Parasti jau par meteoroloģiju cilvēki sākot runāt tad, kad citu tematu nav, taču es nevarēju novaldīties, nepieminot, ka 2011.gada 26.decembrī gaisa temperatūra bija +10 grādi. Kas nozīmēja vien to, ka sēdēt telpās ir absolūta apgrēcība, tāpēc devāmies ielās ar totālu misijas apziņu - pabarot Rīgas kanāla pīles. Ļoti izklaidējošs un uzjautrinošs pasākums vismaz stundas garumā par 42 santīmiem - tik Lāčplēšielas Top! veikalā maksā divi baltmaizes kukulīši. Taču, ja baro kādu, tad vienā brīdī sagribas arī pašam paēst - devāmies lūkot, kurš no restorāniem Klusajā centrā strādā arī otrajos Ziemassvētkos. Brīdi svārstoties starp diviem itāļu restorāniem uz J.Alunāna ielas, "Ottellu" un "Rossini", tomēr nosvērāmies par labu otrajam. Kā izrādījās, ļoti laba izvēle.
"Rossini" iekārtojies pagrabiņā, vairākās zālēs. Ķieģeļu velves, mazi, cieši sastumti koka galdiņi, pie sienām senu dagerotipiju kopijas, kopumā ar pretenzijām uz senatnīgumu un arī mājīgumu. Pusdienās devāmies ap trijiem, kad iegājām restorānā, tas bija patukšs un kluss, tiesa gan, situācija pārdesmit minūšu laikā izmainījās - pēc ne pārāk ilga brīža attapāmies trokšņojošu ģimeņu ielenkumā. Muzikālais noformējums samērā kosmopolītisks, pētot vāciskos uzrakstus uz galdiņiem, secinājām, ka šī vieta vairāk atgādina nevis Itālijas restorānus, bet gan itāļu emigrantu ēstuves Amerikā (paldies par kārtējiem stereotipiem seriālam "Boardwalk Empire").
Ēdienkarte ir pabieza, vairākas lapas atvēlētas antipasti un salātiem, seko dažādas zupas, risotto, zivju ēdieni, gaļas ēdieni, kā arī strēķītis picu - "Rossini" sevi prezentē kā restorānu - picēriju. Ādas vākos iesieto sējumu noslēdz saldie ēdieni, tostarp arī mājās gatavots saldējums. Dzērienu karte ir pieklājīga, piedāvājums nosedz visus cenu līmeņus. Tā kā bija slinkums domāt par īpašām garšām, paņēmu tradicionālo mājas vīnu - 0,35 l karafe parasta, ieapaļa sarkanvīna -Ls 4,50. Alus cienītāji var dabūt Valmiermuižas brūvējumu - Ls 2,40 puslitrs.
Kā antipasti izvēlējāmies Cozze alla Marinara - baltvīnā sautētas mīdijas ar tomātiem un ķiplokiem, kā arī Carpaccio di Manzo - liellopa karpačo ar rukolu, Parmas sieru un trifeļu eļļu. Mīdijas nekādus pārsteigumus neizraisīja, kā arī bija paredzēts - godīgi izkarsēti moluski ar dārzeņu vieglu noti, kuru pievienotā vērtība ir smaržīgs buljons, ko piebeigt kopā ar apgrauzdētu maizīti. Savukārt karpačo bija tik lielisks, ka es vienu brīdi apsvēru to šķīvi galdabiedram vienkārši atņemt - perfekta garšu buķete ar trifeļu akcentu.
Lai arī jau tā dēvētās uzkodas bija tieši tik bagātīgas, lai aizstātu vienu parastu ēdienreizi, mēs tomēr atkal uzkāpām uz vecā grābekļa un sagaidījām vēl pa vienam ēdienam. Protams, pārēdāmies. Manis izvēlētā jūras velšu zupa sicīliešu gaumē bija aromātisks virums, kurā varēja atrast kalmāra gabalus, lielās garneles, mazos astoņkājīšus, laša gabaliņus, mazas garnelītes un vēl šo to, viss sasautēts kopā ar laikam jau tomātiem, garšas ziņā nedaudz atgādināja labāko uhu, kas ēsta Rīgā - Neiburga 1.janvāra ēdienu pirms nu jau laikam gada. Lazanju nepagaršoju, taču galdabiedrs saka, ka bijusi ļoti barojoša, tipiski itāliska -sierīga, krēmīga un tumīga, bez dārzeņiem, ar Boloņas mērci, vai vismaz to, ko latvieši izprot ar šo nosaukumu. Absolūti piemērota fiziskā darba strādniekiem. Nu jā, un desertam spēka nepietika.
Man šķiet, ka "Rossini" ir lieliski piemērota vieta, kur aiziet kopā ar draugiem, droši uz turieni var vest arī mammu un tēti. Vai arī pasēdēt divatā, pamielojoties ar visādiem garšīgi pagatavotiem našķīšiem. Kaut gan romantiskai divvientulībai itāļu garā es drīzāk izvēlētos Matīsa ielas "Da Sergio", rezervējot galdiņu otrā stāva "iekšbalkonā". Vienīgais sīkums, kas man "Rossini"neiepatikās - saņemot rēķinu, izrādījās, ka par maizes groziņu ir jāmaksā papildus, turklāt maizītes šoreiz bija versijas par fokaču, plānas strēmelītes, kas lika domāt par picas mīklas atgriezumiem, nevis mīkstas un pufīgas bulciņas, ko tradicionāli ierasts noēst kopā ar balzamiko un olīveļļu. Taču to kompensēja lieliskās viesmīles, kas turpināja smaidīt par spīti tam ka nepārtraukti bija jādreifē apkārt ar šķīvju piekrautām rokām.
Bildes šoreiz nebūs, bet varat paskatīt "Rossini" mājaslapu, tur arī pdf formātā redzama aktuālā ēdienkarte.
Kopumā šis gads ir bijis vairāku lielisku gastroatklājumu pilns, gan dažādu ēstuvju, gan arī personīgās pieredzes ziņā, dažus no maniem eksperimentiem varat palasīt arī žurnālā "Dienas Ēdieni" (kādā no nākamajiem numuriem būs stāsts par to, kā mājās pagatavot terijaki mērci un ko ar to darīt). Apmeklētākās 2011.gada barotavas - "Muklājs" un "Madride", kur īpašo šarmu piešķir gandrīz nepārtraukta īpašnieku klātbūtne, kā arī ar fantāziju radīta ēdienkarte. Gada atklājums vīnu jomā - veikali pie Ģertrūdes baznīcas un Zaļajā ielā, kur var dabūt ļoti normālus mājas vīnus pa tiešo no mucas pudelē. Neskatoties uz to, ka slodze darbā un studijās kļūst jo dienas, jo lielāka, es ceru, ka nākamgad pietiks laika arī šim blodziņam - es labāk nemaz neteikšu, cik stāsti un par kuriem restorāniem joprojām ir neizstāstīti. Acīmredzot, viss vēl priekšā. Visticamāk, šis būs pēdējais 2011.gada ieraksts šeit, tāpēc - Laimīgu Jauno! Nākamgad visiem novēlu atvērtu prātu un pozitīvu noskaņu eksperimentiem un jaunatklājumiem visdažādākajās dzīves jomās, arī virtuvē.
"Rossini" iekārtojies pagrabiņā, vairākās zālēs. Ķieģeļu velves, mazi, cieši sastumti koka galdiņi, pie sienām senu dagerotipiju kopijas, kopumā ar pretenzijām uz senatnīgumu un arī mājīgumu. Pusdienās devāmies ap trijiem, kad iegājām restorānā, tas bija patukšs un kluss, tiesa gan, situācija pārdesmit minūšu laikā izmainījās - pēc ne pārāk ilga brīža attapāmies trokšņojošu ģimeņu ielenkumā. Muzikālais noformējums samērā kosmopolītisks, pētot vāciskos uzrakstus uz galdiņiem, secinājām, ka šī vieta vairāk atgādina nevis Itālijas restorānus, bet gan itāļu emigrantu ēstuves Amerikā (paldies par kārtējiem stereotipiem seriālam "Boardwalk Empire").
Ēdienkarte ir pabieza, vairākas lapas atvēlētas antipasti un salātiem, seko dažādas zupas, risotto, zivju ēdieni, gaļas ēdieni, kā arī strēķītis picu - "Rossini" sevi prezentē kā restorānu - picēriju. Ādas vākos iesieto sējumu noslēdz saldie ēdieni, tostarp arī mājās gatavots saldējums. Dzērienu karte ir pieklājīga, piedāvājums nosedz visus cenu līmeņus. Tā kā bija slinkums domāt par īpašām garšām, paņēmu tradicionālo mājas vīnu - 0,35 l karafe parasta, ieapaļa sarkanvīna -Ls 4,50. Alus cienītāji var dabūt Valmiermuižas brūvējumu - Ls 2,40 puslitrs.
Kā antipasti izvēlējāmies Cozze alla Marinara - baltvīnā sautētas mīdijas ar tomātiem un ķiplokiem, kā arī Carpaccio di Manzo - liellopa karpačo ar rukolu, Parmas sieru un trifeļu eļļu. Mīdijas nekādus pārsteigumus neizraisīja, kā arī bija paredzēts - godīgi izkarsēti moluski ar dārzeņu vieglu noti, kuru pievienotā vērtība ir smaržīgs buljons, ko piebeigt kopā ar apgrauzdētu maizīti. Savukārt karpačo bija tik lielisks, ka es vienu brīdi apsvēru to šķīvi galdabiedram vienkārši atņemt - perfekta garšu buķete ar trifeļu akcentu.
Lai arī jau tā dēvētās uzkodas bija tieši tik bagātīgas, lai aizstātu vienu parastu ēdienreizi, mēs tomēr atkal uzkāpām uz vecā grābekļa un sagaidījām vēl pa vienam ēdienam. Protams, pārēdāmies. Manis izvēlētā jūras velšu zupa sicīliešu gaumē bija aromātisks virums, kurā varēja atrast kalmāra gabalus, lielās garneles, mazos astoņkājīšus, laša gabaliņus, mazas garnelītes un vēl šo to, viss sasautēts kopā ar laikam jau tomātiem, garšas ziņā nedaudz atgādināja labāko uhu, kas ēsta Rīgā - Neiburga 1.janvāra ēdienu pirms nu jau laikam gada. Lazanju nepagaršoju, taču galdabiedrs saka, ka bijusi ļoti barojoša, tipiski itāliska -sierīga, krēmīga un tumīga, bez dārzeņiem, ar Boloņas mērci, vai vismaz to, ko latvieši izprot ar šo nosaukumu. Absolūti piemērota fiziskā darba strādniekiem. Nu jā, un desertam spēka nepietika.
Man šķiet, ka "Rossini" ir lieliski piemērota vieta, kur aiziet kopā ar draugiem, droši uz turieni var vest arī mammu un tēti. Vai arī pasēdēt divatā, pamielojoties ar visādiem garšīgi pagatavotiem našķīšiem. Kaut gan romantiskai divvientulībai itāļu garā es drīzāk izvēlētos Matīsa ielas "Da Sergio", rezervējot galdiņu otrā stāva "iekšbalkonā". Vienīgais sīkums, kas man "Rossini"neiepatikās - saņemot rēķinu, izrādījās, ka par maizes groziņu ir jāmaksā papildus, turklāt maizītes šoreiz bija versijas par fokaču, plānas strēmelītes, kas lika domāt par picas mīklas atgriezumiem, nevis mīkstas un pufīgas bulciņas, ko tradicionāli ierasts noēst kopā ar balzamiko un olīveļļu. Taču to kompensēja lieliskās viesmīles, kas turpināja smaidīt par spīti tam ka nepārtraukti bija jādreifē apkārt ar šķīvju piekrautām rokām.
Bildes šoreiz nebūs, bet varat paskatīt "Rossini" mājaslapu, tur arī pdf formātā redzama aktuālā ēdienkarte.
Kopumā šis gads ir bijis vairāku lielisku gastroatklājumu pilns, gan dažādu ēstuvju, gan arī personīgās pieredzes ziņā, dažus no maniem eksperimentiem varat palasīt arī žurnālā "Dienas Ēdieni" (kādā no nākamajiem numuriem būs stāsts par to, kā mājās pagatavot terijaki mērci un ko ar to darīt). Apmeklētākās 2011.gada barotavas - "Muklājs" un "Madride", kur īpašo šarmu piešķir gandrīz nepārtraukta īpašnieku klātbūtne, kā arī ar fantāziju radīta ēdienkarte. Gada atklājums vīnu jomā - veikali pie Ģertrūdes baznīcas un Zaļajā ielā, kur var dabūt ļoti normālus mājas vīnus pa tiešo no mucas pudelē. Neskatoties uz to, ka slodze darbā un studijās kļūst jo dienas, jo lielāka, es ceru, ka nākamgad pietiks laika arī šim blodziņam - es labāk nemaz neteikšu, cik stāsti un par kuriem restorāniem joprojām ir neizstāstīti. Acīmredzot, viss vēl priekšā. Visticamāk, šis būs pēdējais 2011.gada ieraksts šeit, tāpēc - Laimīgu Jauno! Nākamgad visiem novēlu atvērtu prātu un pozitīvu noskaņu eksperimentiem un jaunatklājumiem visdažādākajās dzīves jomās, arī virtuvē.
2 komentāri:
Update pēc 20.12.2012.
Sliktākie jebkad ēstie siltie jūras velšu salāti (ar lasi, iedomājaties, ar LASI!!!!). Un baisi žēlīgs tiramisu - ļoti latvisks.
Nupat vairs es šo vietu ar tik vieglu roku kā pirms gada nerekomendētu.
pievienojos, arī man negaršoja siltie jūras velšu salāti un cenas arī varēja būt nedaudz demokrātiskākas.
Ierakstīt komentāru