To, ka šefpavārs Henrihs Erhards (HE's Vīna studijas restorāns, Cotton, ex-Botanica Cafe) marta sākumā atvēris jaunu ēstuvi pašā centrā, pa ausu galam biju dzirdējusi, par ko nopriecājos, jo, atzīšu, man joprojām ļoti pietrūkst Botānikas. Tā, ka ļoti, ļoti. Protams, būtu nejēdzīgi gaidīt no jaunā Bistro Priedaine konceptu, kas savulaik man īsti nezināmu iemeslu dēļ nav izdzīvojis skarbajā Klusā centra restorānu konkurencē, līdz ar to tiešām ar interesi gāju raudzīties, ko gan piedāvā Strēlnieku ielas jaunais iemītnieks.
Plašs, gaišs un askētisks, ar Rīgā pēdējā laikā tik populāro minimālisma un vecinātu mēbeļu, baltu galdu un krēslu, un muižas cienīgu lustru kombināciju - nenoliedzami, Bistro Priedaine ir vieta pieklusinātām sarunām, laiskai pēcpusdienai draugu lokā. Uzreiz pie ieejas ir milzīga, masīva bāra lete, kur var pasūtīt ēdienu līdzi ņemšanai, plauktos kautri dižojas dažādas burciņas ar pesto, kaltētiem tomātiem, konservētām smiltsērkšķu ogām un citiem našķiem, visas greznotas ar šefpavāra iniciāļiem HE's. Uz tāfeles sarakstīts piedāvājums dažādiem pīrāgiem un limonādēm, pankūkām, darbadienu pusdienām un tā tālāk. Un tālāk - divas milzīgas zāles, galdiņi lielākoties itāļu stilā - divvietīgi un cieši blakus, taču ir arī romantiskāks stūrītis ar dīvānu, kā arī vietas lielākām kompānijām. Galdautu vietā - pārstrādāta papīra loksnes. Ieejot zālē, top skaidrs, kāpēc nosaukumā ietverts Priedaines vārds (kas no sākuma samulsināja, jo tiešām padomāju, ka būs jābrauc uz Jūrmalas Priedaini) - ar baltu krītu un melnu ogli uz sienām ir radīts īsts mežs ar putniem, durstīgi adatainiem zariem un kukainīšiem.
Bistro Priedaine ir divas ēdienkartes - viena darba dienām, otra brīvdienām. Iepriekš mājaslapas ēdienkartē nolūkotais biešu pīrāgs ar kazas sieru, diemžēl, sestdienās nav dabūjams, taču ir arī citas gana labas alternatīvas. Mana izvēle šoreiz krita par labu lasim ar jūras velšu sautējumu (Ls 6) un baltās šokolādes siera kūkai (Ls 2,50), savukārt galda biedrs Dainis izvēlējās boršču (Ls 3) un papardelle pastu ar svaigo sieru (Ls 3,20; plānā bija mencas kotlete, taču tā bija paguvusi izbeigties). Ēdienkartē ir tikai "soft" dzērieni, līdz ar to par vīnu un alu nācās jautāt viesmīlim. Kas pozitīvi - ir t.s. "mājas" vīns, kuram ar darīšanu mājās ir visa attāls sakars, taču ir skaidrs, ka zem šī kodētā nosaukuma slēpjas ļoti vienkāršs un pats lētākais vīns. Diemžēl nepastāv iespēja vīnu pasūtīt karafē, kā ierasts ar "mājas" vīnu, vienīgais pieejamais formāts ir glāze (Ls 2,50). Alus - tikai Užavas un tikai pudelē. Un es tiešām būtu priecīga, ja apmeklētājiem tiktu izsniegta arī dzērienu karte, tagad skatos mājaslapā un tur tā ir. Toties ir fantastisks mājas kvass un vismaz šosestdien bija svaiga kļavu sula, kas lika sajust, ka pavasaris ir pavisam tuvu (visiem atspirdzinošajiem dzērieniem viena cena - Ls 1,80 par puslitru).
Laša fileja bija izcepta tuvu ideālam - ar kraukšķīgu garoziņu un tajā pašā laikā nepārceptu iekšpusi, arī rīsu sautējums garšoja izcili, jo īpaši maigie kalmāra gabaliņi, kas kontrastēja ar "al dente" dārzeņiem. Brīdī, kad pagaršoju Daiņa izvēlēto boršču, mani pārņēma zaļa skaudība - kāpēc gan tas nebija mans pasūtījums. Bagātīga, bieza garša, spēcīgs aromāts, riskēšu teikt, ka viena no labākajām boršča versijām, ko nācies baudīt. Arī pasta bija ļoti laba, īstās konsistences, šķiet, ka šefpavāram "al dente" dārzeņi ir gana mīļa ēdiena sastāvdaļa, jo arī te tie bija pievienoti, gluži tādi paši, kā jūras velšu& rīsu sautējumam. Ļoti saldo baltās šokolādes siera kūku pasniedz ar skābu ogu mērci, turklāt tā ir dekorēta ar macaroni cepumiņu, un tā vien gribas palūgt papildporciju. Par ēdienu tiešām bijām sajūsmā.
Bet. Un man ļoti negribas šo "bet" rakstīt, taču nāksies. Jebkuru labu restorāna konceptu var sabojāt tizls, jā, nebaidīšos šī vārda, TIZLS viesmīlis. Un šis ir tas gadījums. Protams, vienmēr ir iespējams, ka viesmīlim tā ir pirmā darba diena, ka viņš ir neizgulējies, vai vienkārši pārguris, taču uz restorāniem un citām ēdināšanas vietām mēs ejam, lai baudītu ne tikai ēdienu, bet arī servisu. Un vismaz otrajā no tikko minētajiem šoreiz nekāda baudījuma nebija. Lai arī restorāns bija pustukšs, apkalpošana bija ļoti lēna, īsti nesaprotu, kāpēc nosaukumā ir ietverts "bistro", ja galu galā, lai saņemtu visu pasūtīto, vajadzīgas gandrīz divas stundas. Tajā pašā laikā jezgu, gatavojoties kaut kādam banketam, viss apkalpojošais personāls paguva sataistīt pamatīgu, pie viena gandrīz notriecot mani no kājām. Pirmo reizi piedzīvoju, ka man nepienākas maize kā uzkoda pirms ēdiena, pat par papildus naudiņu ne, var jau būt, ka tas atbilst bistro koncepcijai, es tik nesapratu, kam bija domāti tie mazie šķīvīši. Vēl - visiem nāktu par labu, ja tomēr viesmīļi atgrieztos pie gadsimtos pārbaudītās metodes un pasūtījumu pierakstītu - tad nesanāktu aizmirst par pasūtīto pastu (kas Dainim tika atnesta tikai tad, kad es jau biju ķērusies pie deserta; un arī tas nenotika uzreiz, jo nācās labu brīdi gaidīt, lai noķertu viesmīli un palūgtu neatnesto dakšiņu). Un mums arī nenāktos samaksāt par nepasūtītu un neizdzertu vīna glāzi - to, ka vienas sarkanvīna glāzes vietā rēķinā ir ieskaitītas divas, pamanījām tikai tad, kad jau bijām samaksājuši un restorānu pametuši. Skāde nav liela, jo, pateicoties visam iepriekšminētajam, šīs bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad kategoriski nolēmu neatstāt nekādu dzeramnaudu, un tie divarpus lati būtu gandrīz tie paši tradicionāli ievērotie 10% no rēķina. Taču, atzīšu, lai arī sīkums, tomēr nepatīkami. Šī nav vienīgā vieta Rīgā, kur labu restorāna piedāvājumu krietni sabojā nejēdzīgi viesmīļi - es tiešām nezinu, kāpēc tā sanācis, ka atsevišķās vietās strādā cilvēki, kuriem vai nu nepatīk savs darbs, vai arī trūkst zināšanu un līdz ar to tas nemaz arī nepadodas. Varbūt viņiem vajadzētu aiziet uz Spicy Affair, kur strādā viena no smaidīgākajām viesmīlēm Rīgā, uz Vinometru, kur vakara noskaņojumu krietni uzlabos plecīgais puisis, kas savulaik tika iepazīts jau pieminētajā Botānikā, galu galā, kaut vai uz Muklāju pie Lienes un Kristapa, un paskatīties, kā ir jāstrādā ar cilvēkiem. Es tiešām ticu un ceru, ka visas iepriekšminētās ķibeles var norakstīt uz pieredzes trūkumu un/ vai sliktu viesmīļa garastāvokli, vai vismaz visbanālāko pēc-piektdienas sagurumu. Un tas viss tuvākajā laikā izmainīsies uz labo pusi, jo jāņem vērā - Bistro Priedaine ir atvērts tikai nedaudz ilgāk par mēnesi. Un tur patiešām ir ļoti, ļoti garšīgi.
Plašs, gaišs un askētisks, ar Rīgā pēdējā laikā tik populāro minimālisma un vecinātu mēbeļu, baltu galdu un krēslu, un muižas cienīgu lustru kombināciju - nenoliedzami, Bistro Priedaine ir vieta pieklusinātām sarunām, laiskai pēcpusdienai draugu lokā. Uzreiz pie ieejas ir milzīga, masīva bāra lete, kur var pasūtīt ēdienu līdzi ņemšanai, plauktos kautri dižojas dažādas burciņas ar pesto, kaltētiem tomātiem, konservētām smiltsērkšķu ogām un citiem našķiem, visas greznotas ar šefpavāra iniciāļiem HE's. Uz tāfeles sarakstīts piedāvājums dažādiem pīrāgiem un limonādēm, pankūkām, darbadienu pusdienām un tā tālāk. Un tālāk - divas milzīgas zāles, galdiņi lielākoties itāļu stilā - divvietīgi un cieši blakus, taču ir arī romantiskāks stūrītis ar dīvānu, kā arī vietas lielākām kompānijām. Galdautu vietā - pārstrādāta papīra loksnes. Ieejot zālē, top skaidrs, kāpēc nosaukumā ietverts Priedaines vārds (kas no sākuma samulsināja, jo tiešām padomāju, ka būs jābrauc uz Jūrmalas Priedaini) - ar baltu krītu un melnu ogli uz sienām ir radīts īsts mežs ar putniem, durstīgi adatainiem zariem un kukainīšiem. 
Bistro Priedaine ir divas ēdienkartes - viena darba dienām, otra brīvdienām. Iepriekš mājaslapas ēdienkartē nolūkotais biešu pīrāgs ar kazas sieru, diemžēl, sestdienās nav dabūjams, taču ir arī citas gana labas alternatīvas. Mana izvēle šoreiz krita par labu lasim ar jūras velšu sautējumu (Ls 6) un baltās šokolādes siera kūkai (Ls 2,50), savukārt galda biedrs Dainis izvēlējās boršču (Ls 3) un papardelle pastu ar svaigo sieru (Ls 3,20; plānā bija mencas kotlete, taču tā bija paguvusi izbeigties). Ēdienkartē ir tikai "soft" dzērieni, līdz ar to par vīnu un alu nācās jautāt viesmīlim. Kas pozitīvi - ir t.s. "mājas" vīns, kuram ar darīšanu mājās ir visa attāls sakars, taču ir skaidrs, ka zem šī kodētā nosaukuma slēpjas ļoti vienkāršs un pats lētākais vīns. Diemžēl nepastāv iespēja vīnu pasūtīt karafē, kā ierasts ar "mājas" vīnu, vienīgais pieejamais formāts ir glāze (Ls 2,50). Alus - tikai Užavas un tikai pudelē. Un es tiešām būtu priecīga, ja apmeklētājiem tiktu izsniegta arī dzērienu karte, tagad skatos mājaslapā un tur tā ir. Toties ir fantastisks mājas kvass un vismaz šosestdien bija svaiga kļavu sula, kas lika sajust, ka pavasaris ir pavisam tuvu (visiem atspirdzinošajiem dzērieniem viena cena - Ls 1,80 par puslitru).
Bet. Un man ļoti negribas šo "bet" rakstīt, taču nāksies. Jebkuru labu restorāna konceptu var sabojāt tizls, jā, nebaidīšos šī vārda, TIZLS viesmīlis. Un šis ir tas gadījums. Protams, vienmēr ir iespējams, ka viesmīlim tā ir pirmā darba diena, ka viņš ir neizgulējies, vai vienkārši pārguris, taču uz restorāniem un citām ēdināšanas vietām mēs ejam, lai baudītu ne tikai ēdienu, bet arī servisu. Un vismaz otrajā no tikko minētajiem šoreiz nekāda baudījuma nebija. Lai arī restorāns bija pustukšs, apkalpošana bija ļoti lēna, īsti nesaprotu, kāpēc nosaukumā ir ietverts "bistro", ja galu galā, lai saņemtu visu pasūtīto, vajadzīgas gandrīz divas stundas. Tajā pašā laikā jezgu, gatavojoties kaut kādam banketam, viss apkalpojošais personāls paguva sataistīt pamatīgu, pie viena gandrīz notriecot mani no kājām. Pirmo reizi piedzīvoju, ka man nepienākas maize kā uzkoda pirms ēdiena, pat par papildus naudiņu ne, var jau būt, ka tas atbilst bistro koncepcijai, es tik nesapratu, kam bija domāti tie mazie šķīvīši. Vēl - visiem nāktu par labu, ja tomēr viesmīļi atgrieztos pie gadsimtos pārbaudītās metodes un pasūtījumu pierakstītu - tad nesanāktu aizmirst par pasūtīto pastu (kas Dainim tika atnesta tikai tad, kad es jau biju ķērusies pie deserta; un arī tas nenotika uzreiz, jo nācās labu brīdi gaidīt, lai noķertu viesmīli un palūgtu neatnesto dakšiņu). Un mums arī nenāktos samaksāt par nepasūtītu un neizdzertu vīna glāzi - to, ka vienas sarkanvīna glāzes vietā rēķinā ir ieskaitītas divas, pamanījām tikai tad, kad jau bijām samaksājuši un restorānu pametuši. Skāde nav liela, jo, pateicoties visam iepriekšminētajam, šīs bija viena no tām ļoti retajām reizēm, kad kategoriski nolēmu neatstāt nekādu dzeramnaudu, un tie divarpus lati būtu gandrīz tie paši tradicionāli ievērotie 10% no rēķina. Taču, atzīšu, lai arī sīkums, tomēr nepatīkami. Šī nav vienīgā vieta Rīgā, kur labu restorāna piedāvājumu krietni sabojā nejēdzīgi viesmīļi - es tiešām nezinu, kāpēc tā sanācis, ka atsevišķās vietās strādā cilvēki, kuriem vai nu nepatīk savs darbs, vai arī trūkst zināšanu un līdz ar to tas nemaz arī nepadodas. Varbūt viņiem vajadzētu aiziet uz Spicy Affair, kur strādā viena no smaidīgākajām viesmīlēm Rīgā, uz Vinometru, kur vakara noskaņojumu krietni uzlabos plecīgais puisis, kas savulaik tika iepazīts jau pieminētajā Botānikā, galu galā, kaut vai uz Muklāju pie Lienes un Kristapa, un paskatīties, kā ir jāstrādā ar cilvēkiem. Es tiešām ticu un ceru, ka visas iepriekšminētās ķibeles var norakstīt uz pieredzes trūkumu un/ vai sliktu viesmīļa garastāvokli, vai vismaz visbanālāko pēc-piektdienas sagurumu. Un tas viss tuvākajā laikā izmainīsies uz labo pusi, jo jāņem vērā - Bistro Priedaine ir atvērts tikai nedaudz ilgāk par mēnesi. Un tur patiešām ir ļoti, ļoti garšīgi.
1 komentārs:
Paldies par aprakstu!
Patiesi un sirsnīgi.
Būs jāiemet acs vairākos pieminētajos.
Ierakstīt komentāru