kārtojuma, dāsni apbērta ar Parmas (vai Monterigo?) siera skaidiņām, apslacīta ar olīveļļu un balzamiko etiķi, kam fināla akcentu piedod asais zilais siers. Un, protams, vīns. Piedāvājumā ir mājas vīns karafēs, ja nemaldos, tieši šobrīd – Montepulciano. Neuzbāzīgs, ar izteiktu aromātu un saldenu virsnoti. Savukārt stiprāku dzērienu cienītāji novērtēs, iespējams, lielāko kalvadosu kolekciju Rīgas bāros.

Ko vēl būtiski zināt par „Muklāju’”? Piemēram, to, ka dažādos stūros – uz bāra letes, palodzēm un pat ķemertiņā atrodami žurnāli, kas jau klasificējas vēsturisku eksemplāru statusam. Kā arī pavisam svaigi izdevumi, no kuriem noteikti jāpiemin žurnāls „Franks”, mans pēdējā laika iepriecinošākais atklājums latviešu valodā. Muzikālais noformējums ir izcils - lielākoties skan džezs. Vēl, ejot uz „Muklāju”, jāparūpējas par skaidras naudas klātesamību – maksājumu kartes tur nepieņem (tuvākie bankomāti – pie Visbijas Brīvības ielā un pretī 1.slimnīcai Bruņinieku ielā). Cenu līmenis – pieņemams, zupas ap Ls 3 -4, salāti tāpat, „otrie ēdieni” – virs piecīša. Diemžēl, svētdienās „Muklājs” atpūšas. Visā pārējā laikā gan – laipni gaidīt. Kas zina, varbūt kādā sestdienas pēcpusdienā tur saskriesimies.

Vērts piefiksēt: Muklāja aktuālajam piedāvājumam var sekot čiepstētavā.